Pāris gadus rīkojis savu vasaras festivālu Vasarnīca Vidzemes koncertzālē Cēsis, vienā nedēļas nogalē uz vairākiem koncertiem pulcinot plašu visu vecumu auditoriju, šogad 24.–26. augustā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris devās uz Latgales vēstniecību Gors Rēzeknē.
Hansa Gabora Belvederes jauno operdziedātāju konkurss vasaras sākumā Jūrmalā žūrijas sastāvā atveda uz Latviju daudzu Eiropas opernamu vadītājus, trupu komplektētājus un par dziedātāju nolīgšanu atbildīgos darbiniekus – cilvēkus, no kuriem tiešā veidā atkarīga gan operteātru mākslinieciskā politika, gan jauno mākslinieku karjeras attīstība.
Šķiet gandrīz neticami, ka šogad aprit jau divdesmit viens gads, kopš notiek Rīgas Operas festivāls. Simtgades virpulis šo faktu mazliet pieklusinājis, tomēr Operas festivāla tradīcija galvaspilsētā ir ievērības cienīgs notikums gan ikgadējā Rīgas mūzikas kultūras dzīvē, gan garākā laika nogrieznī.
Dziesmu un deju svētku nedēļā Latvijas simtgade šķiet sasniegusi savu epicentru. Vasaras mūzikas un kultūras dzīve vispār šogad ir daudz piesātinātāka nekā citkārt, turklāt līdzās kvantitātei un mērķauditorijas sadalījumam šogad koncertorganizatori augstākajā līgā cīnās arī par kvalitāti.
Sezonas pēdējais jauniestudējums LNOB ir Gaetāno Doniceti komiskā opera Dons Paskvāle.To iestudēt atbraucis viens no dzīvajiem Eiropas teātra klasiķiem – itāļu aktieris, dramaturgs un režisors Džordžo Barberio Korseti.
Aprīļa vidū LNOB skatuve sagaidīja jaunu latviešu oriģinālbaleta iestudējumu. Jura Karlsona mūzikas valodā un Aivara Leimaņa horeogrāfijā baleta publikai tika piedāvāta versija par Rūdolfa Blaumaņa lugu Skroderdienas Silmačos, galveno akcentu liekot uz Antonijas tēlu un tāpēc baletu nosaucot Antonija#Silmači. Mirkļbirkas simbola lietojums laikam taču pretendē uz laikmetīguma pieteikumu klasikas interpretācijā.
Lietuviešu operdziedātāja Vida Miknevičute pirmoreiz Latvijas Nacionālajā operā un baletā debitēja pirms gada ar Elizabetes lomu Vāgnera Tanheizera otrajā pirmizrādē. Toreiz likās, ka no smalkās, blondās, sīkās solistes soprāna varenajiem virstoņiem pacelsies mūsu Baltā nama jumts.
Aprīlī Vidzemes koncertzālē Cēsīs publikai tika prezentēts trešais Latvijas simtgadei veltītā koncertuzvedumu cikla Latvijas gredzens pasākums – Vidzemes gredzens jeb muzikāla izstāde Kalns uz augšu ies.
6. aprīlī Mazajā ģildē tenors Juris Vizbulis sniedza solokoncertu, kurā skanēja populārākās Emīla Dārziņa dziesmas pamīšus ar aktiera Ivara Krasta dzejas lasījumiem, aptverot Raiņa un Jāņa Poruka dzeju, kas stāv uz romantisma un modernisma robežšķirtnes.
Februāra beigās LNOB ar viesizrādēm viesojās Igaunijas Nacionālā opera. Tās bija apmaiņas viesizrādes – tajās pašās dienās arī LNOB koncertēja Tallinā.
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece Yashi (Jaši Tabassomi) no Berlīnes jau otro reizi strādā radošajā komandā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) topošā iestudējumā.
14. janvārī uz LNOB skatuves notika Verdi operas Ernani koncertuzvedums ar augstas mākslinieciskās raudzes viessolistiem galvenajās lomās, LNOB solistiem atbalstošajās partijās un vienu no mūsdienu izslavētākajiem maestro Verdi mūzikā – Danielu Orenu pie diriģenta pults.
No 12. līdz 17. decembrim Romā sešpadsmito reizi tika pasniegtas Eiropas Teātra balvas. Par šo pasākumu teatrāļu vidē nereti rausta plecus – dažs laureāts, balvu saņemot, pamanās paziņot, ka par to iepriekš neko nav zinājis.
Decembris Latvijas koncertpublikai nesa burvīgu iepazīšanos ar islandiešu mūziku un mūziķiem Islandes nedēļas nogalē Liepājā. Skanēja gan simfoniskā, gan kamermūzika, gan laikmetīgi opusi, gan klasika. Programmas kodolu veidoja divi jauni un talantīgi islandiešu mūziķi – pianists Vikingurs Olafsons un diriģents un komponists Daniels Bjarnasons.
Operas izrāžu atjaunojumi ir savdabīgs formāts, sevišķi tad, ja runa ir par vēsturiskiem iestudējumiem. Vēsturiskiem nevis žanra, bet gan parādības izpratnē.
«Man liekas, ka teātris nepareizi dara, ieskatīdams lugu tikai par bērnu lugu un nedodams vakara izrādes priekš lielajiem. Tur bija taisnība Dzimtenes Vēstneša kritiķim, kurš saka, ka virsraksts lugai tāpat simbolisks kā pati luga, kuru var saprast tikai lielie. Maziem paliek tikai skatīšanās. Jaunais teātris līdz šim diemžēl daudz ko pārpratis; tā arī šo lugu. Tur vajadzēja izpalīdzēt aktieriem no vadības puses, un avīžu aizrādījumos teikt, ka luga ir domu luga.»