Simtgades bonuss – Vīnes filharmoniķi un Elīna Garanča
 
VIRTUOZI. Protams, lielākā daļa Latvijas publikas visvairāk gaidīja Elīnu Garanču. Tomēr arī koncerta otrā daļa sniedza izcilu muzikālu baudījumu. Tā ļāva klātienē pārliecināties par to, ka Vīnes filharmoniķi ir solistu orķestris un tieši savstarpējā cieņa starp solistiem ir tas, kas veido orķestra nevainojamo skanējumu ©Publicitātes foto: Kaspars BALAMOVSKIS

Dziesmu un deju svētku nedēļā Latvijas simtgade šķiet sasniegusi savu epicentru. Vasaras mūzikas un kultūras dzīve vispār šogad ir daudz piesātinātāka nekā citkārt, turklāt līdzās kvantitātei un mērķauditorijas sadalījumam šogad koncertorganizatori augstākajā līgā cīnās arī par kvalitāti.

Vispirms maijā Rīgā viesojās maestro Mariss Jansons ar Bavārijas radio simfonisko orķestri, sniedzot grandiozu koncertu operā, bet jau jūnijā, pāris dienas pirms vasaras saulgriežiem, noslēdzot Rīgas festivālu, Dzintaru koncertzālē ar izsmalcinātu programmu Vīnes stilā uz skatuves pirmoreiz Latvijā kāpa Vīnes filharmoniķi. Kopā ar viņiem arī mecosoprāns Elīna Garanča un venecuēliešu diriģents Rafaels Pajare, liekot noticēt tam, kas pirms kāda laika šķita absolūta utopija - ka bez kārtīgas akustiskās koncertzāles Rīgā pie mums varētu atbraukt šis leģendārais Eiropas orķestris.

Turklāt Vīnes filharmoniķi piedāvāja programmu, kura nav vis vasarīgi vieglprātīga vai izteikti vērsta uz opusu atpazīstamību publikas kompetences pacildināšanai, bet gan mākslinieciski pārdomātu, klasisku un reizē arī mūzikas gardēžiem interesantu skaņdarbu virknējumu.

Tajā skanēja Ludviga van Bēthovena uvertīra Leonora, vokālā kamermūzika, proti, Gustava Mālera Piecas dziesmas ar Frīdriha Rikerta vārdiem un Pirmgaisma no Zēna brīnumraga. Savukārt otrajā daļā dzirdējām ungāru klasiķa Bēlas Bartoka smalki instrumentēto Koncertu orķestrim.

Vīnes filharmoniķi spēj atklāt vissmalkākās nianses jebkurā skaņdarbā. Tā īpašā prasme saistās ar filigrānu kamermuzicēšanas prasmi arī orķestrāli krāšņā instrumentācijā, pateicoties savstarpējai cieņai un nevainojamām sadarbības iemaņām. Redzēt un dzirdēt šos meistarus klātienē ir tiešām simtgades notikums. Arī Elīna Garanča Mālera repertuārā bija dziļas muzikālas inteliģences un personības brieduma sintēze, atklājot ne vairs Karmenas, Eboli vai Dalilas, bet pašas dziedātājas iekšējo pasauli caur vēlīnā romantisma smeldzīgajiem tekstiem. Ne katrs operdziedātājs spēj panākt satricinošu līdzpārdzīvojumu kamermūzikā, pat tad, ja spēlē, iespējams, meistarīgākie Mālera mūzikas interpreti pasaulē. Elīna spēj.

Atklājums Latvijas publikai bija arī venecuēliešu diriģents Rafaels Pajare, nākamais Sistēmas talants aiz pasaulslavenā Gustavo Dudamela, kas strauji iekarojis simfoniskās mūzikas virsotnes. Ar mūziku Pajare sācis nodarboties Eiropas izpratnē vēlu - 14 gadu vecumā, toties strauji progresējot mežraga spēles apguvē un beigās kļūstot par Simona Bolivāra simfoniskā orķestra mežragu grupas koncertmeistaru. Diriģēšanu sācis mācīties 2004. gadā pie Hosē Antonio Abreu. Savukārt pēc uzvaras Nikolaja Malko konkursā 2012. gadā uzreiz nokļūst pie diriģēšanas metriem - Lorīna Māzela, Klaudio Abado un Daniela Borenboima. Nu jau trīs sezonas venecuēliešu diriģents muzicē ar Vīnes filharmoniķiem. Viņš paspējis sadarboties ar prestižiem Eiropas orķestriem, ar savu vadīto Ulfestas (Īrija) orķestri viesojies BBC Proms, bet aiznākamajā sezonā ķersies pie Sandjego mākslinieciskā vadītāja zižļa. Pajare valdzina ar izturētību temperamentā un smalku stila izjūtu, veselīgu humoru, kas vitāli svarīgs jebkuram, stājoties Vīnes filharmoniķu priekšā, un izkoptu tehniku.

Šķiet, lielākās galvassāpes diriģentam, tāpat kā daļai publikas, sagādāja entuziastiskie plaukšķinātāji starp skaņdarbu daļām. Tomēr šo slimību laikam nebūs iespējams izārstēt, kamēr izcilu koncertu auditorijā sēdēs ļaudis, kuriem sveša klasiskās mūzikas etiķete, kuri nemāk izslēgt mobilos tālruņus un kam acīmredzot ir svarīgāk, lai pamana viņus.

Koncertuvertīra Leonora, ko Bēthovens sacerējis kā trešo uvertīras variantu savai vienīgajai operai Fidelio un ko šad un tad atskaņo starp operas pirmo un otro ainu, ir dramatiski koncentrēts opuss, kurā uzmanības centrā ir pūšaminstrumenti. Tā ir krāšņa un dinamiska, liekot piekrist kritiķiem, kas pārmetuši Māleram piedēvēto iedibināto tradīciju censties šo uvertīru iespiest operā. Simfonisko koncertu apmeklētāji noteikti ir ieguvēji, un šis opuss ir radīts, lai skanētu pats par sevi. Dzintaros koncerta laikā gan brīžiem jautru, tomēr neizpratni sagādāja kameru operatori, kuru izvēle, ko rādīt pie skatuves abās pusēs izvietotajos ekrānos orķestra priekšnesumu laikā, diemžēl liecināja par ierobežotām prasmēm atšķirt instrumentus. Nemaz nerunājot par nepietiekamu iedziļināšanos partitūrā, kas šādu translāciju gadījumā ir ļoti būtiska, lai neteiktu, ka pati svarīgākā.

Apbrīnojama ir Vīnes filharmoniķu spēja kļūt par solistu pavadošo orķestri, kas saudzīgi nes balsi kā vilnis, ļaudams tai rotāties putu galotnēs. Nemēģinot salīdzināt, kurš šajā koncertā bija lielāka zvaigzne - orķestris vai Latvijā allaž gaidītā Elīna Garanča, jāatzīst, ka Mālera dziesmu interpretācija uz mirkli lika noticēt kameriskas intimitātes iespējamībai arī Dzintaru koncertzāles Lielajā zālē ar tūkstošgalvainu skatītāju pūli, kurš gatavs aizturēt elpu.

Tumši zilā, mirdzošā tērpā uz skatuves iznāk dziedātāja, Vīnes, Parīzes, Ņujorkas utt. publikas mīlule, pasaules operzvaigzne un vienkārši mūsu Elīna… bez liktenīgās sievietes tēla, kas tai pēdējā laikā piekrīt operlomās. Gatava dziedāt un dot šai publikai, kura viņu pazīst no bērna kājas, gabaliņu sevis - tieši tik personiski uzrunā pirmā Mālera dziesma Blicke mir nicht in die Lieder [..] Deine Neugier is Verrath (Neraugies jel dziesmās manās [..] Ziņkārība tava sāp man - J. Elsberga atdzejojumā). Tembrāli Elīnas balss skan nobriedušā krāšņumā, skanīgi visos reģistros, pat apakšējā, ar kuru dziedātājai reizēm nākas pacīnīties. Elpas plūdumā nav nejaušību, taču kontrole neiegrožo emocijas, neeksaltētu rezignāciju, kas piedien izvēlētā repertuāra stilam, raksturam un šoreiz šķiet ļoti sasaucamies ar dziedātājas personību.

Māleru ir viegli atskaņot melanholiski, pat drūmi, bet Vīnes filharmoniķiem, Rafaelam Pajarem un Elīnai Garančai tas izdodas gaiši smeldzīgi, patiesi un dziļi, reti sastopamā harmonijā. Varbūt tas ir tieši šī salikuma noslēpums, Vīnes filharmoniķos mītošais Mālera gars, kas palīdzējis tapt ieraksta cienīgam rezultātam brīvdabas koncertzālē Baltijas jūras krastā. No piecām dziesmām ar Rikerta vārdiem, kuras, starp citu, Mālera muzikālajā daiļradē nebūt neatrodas sakārtotas ciklā un rakstītas laikmetam ierasti balsij un klavierēm, vēlāk tās instrumentējot orķestrim, Elīnas Garančas interpretācijā kulmināciju sasniedza dziesmā Um Mitternacht (Pusnaktī), rezumējot mālerisko ticības apliecinājumu Pirmgaismā no 2. simfonijas. Šī vokāli simfoniskā programma tikpat labi varētu būt skanējusi jebkurā no Vācijas un Eiropas prestižajām koncertzālēm kā mūziķu meistarības kvintesence, veltījums Gustavam Māleram vai jebkuram īpaši atzīmējamam notikumam mūzikas pasaulē.

Protams, lielākā daļa Latvijas publikas visvairāk gaidīja Elīnu Garanču. Tomēr arī koncerta otrā daļa sniedza izcilu muzikālu baudījumu. Tā ļāva klātienē pārliecināties par to, ka Vīnes filharmoniķi ir solistu orķestris un tieši savstarpējā cieņa starp solistiem ir tas, kas veido orķestra nevainojamo skanējumu. Bartoka Koncerts orķestrim apvieno virtuozus solo, kas ļauj izpausties atsevišķu instrumentu tembriem, dramatiskus tutti un Bartokam raksturīgās ritma un tautisko motīvu spēles, piešķirot viņa simfoniskajai mūzikai īpatnu, ne ar ko nesajaucamu kolorītu. Šajā koncertā bija iespēja arī pilnībā novērtēt diriģenta Rafaela Pajares aizrautīgo gatavību izaicinājumiem, meistarīgo sadarbību ar orķestra mūziķiem un misijas apziņu, ka izcila interpretācija rodas tad, kad neviens no iesaistītajiem nedod sev nekādas atlaides. Tas ir profesionālisms augstākajā pakāpē, par spīti koncertam Eiropas perifērijā, vasarā un brīvdabā, kas vienmēr tiek piesaukti kā vainu mīkstinoši apstākļi tad, ja sniegums neveidojas nevainojams. Bartoka partitūrā klupšanas akmeņu ir daudz, bet Vīnes filharmoniķi tos izlaipo ar kaifu, azartu un neatkārtojamu muzicētprieku, kas neizslēdz koncentrēšanos. Koncerta izskaņā, publikas stāvovāciju apbalvots, izcilais orķestris atļaujas vienu piedevu - Bedržiha Smetanas 1. ungāru deju, kas noslēdz Centrāleiropas programmatisko līniju un parāda to orķestra raksturu, kādu esam pieraduši redzēt Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu dzirkstošajā atmosfērā.

Kauliņi ir mesti, Vīnes filharmoniķi Latvijā ir atzīmējušies. Vasara un rudens solās būt vēl vairāk šādiem unikāliem koncertiem bagāts. Elīnu Garanču vēlreiz Dzintaros dzirdēsim jau 9. jūlijā, opermūzikas programmā ar soprānu Olgu Peretjatko, tenoru Dmitro Popovu, festivāla orķestri un Karelu Marku Šišonu. Baltijas muzikālajās sezonās klausīsimies Mišu Maiski, Santa Cecilia orķestri un seru Antonio Papano, izcilo peruāņu tenoru Huanu Djego Floresu. Rudenī gaidāma Leipcigas Gewandhaus orķestra un Andra Nelsona vizīte. Simtgades bonuss Latvijai ir arī starptautiskās muzikālās aprites intensificēšanās, cerams, ar sekām ilgtermiņā.