Ko Spriņģe tev nestāsta
Ir tāda organizācija re:baltica, kas līdzīgi kā nevalstiski pretvalstiskās sabiedriskās organizācijas Delna un Providus ir caurcaurēm sorosītu politekonomiskās sektas produkts. Galvenā re:baltica runaspersona Inga Spriņģe ir viena no cītīgākajām kādreizējās laikraksta Diena redaktores, ilggadējās Sorosa fonda Latvija priekšnieces un politiķes Sarmītes Ēlertes skolniecēm. Spriņģe savulaik specializējās dēmonizēšanā – ilgi, intensīvi rakstot par to, cik neģēlīgs ir kāds politiķis vai amatpersona no Jaunajam laikam vai vēlāk Vienotībai pretējām politisko konkurentu aprindām, kamēr tautas masās nostiprinājās viedoklis, ka Spriņģes upuris tiešām ir purva baisulis ar zvīņainu ādu un nāsīm, pa kurām nāk ārā uguns un sērs.
Tagad Spriņģe un viņas re:baltica nodarbojas ar pētījumiem. Pētījums klasiskā izpratnē ir tāda zinātniska metode, kad tiek vākti, uzkrāti kādi fakti, lai no tiem pēc tam kaut ko jaunu secinātu, atklātu vai apstiprinātu, vai demontētu kādus iepriekšpieņēmumus. Re:baltica metode ir pretējā virzienā - ir jau zināms, kādam jābūt pētījuma rezultātam, un fakti tiek piemeklēti vai piedomāti klāt. Tā tas ir, piemēram, ar re:baltica grandiozajiem Rīgas domes valdošās koalīcijas un mēra Nila Ušakova «atmaskojumiem». Ušakovs nekādi neietilpst sorosītu «labo» politiķu sarakstā un pēc definīcijas ir svešais un «sliktais», tāpēc gluži noderīgs mērķis aplamāšanai. Būsiet taču dzirdējuši, pat ja īpaši neklausāties, ka «Ušakova pašslavināšanās izmaksājusi astoņus miljonus trijos gados» vai arī ka šiem mērķiem dome atvēlējusi divus miljonus šogad. Šis žonglējums ar cipariem, izsakoties piāristu jeb propagandistu žargonā, «labi aizgāja». To tagad piemin un uz to atsaucas politiķi vai katrā televīzijas diskusijā. Bet pamēģiniet iztēloties visu lielo Rīgas pilsētas saimniecību ar tās satiksmes, sociālo lietu, komunālo, izglītības, kultūras un kā visa vēl ne problemātiku. Pašvaldībai ir kaut kā jāinformē iedzīvotāji par norisēm - kas būs, kad būs, cikos būs, kas jau noticis, kas izdarīts, kad būs kāda sabiedriskā apspriešana, svētki vai kas. Divi miljoni, protams, nav maza nauda, taču, ja raugās no otras puses, tā nemaz tik milzīga nav - lai nodrošinātu kvalitatīvu informāciju, jāalgo profesionāli speciālisti, jāpērk slejas un raidlaiki medijos. Simtiņš tur, simtiņš tur, un divi miljoni izčib kā nebijuši. Globālas korporācijas tikai sava zīmola atpazīstamības reklāmai mēdz atvēlēt 15% no peļņas, bet Rīgas budžets ir miljards. Tātad tās ir tikai divas promiles. Drīzāk būtu nevis jāšausminās par iztērēto summu, bet jābrīnās, ka tiešām tik vien tas izmaksā. Ja dome apcirstu informēšanu, tad gan varētu brukt tai virsū par necaurspīdību, lēmumu pieņemšanu zem deķa un visādās tādas ģeķības. Valdības struktūras, kas ir Rīgas opozīcijas partiju kontrolētas, tāpat tērē prāvas summas informācijas izplatīšanai un speciālistu algošanai. Un tie nav nieka divi miljoni. Viens pats gājiens ar pilnīgi bezjēdzīgo, bet Nacionālajai apvienībai propagandiski vajadzīgo reemigrācijas programmu tūlīt apēdīs pusmiljonu eiro, bet pēc tam prasīs vēl ēst un ēst.
Spriņģe izņirgā partijas Saskaņa gados jaunos biedrus un Ušakovu, kurš interneta sociālajos tīklos atbild uz savu atbalstītāju ērtiem jautājumiem, atsaucoties uz kādu igauņu ekspertu, ka «tas, kurš kontrolē jautājumus, kontrolē arī atbildes». Nav īsti taisnība, ka Rīgas pašvaldība būtu tik nepieejams cietoksnis, kur nevarētu uzzināt atbildes uz jautājumiem. Ja jautājumi ir par lietu un sakarīgi, ja ir vēlme ko uzzināt, tad tas ir iespējams. Protams, ja jautājumi nav par lietu un ir jau preambulā uzbrūkoši, Ušakovs arī ir cilvēks, kas ne visai grib, lai viņu ar tiem bombardē. Bet lai nu paliek Ušakovs - lai viņš pats cīnās par savu tēlu. Tam galu galā viņš algo sabiedrisko attiecību speciālistus.
Tas īstais re:baltica mērķis un uzdevums nemaz nav Ušakovs. Ušakovs un Rīgas dome ir tikai ērta viela daudz tālejošākiem un citiem mērķiem. Vai tad re:baltica uzbrukumi domei var kaut kā ietekmēt Saskaņas elektorāta prātu? Maz ticams, ka Spriņģes pētījumi varētu piepeši mainīt Saskaņas vēlētāja viedokli un viņš vēlēšanās skries balsot par Jauno konservatīvo partiju, Vienotību vai partiju Kustība Par. Saskaņai pašlaik ir pavisam citas problēmas, jo tai no mugurpuses atvērusies «otrā fronte», kur tās vēlētājus pie sevis vilina Tatjana Ždanoka. Kremļa favorīts Latvijā vairs nav Saskaņa, bet Ždanoka, Andrejs Mamikins un Latvijas krievu savienība. Īstais re:baltica mērķis ir samulsināt, sastindzināt, pievērst savai ticībai vai neizdošanās gadījumā diskreditēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku Jēkabu Straumi. Pārfrāzējot igauņu mediju eksperta Otta Lumi teikto par jautājumu un atbilžu kontrolēšanu, «tas, kurš kontrolē KNAB, kontrolē iekšpolitiku». Jo bija laiks un tas bija vairāk nekā dekādi, kad sorosītu partiju, mediju un sabiedrisko organizāciju konglomerāts bija absolūts monopolists un kontrolēja arī KNAB, kur tam bija savi aģenti Juta Strīķe un Juris Jurašs. Kad ir tāds ierocis, var bez bažu kaut vai gadiem no vietas dienu un nakti pretlikumīgi izsekot, noklausīties, filmēt un krāt politisko pretinieku kļūdas, neveiklas izrunāšanās, komercnoslēpumus, lai tos pretlikumīgi publicētu un izmantotu propagandā. Tagad šis monopols drusciņ ir izšļucis no rokām. Straume līdzīgi kā viņa priekšgājēji ir iedomājies, ka strādās likuma un tikai likuma ietvaros. Ir milzu vēlme viņam to neļaut, piespiest strādāt tā, kā pateiks priekšā Spriņģe, Strīķe, Ločmele, Ēlerte un visa tā sorosītu šļura. Tiek uzburta aina, ka domē notiek kaut kādas šaušalīgas nelikumības, lai gan maz ticams, ka likumi patiesībā būtu pārkāpti. Tie drīzāk ir politiski lēmumi, kas var patikt vai nepatikt, taču nav Krimināllikuma temats. Tad nākamais posms būs sacelt nemitīgu īdēšanu, ka Straume neko nedara un netaisa krimināllietas pret Ušakovu. Skaties, drīz arī Straumes tēls būs puspelēks, pelēks, pusmelns un tad jau pavisam melns. Redzēs, vai Straumem pietiks iekšu, lai šo presingu izturētu.