Dūklavu sit par vietējo olu nenīdēšanu

Investīcijas Latvijai ir nepieciešamas, taču ne jau tādas, kur investors par mazu naudu ienāk tirgū un nodara tur lielus posta darbus.

Zemkopības ministram Jānim Dūklavam (ZZS) pašlaik brūk virsū par to, ka viņš esot bremzējis ukraiņu investora vēlmi atvērt olu ražotni Valkas novadā, kas radītu aptuveni 50 miljonus eiro ieguldījumu un 160 darba vietas. Šādus pārmetumus izsaka Valkas novada mērs Vents Armands Krauklis (Vidzemes partija), kā arī partijas Attīstībai/Par politiķis Juris Pūce. Krauklis un Pūce izsaka mājienus, ka Dūklavs aizstāvot «šaura grupējuma» jeb savu «čomu» intereses. Pūce agresīvi piepaceltā balsī apgalvo: «Dūklavs nesaprot, ka Latvijas reģionos vajadzīgas darba vietas un investīcijas!» un retoriski vaicā: «Korupcija? Nekompetence? Vienaldzība?»

Taču tam, kurš skaļāk bļauj, ne vienmēr ir taisnība. Jāpavērtē, kas tās par olām un investīcijām.

Ukrainas olas jau tagad kropļo Latvijas tirgu, jo to pašizmaksa ir zemāka nekā Latvijas uzņēmēju ražojumiem. Ukrainā saule spožāka, resursi un darbaspēks lētāks. Kamēr mūsu ražotāji ir spiesti ievērot visstingrākos eirostandartus vistu labturībā, par apstākļiem, kādos dējējvistas dzīvo Ukrainā, maz kas ir zināms - varbūt tās dzīvo saspiestas uz betona grīdām, tiek barotas ar zemas kvalitātes barību? Nav ne jausmas, ar kādām zālēm tās tiek ārstētas. Pārbaudītāju rokas līdz šīm ražotnēm nesniedzas. Ukrainā var ražot olas pēc veciem PSRS standartiem, kas, saprotams, ir nesalīdzināmi lētāk nekā ES. Ukrainas olu ražotājs OvoStar, kas jau pārdod olas Latvijā un solās nākt uz Valku, apgalvo, ka tam Ukrainā ir moderna, eirostandartiem atbilstoša olu šķirošanas iekārta. Taču vai tad tas, ka olas tiek moderni šķirotas, uzreiz nozīmē, ka tās izdētas labos, modernos apstākļos?

Ukrainas investors visu ko vēlas - visādus labumus, zemi par pusvelti, nodokļu atlaides, vēlas, lai Saeima groza likumu viņa vajadzību dēļ, jo pie pašlaik pastāvošajiem likumiem būvēt ražotni uz valsts meža zemes viņam nav tiesību.

Investors sola 50 miljonus investīciju, taču solīts vēl makā nekrīt, un nav garantiju, ka tik liela summa tiešām tiks ieguldīta. Varbūt tā būs mazāka, varbūt pat ļoti mazāka. Dīvaini, ka investors, kas sola šādu milzu ieguldījumu, nevēlas zemes jautājumu risināt parastā, normālā un likumīgā kārtībā - varbūt viņš var nopirkt zemi, reģistrēt uzņēmumu Latvijā vai kopuzņēmumu ar kādiem Latvijas uzņēmējiem. Visādi varianti pastāv. Taču uz priekšu tiek stumta doma transformēt valsts meža zemi un atdot ukraiņu investora rīcībā, lai viņš varētu veikt tur savu saimniecisko darbību. To nevar darīt, ja netiek grozīts Meža likums.

Ja likums tiks grozīts šajā gadījumā, tad būs arī citi gadījumi; ja ir precedents, tad saradīsies gribētāji citos biznesos, citās vietās, lai arī viņiem dod šādu pašu medusmaizi. Un vispār nav labs stils rakstīt likumus vienas firmas vajadzībām.

Krauklis stāsta par lielu industriālo parku, kas tapšot Valkas novadā. Zemkopības ministrija varētu nodot valsts zemi pašvaldības īpašumā uz speciāla likuma pamata, ja pašvaldības stratēģiskajā plānā būtu paredzēta industriālā parka izveide. Taču Valkas novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2013.-2017. gadam teritorija, kurā domāts celt ražotni, plānota kā mežs un tikai kā mežs. Pagaidām cita plāna nav, līdz ar to iznāk, ka Krauklis runā par kaut kādiem plāniem, kas varbūt ir viņa galvā, taču tos nevar izmantot kā juridisku pamatu darbībām ar valsts meža zemi. Tāpēc Zemkopības ministrija ir uz laiku apturējusi zemes jautājuma risinājumu.

Ražotnes vajadzībām tiks izcirsti koki, līdz ar to rodas jautājums, kas kompensēs CO piesaistes potenciāla samazināšanu? To varētu darīt investors, iemaksājot budžetā kompensāciju vai iestādot līdzvērtīgu meža platību. Tie nebūs miljoni, bet varbūt simti tūkstošu gan. Šie izdevumi acīmredzot būs uz pašvaldības kakla, jo taupīgais investors tos diezin vai gribēs segt. Bet nu labi, tas nebūtu tas būtiskākais un pašvaldība to var risināt.

Sliktākais tomēr ir tas, ka šo jautājumu dažs politiķis cenšas izmantot priekšvēlēšanu kampaņas gāganu karos. Pūce ir iedomājies, ka ar olu tēmu var pakaitēt zemkopības ministram un tā celt sevi vēlētāju acīs. Pūce labāk būtu ēdis olas un paklusējis.

Ar Ukrainas investoriem viņam jau ir bijusi darīšana. Skumjajā stāstā par valdības garantēto un gaisā izkūpējušo112 miljonu latu kredītu Ukrainas uzņēmuma KVV rokās nonākušajam Liepājas metalurgam Pūce savulaik bija Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs.

Latvijā olas ražo Balticovo, Alūksnes putnu ferma, Co Priedes, Rasas, Nīckrasti un vēl daudzi lieli un mazi uzņēmumi, kopā pavisam 21 uzņēmums. Tā tad ir tā «šaurā grupa»? Latvijas olu nozare ir pirmrindniece Briseles priekšā, izpildot visaugstākās kvalitātes un ražošanas modernuma prasības, līdere Baltijā un pat Ziemeļeiropas kontekstā. Latvijas olu ražotāji konkurē savā starpā un konkurē arī ar Lietuvas, Polijas un citu ES valstu uzņēmumiem. Iznāk, ka visa vietējā, nacionālā olu ražošanas nozare un vēl ES olu tirgus ir Dūklava «čomi» un «šaurais grupējums». Olu nozare Latvijā jau ir gana attīstīta, un olu ir pārpārēm, tāpēc diezin vai ir milzu vajadzība vienai citas valsts firmai šeit dot priekšrocības attiecībā pret pārējām.

Dūklavs Ukrainas investoru nekādā veidā nav diskriminējis vai atstūmis. Taisnība tikai, ka viņš nav neraujas pār vari ar īpašu pretimnākšanu vienam no tirgus spēlētājiem.

Tikmēr Krauklis un Pūce ar pilnu krūti iestājas par to, lai Zemkopības ministrija, valdība un Saeima pieņemtu lēmumus, kas nacionālo, vietējo olu ražošanas nozari nostādītu neizdevīgākā stāvoklī, kas tai kaitētu un nīcinātu to ārā. Viņi ir par to, lai vienam ukraiņu uzņēmumam ir zaļā gaisma, kamēr vietējie lai pastāv pie ratiem. Ož tā kā pēc vanckariem, tā kā pēc grivnām. Kas tas ir? «Korupcija? Nekompetence? Vienaldzība?» Ka tikai tas nav par Kraukli un Pūci pašu?