"Dons Paskvāle"– tehnoloģijas mākslas kalpībā
 
MĀKSLU SINTĒZE OPERAS ŽANRĀ. Džordžo Korseti režijas stratēģijas pamatā ir ideja, ka āriju laikā vislabāk paplašināma skatītāja fantāzija, mēģinot vizualizēt mūzikā un tekstā ietverto kontekstā ar personāžu galvā vai pat zemapziņā notiekošo ©Publicitātes foto: Kristaps KALNS

Šosezon LNOB sezonu noslēgusi ar caurcaurēm itālisku izrādi, turklāt komiskajā žanrā – viegli, atsvaidzinoši un stilīgi.

Gaetāno Doniceti operu Dons Paskvāle iestudējis itāļu režisors Džordžo Barberio Korseti un viņa komanda. To veido jauni un talantīgi mākslinieki, kuri meklē mākslu sintēzi, operas žanrā iepludinot ne vien jaunās tehnoloģijas, bet arī animāciju īpašā kolāžas tehnikā.

Skatuves telpu kopā ar režisoru iekārtojis scenogrāfs un tērpu mākslinieks Frančesko Espozito. Videopartitūru veidojis Igors Renceti, Alesandra Solimene un animators Lorenco Bruno, gaismas - Mārtiņš Feldmanis, bet izrādes muzikālā vadība uzticēta Mārtiņam Ozoliņam. Šajā iestudējumā bez kompromisiem laikmetīga vizuālā estētika apvienota ar klasisku itāļu vokālo tradīciju - belkanto, dekorējot šo savienojumu ar atsaucēm uz itāļu zelta laikmeta - 20. gadsimta 50. un 60. gadu - kino.

Sērfošana pa laikmetiem glābj operu, kuras sižets, no vienas puses, ir ārprātīgi vecmodīgs. Lai gan pati fabula nezaudē aktualitāti - padzīvojis, turīgs kungs alkst pēc jaunas miesas pie sāniem, bet tiek pārmācīts un izjokots. Liekas, kopš Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga Aīdas pagājušā gadsimta 90. gados mūsu teātrī nav bijis tik spēcīga vizuālās dramaturģijas piemēra, faktiski - nākamā šādas dramaturģijas etapa, kur tehnoloģijas nodotas mākslas kalpībā.

Solistu sastāvi lielākoties komplektēti no LNOB štata māksliniekiem, pirmizrādēs Ernesto lomā pieaicinot turku tenoru Tanselu Akzeibeku. Par spīti atsevišķām iebildēm, muzikālie uzdevumi veikti centīgi, tomēr smalkumi gan, visticamāk, izkristalizēsies pēc pirmizrādēm. Šī stila operu nav iespējams pārpucēt. Vizuālās poētikas asprātība ir veldzējoša, savukārt ironiskie, visai tiešie akcenti nesaudzīgi atklāj titulvaroņa iekšējo drāmu, kuras centrā ir attiecības ar vecumu un realitāti. Kustīgie attēli veido iestudējuma dramaturģijas dinamiku, aktivizējot skatītāja asociatīvo domāšanu.

Džordžo Korseti režijas stratēģijas pamatā ir ideja, ka āriju laikā vislabāk paplašināma skatītāja fantāzija, mēģinot vizualizēt mūzikā un tekstā ietverto kontekstā ar personāžu galvā vai pat zemapziņā notiekošo. Donu Paskvāli Gaetāno Doniceti sacerējis brieduma gados. Šīs operas mērķtiecīgais teatrālisms orķestrī harmonē ar muzikāli krāšņiem raksturiem un noslīpētām melodijām. LNOB repertuārā Dons Paskvāle nav bijis jau ilgāk par pusgadsimtu. Iepriekšējo reizi Rīgā šī opera skanēja 1950. gada sākumā. Vēstures annālēs tā ierakstīta kā vēlāk leģendārā diriģenta Edgara Tona debija operā, tolaik vēl studējot Leonīda Vīgnera diriģēšanas klasē konservatorijā.

Uvertīras laikā skatītāji video redz guļošā dona Paskvāles sapni, kurā ir saulaina Alpu pļava, kalni un mākoņi, kā arī jauna daiļava, kas laiski izstaipās kā pamodusies pēc salda miega, taču, pamanījusi skatītājus, palien zem zāles kā segas, vēlāk parādoties sirreāli fragmentētos virtuālajos veidolos. Visā izrādē videoprojekcijas aplikācijas animācijas tehnikā veido tekstu un mūziku ilustrējošu vizuālo valodu, kurā ietverts gan nesaudzīgs tiešums. Piemēram, dona Paskvāles un rejošā, bet pakļāvīga suņa salīdzinājumā, vai rafinēti joki - vīp-snāšana par turīgā vidusslāņa mietpilsonisko gaumi epizodē, kad dona Paskvāles jaunā, fiktīvā sieva Sofronija vēlas nomainīt lakonisko, itāļu laikmetīgā dizaina stilā ieturēto interjeru pret pseidobarokālu greznību. To reprezentē ne vien zelta krāsas dīvāni ar sarkanu samtu, bet arī antikvārs porcelāns un pat klasisko tempļu drupas.

Telpiski projekcijas papildina vienkāršo, transformējamo scenogrāfiju (3 transformējami bloki ar durvīm, kāpnēm un riteņiem) ar dziļumu un perspektīvu. Sevišķi 2. cēliena 1. ainā Ernesto ārijas Povero Ernesto laikā, kā arī 3. cēliena mīlas duetā, kur Norīna un Ernesto ar attēla palīdzību paceļas virs naksnīgās pilsētas panorāmas. Elegantas ir kostīmu līnijas, krāsas un materiāli - smaragdzaļš, sūnu zaļš, baložpelēks, olu dzeltens, rozīgi brūns, silti brūns, samts, tafts, atlass un spilgti skatuves fona toņi, kas izceļas Mārtiņa Feldmaņa meistarīgā izgaismojumā. Koris šoreiz rādīts kā kalpa un kalpones tipāžs - visas dāmas un kungi tērpti vienādos kostīmos ar vienādām, rudām parūkām, asprātīgi panākot multi-plicēšanās efektu vispirms ar datorgrafikas, pēc tam ar koristu parādīšanos uz skatuves.

Par spīti maldīgajam priekšstatam par vieglumu, muzikāli Dons Paskvāle ir pamatīgs izaicinājums gan solistiem, gan orķestrim un diriģentam Mārtiņam Ozoliņam. Iecerētie dinamiskie kontrasti un nianses reizēm aizslīd formas pavadā, atkārtojumiem kļūstot mehāniskiem, bet belkanto stilam raksturīgajām mežģīnēm izplūstot masā un orķestrim brīžiem gūstot pārsvaru pār solistiem. Tajā pašā laikā jāizceļ atsevišķi grodi solo momenti, piemēram, trompetes solo 2. cēlienā vai arfas solo Ernesto serenādē 3. cēlienā.

Solistu sniegumā priecē ieguldītās pūles darbā ar itāļu valodas konsultantu Maksimiliano Bullo valodas artikulācijas, izrunas un intonāciju slīpēšanā. Operas Dons Paskvāle jauniestudējumā stabilākais muzikālais tandēms ir Inga Šļubovska-Kancēviča un Jānis Apeinis, kā arī Tansela Akzeibeka melodiski smalkais, niansētais dziedājums. Šķiet, Akzeibeka balsij Ernesto partija, sevišķi 2. cēliena ārijā, serenādē un mīlas duetā ar Norīnu, atbilst daudz labāk nekā grāfa Almavivas loma Seviļas bārddzinī, kuru viņš LNOB interpretējis iepriekš.

Inga Šļubovska-Kancēviča Norīnas lomā meistarīgi apvieno izstrādātu dziedājumu ar kontrastainu tēlojumu. Tas vienlīdz sulīgus padara gan Norīnas, gan viltus Sof-ronijas tēlus. Ar abiem minētajiem kungiem trešajā pirmizrādē Norīnas lomā debitēja Jūlija Vasiļjeva. Viņas liriski dzidrais soprāns ir kā radīts šādām partijām, mazliet pieslīpējot vokālo tehniku. Skatuviski Jūlijas Vasiļjevas Norīna-Sofronija ir ļoti kolorīta. Otrā sastāva mīlas pārim Marlēnai Keinei un Mihailam Čuļpajevam raksturīga ļoti organiska skatuves partnerība un neviltoti atdevīgs tēlojums, bet belkanto vokālās tehnikas smalkumos vēl daudz darba. Ārsta Malatestas tēlā bez Jāņa Apeiņa dzied arī jaunais baritons Kalvis Kalniņš.

Prieku par atsevišķajiem individuālajiem sasniegumiem un veiksmēm vokālajā un aktieriskajā sniegumā - visu trīs Norīnas lomu atveidotāju lomas debiju, Ingas Šļubovskas-Kancēvičas balss kustīgumu, Mihaila Čuļpajeva diapazonu, Jāņa Apeiņa kantilēnu - mazliet apēno no izrādes izrietošais priekšstats, ka repertuāra izvēlē un sastāvu komplektēšanā joprojām ne vienmēr tiek ņemta vērā solistu aktuālās vokālās formas un skanīgākās tesitūras atbilstība lomai. Šajā gadījumā runa ir par titullomu. Tradicionāli komiskajās operās tā saucamajam basso buffo jeb komiskajam basam piešķirti otrā plāna spilgti raksturtēli. Tajos galvenais ir skatuviskā atraktivitāte, vokālajā sniegumā pat pieļaujot atkāpes. Dons Paskvāle ir izņēmums, jo, pirmkārt, tā ir titulloma, otrkārt - ļoti būtiska solistu kvarteta krāsa. Lai cik simpātiska šķistu Krišjāņa Norveļa meistarīgā iejušanās tēlā vai Riharda Mačanovska spēle ar veča lomas piemērīšanu, vokāli basa tesitūra nekādā ziņā šobrīd nav tā, kurā abu solistu balsis skanētu vislabāk. Zemākajām notīm veltītā piepūle negatīvi ietekmē arī tehnisko virtuozitāti un dikciju, piemēram, ātrrunās un rečitatīvos. Rezultātā gaidītais komiskais efekts, kas muzikāli balstīts nevainojamā pulsācijā, pakāpeniskā paātrinājumā un pulksteņprecīzā ritmā, izpaliek.

Ansambļos Jāņa Apeiņa skanīgais baritons ņem virsroku, faktiski kļūstot par sulīgāko balss krāsu iestudējumā. Ja atmetam faktu, ka stilistiski ar ļoti atsevišķiem izņēmumiem šobrīd belkanto vispār nav LNOB štata solistu stiprā puse, var secināt - katrs solists spēju un iespēju robežās ir darījis maksimālo. Par to cepuri nost, tomēr centībai un labajai gribai ne vienmēr ir saistība ar rezultāta māksliniecisko kvalitāti.

Šad tad operas gaiteņos dzirdētas tādas lietpratīgu opermīļu atziņas kā «negaidīju, ka mūsu solisti var dziedāt tik labi» vai «priekš mūsu teātra - izcili». Vai ar to pietiek? Bez šaubām, mums štatā ir tiešām labi solisti, taču tas, kādā repertuārā konkrētajā brīdī viņi sevi var parādīt vislabāk, ir cieši saistīts ar repertuāra plānošanu, ņemot vērā balsu ausīm dzirdamo attīstību un potenciālo, uzmanīgi prognozējamo attīstību. Citādi iznāk, ka visu laiku novērojama kāda krīze - tenoru, mecosoprānu un nu jau arī basu krīze.

Visumā Dons Paskvāle ir laba iespēja, piemēram, pirmajai pieredzei operā tiem, kas no šī žanra mazliet baidās dažādu ar to saistīto stereotipu dēļ. Tā ir īsa, atraktīva un ar atmiņā paliekošām melodijām. Tas ir mūsdienīgs iestudējums, kurā moderno tehnoloģiju iespējas papildina itāļu operas tradīcijas klasiskās vērtības.