Operas izrāžu atjaunojumi ir savdabīgs formāts, sevišķi tad, ja runa ir par vēsturiskiem iestudējumiem. Vēsturiskiem nevis žanra, bet gan parādības izpratnē.
1. decembrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādes publikas acīm no jauna tika atvērta izrāde - muzejs. Ceturto reizi LNOB vēsturē atjaunojumu piedzīvo Džakomo Pučīni operas Turandota leģendārais 1973. gada Jāņa Zariņa un Edgara Vārdauņa iestudējums, kuru raksturo krāšņa gleznotā scenogrāfija jeb dekorācijas šī vārda 20. gadsimta 1. puses nozīmē, bagātīgs rekvizītu klāsts un pagājušā vai pat aizpagājušā gadsimta romantiskie priekšstati par Austrumu tematiku.
Neapšaubāmi, pagājušā gadsimta 70. gadu kontekstā Turandota ir šedevrs, kas, iespējams, pat salīdzināms ar Franko Dzefirelli leģendārajiem iestudējumiem un faktu, ka tie joprojām ir pasaules slavenāko operteātru repertuārā. Tas, ka izdevies šādu relikviju restaurēt un izlikt apskatei paaudzei, kura operā neko tādu varbūt nemaz nav redzējusi, arī ir ievērības cienīgs. Šis nu reiz ir iestudējums, uz kuru var aizvest bērnus paskatīties klasisku pasaku operā, turklāt ar relatīvi laimīgām beigām, jo uzvar taču mīlestība. Arī kasei, visticamāk, vienas operas - muzeja atrašanās repertuārā būs labvēlīga, tā teikt, vismaz viena klasikas pērle bez visiem laikmetīgajiem uzslāņojumiem, režisoru neirožu izpaudumiem un citām modernajām ligām, kas konservatīvākās publikas ieskatā jau ilgstoši pārņēmušas operu skatuves.
Vienlaikus šāda tipa vizuālā estētika uz mūsdienu skatuves izskatās svešādi - ne tādēļ, ka izteikti vecmodīgi, bet drīzāk amizanti, kā Zvaigžņu karu senākās sērijas bez specefektiem un datorgrafikas radītiem simulakriem - mīļi, naivi, bērnišķīgi. Maskas, dekoratīvas galvassegas un zelta pūķi virs galvas. Mizanscēnu statiskumu spēj kliedēt tikai dziedātāju psiholoģiskā teātra prasmes un Gintara Rinkēviča dinamiskums pie diriģenta pults, neļaujot pārtrūkt Pučīni mūzikas dramaturģijai. Lai arī mūzika ļoti populāra un skaista, sastāva dēļ Turandota nav pieprasītākā opera nevienā teātrī - vajadzīgs izcils tenors un divi spēcīgi soprāni. LNOB šobrīd nevar lepoties ar titullomas un prinča Kalafa lomas atveidotājiem štata solistu vidū, lai gan Kalafu dziedājuši, piemēram, Aleksandrs Antoņenko un arī Andris Ludvigs. Arī Turandota pēc Žermēnas HeinesVāgneres leģendārās interpretācijas Rīgā tā arī nav skanējusi skanīgāk un allaž vairāk izaicinājusi lomu atveidotāju vokālo veselību nekā apžilbinājusi klausītājus.
Tādēļ šajās lomās viesi - šoreiz Sandra Janušaite no Lietuvas un Sergejs Poļakovs, kurš Rīgā sevi pieteica Verdi repertuārā, atveidojot Makdafu Verdi Makbetā. Toties mums ir lieliska Liu, varone, kurai pārdzīvot līdzi - soprāns Dana Bramane. Viņas balsī savienojas tēla lirisms ar partijas dramatismu reti piedzīvotā harmoniskā kombinācijā. Komiskie tēli - ministri Pings, Pangs un Pongs Raimonda Bramaņa, Guntara Ruņģa un Armanda Siliņa izpildījumā ir ļoti groteski gan stilizētās kustību partitūras dēļ, gan tādēļ, ka lielā mērā mainījusies izpratne par komisko operas estētikā. Milzīgās āvas, cirvji un zeltmirdzošais gongs, kā arī kāpņu galā sēdošais valdnieks ar ragaino cepuri ir dekoratīvisma kvintesence, kas uz mūsdienu operas skatuves balansē jau uz gaumes robežas, bet rekonstrukcijā - aizkustinoša pagātnes liecība. Protams, rekonstrukcija atbrīvo režisoru no galvas lauzīšanas par novecojušo park and bark (burtiski «nostājies un mauro» - angļu val.) paņēmienu attiecībā uz dziedātāju novietojumu, kas mizanscēnu āriju laikā padara stīvi teatrālu, taču gan Sergejs Poļakovs, gan Sandra Janušaite, gan Dana Bramane un Romāns Poļisadovs aklā Timura tēlā ar savu ķermeņa plastiku, acu izteiksmi un mīmiku atdzīvina šo citādi runājošām galvām pielīdzināmo bildi.
Kora un orķestra sniegumā, sevišķi grandiozajā finālā, bija jūtams gandarījums, ka no šī populārā materiāla atkal notrausti putekļi, atsedzot patinu, kas lielu daļu regulārās operas publikas padara mazliet sentimentālus, citiem - atklāj teiksmainu senatnes pasauli. Tomēr ziņkārība, kā un vai šo operu iespējams iestudēt mūsdienās, kad zināšanas par Austrumu kultūrām un vēsturi ir pieejamākas un plašākas, laikmetīgi, urda joprojām.