Vilku vasara
 
©F64

Politiķiem pašlaik ir tas grūtais laiks, kad vēlēšanas nāk virsū, taču līdz oktobrim vēl pa vidu ir skaisti vasaras mēneši, kad mērķauditorija laiski zviln saulītē, makšķerē un ceļo, cītīgi rušinās pa dārziņiem un laista zālīti. Tuvojas Jāņi ar šašlikiem, un vēl taču ir arī futbols. Ir daudz kā cita, tāpēc cilvēka interese par politikas procesiem ir atslābusi, kaismīgās diskusijas televīzijā nemaz tik daudz ļaužu neskatās. Iznāk spēlēšana pie pustukšām tribīnēm.

Kaut kad uz septembri elektorāts atkal sāks sekot līdzi, kas īsti valstī notiek, un gudrot, par ko tad īsti balsot un vai vispār iet balsot.

Ir pirmais līderu trijnieks - Saskaņa, ZZS un Nacionālā apvienība (NA) - kurām apkārt ir tāds kā teflona slānis. Nekādi ārēji konkurenti tām neko daudz nevar padarīt, un cita citai tās arī neko nevar atņemt, jo nav taču iedomājams, ka, piemēram, līdzšinējais Saskaņas vēlētājs vēlēšanu dienā būs mainījis uzskatus un ies balsot par Jāni Dombravu (NA).

Ja Vienotība gribēja kur bēgt, tad vajadzēja to darīt krietni agrāk, bet pašlaik tas brīdis ir sen nokavēts

Cita lieta, ja kādai no trim varenajām partijām atgadītos iekšējas nesaskaņas, ko nevar noslēpt no publikas acīm. Tad gan var sanākt bēda. Pat vispopulārākā partija, ja sāk iznest savu šmuci apskatei, ļoti strauji var sākt zaudēt svaru.

Tā tas bija atgadījies Vienotībai, kas tagad pārsaukusies par Jauno Vienotību, atbrīvojusies no agrākās līderes Solvitas Aboltiņas un tagad cer, ka būs restartējusies. Bet tai būs ļoti jācenšas, lai vispār pārvarētu 5% barjeru. Agrākajā Vienotības nišā tagad stumjas iekšā virkne citu partiju, kurām ir ambīcijas kļūt par vienotīgākām starp vienotīgajiem. Jauno Vienotību apdraud Jaunā konservatīvā partija, apvienība Attīstībai/Par, KPLV un vēl dažs veidojums Šīm visām krēslu 13. Saeimā nepietiks, un cīkstiņš starp tām kļūs aizvien skarbāks. Protams, tās uzbruks Saskaņai, ZZS un Nacionālajai apvienībai, bet tas vairāk pašreklāmas dēļ - lai vairotu savu atpazīstamību, rādītu kvēli cīņā pret ļaunajiem «vecajiem». Un sevi tad uzdotu par «jaunajiem».

Ar to «jaunību» jau nu gan ir kā ir - mazliet komiski, ka jaunavīgos saukļus skandē arī Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), kam sidrabo visi mati. Arī citās jaunajās anštaltēs mudž no partijas kā zeķes mainījušiem plikpaurainiem un sirmiem politiķiem ar vismaz divu dekāžu stāžu.

Graut vienmēr ir vieglāk nekā celt, un kritizēt ir vieglāk nekā izdomāt kaut ko konstruktīvu, tāpēc Jaunajai Vienotībai kā valdošās koalīcijas partijai situācija ir vissmagākā - nevar brukt virsū premjeram Mārim Kučinskim (ZZS), lai gan gribētos. Nevar arī balsot par tieslietu ministra Dzintara Rasnača (NA) demisiju, jo tas būtu šāviens sev galvā. Šonedēļ turpināsies pagājušajā ceturtdienā nepabeigtās diskusijas par Rasnaču, kurš defektu pārvērtis par efektu un tribīnē gari un plaši stāsta, cik milzīgi daudz sviedraina darba veicis tieslietu jomas reformēšanā. Licences zaudējuši vairāk nekā 100 maksātnespējas administratoru, vairāki ir apsūdzēti, maksātnespējas administratoriem noteikts valsts amatpersonas statuss, gardos kumosus tagad izlozē elektroniski. Var strīdēties, vai tas labi vai slikti un vai Rasnača nopelns, taču ministram ir vismaz ko stāstīt. Ja nu atgadītos tā, ka Rasnaču izšūpo, tad valdība būtu pagalam. Pagalam būtu arī pati Jaunā Vienotība, jo publika nemīl priekšvēlēšanu demaršētājus. Ja Vienotība gribēja kur bēgt, tad vajadzēja to darīt krietni agrāk, bet pašlaik tas brīdis ir sen nokavēts. Pieņemot, ka Jaunajā Vienotībā vēl ir saglabājies veselais saprāts, jādomā, ka Rasnačs paliks savā vietā un valdība savā.

Maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus noslepkavošana, ABLV bankas peripetijas, neveiksmīgā jauna VID priekšnieka meklēšana pašlaik par galveno tēmu priekšplānā ir izvirzījusi drūmo stāvokli maksātnespējas jomā. To lieliski savā labā izmanto KPLV «jaunais, dusmīgais» politiķis Aldis Gobzems, kurš televīzijas raidījumā Tieša runa izspēlēja teijāteri. Gobzems ar uzmestu lūpu pameta studiju, paziņojot, ka viņam neļauj izteikties. Ar šo gājienu KPLV nupat būs vismaz uz brītiņu izvirzījusies priekšgalā starp sēra un uguns spļāvējiem, pievēršot sev vairāk uzmanības pat par klīniski hroniskajiem psihiatrisko dusmu pūķiem Juri Jurašu un Jutu Strīķi (JKP).

Bet vēl jau ir laiks, vieni niknie kļūs vēl niknāki, citi atslābināsies. Arī tēmu, par ko dusmoties, ir gana - piemēram, OIK, kur vēl savu kareivīgo dziesmu nav pabeidzis deputāts Ivars Zariņš (Saskaņa).

Vēl ir izglītības reforma, kur ministrs Kārlis Šadurskis (Jaunā Vienotība) snaikstās pēc Nacionālajai apvienībai piederošā vēlētāja. Aizliegt studijas krievu valodā privātajās augstskolās? Tā taču īsteni NA maize! Bet Šadurskis šo klaipu rauj no rokām ārā.

Vēl būs uzbrukumi finanšu ministrei Danai ReiznieceiOzolai un citiem ministriem. Vilki instinktīvi jūt upura vājumu un metas mugurā kost vājākajam. Ja upuris nevis koncentrējas uz aizstāvēšanos, runājot par lietu ar konkrētiem argumentiem un skaitļiem, bet aizbildinās, ka pret viņu vērsta «melnā kampaņa», ko inspirējuši «ļaunie spēki», tad tas izskatās ļoti nepārliecinoši. Redzot šo valdības vājumu, dusmīgie populisti var justies spārnoti - viņiem nav jānopūlas izdomāt konstruktīvus priekšlikumus, demonstrēt vai tēlot kompetenci. Pietiek ar ākstību, ar uzbraucieniem, ar apsaukāšanos un vienkāršu risinājumu piedāvāšanu sarežģītām problēmām. Tāda tā vilku vasara pirms vēlēšanām solās būt - ne visai tīra un drīzāk vēlētāju prātus mulsinoša, ne nopietni domāt skubinoša.