Ar krāšņu un repertuāra ziņā daudzveidīgu programmu 24. jūlijā Dzintaru koncertzālē notika Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts Dzimuši Latvijā.
Simtgades jūtu sakāpinājumā daudzas lietas izskatās citādi nekā parasti. Pat samērā nodrillētais Imanta Kalniņa Piena ceļš no filmas Sprīdītis par mūžīgo ceļu zem kājām uz laimīgo zemi - mājām ieguvis jaunu un ļoti būtisku nozīmi. To nozīmi, kuru būtiski aktualizēt ļaudīm, kas dažādu iemeslu dēļ reāli ir kļuvuši par tādiem, ko raksturo sociālajās zinātnēs modernais termins «transnacionāli». Proti, kam Latvija vienmēr paliks dzimtene, bet, iespējams, nekad nebūs pastāvīgas mītnes zeme, kuru bērni jau aug multikulturālā vidē, un viņu dzimtās valodas prasmes, nacionālās piederības apzināšanās un kultūras pieredze būs tieši proporcionālas vecāku nostājai šajā jautājumā un ikdienas prakses nodrošināšanā.
Koncepts Dzimuši Latvijā baro nācijas pašapziņu un piedāvā iespēju apjēgt savus talantus bez etniska dalījuma, sniedzot atbildi aizbraukušo sentimentam un raisot lepnumu par «mūsējo» panākumiem pasaulē tajā sabiedrības daļā, kurai vārds «ārzemes» joprojām nozīmē kaut ko īpašu, noslēpumainu un vilinošu. Tā ir gudra sabiedrības saliedēšanas stratēģija, kura brīnišķīgi piepildās ar augstvērtīgu saturu mūzikas nozarē un liek nožēlot, ka nekas tāds nav iespējams politikā vai ekonomikā.
Koncertā muzicēja gan Latvijā dzimuši mūziķi, kuru profesionālā dzīve rit citās valstīs, gan arī jaunie talanti, kuri aug tepat, Latvijas mūzikas skolās. Diriģenta, šobrīd Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskā vadītāja Aināra Rubiķa vadībā muzicēja īpaši šim festivālam izveidots Simtgades jauniešu orķestris. Tajā sīvā konkurencē no aptuveni 130 Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem tika atlasīti 64 orķestra komplektēšanai. Šāda prakse ir ļoti apsveicama un motivējoša topošajiem mūziķiem, kuriem salīdzinoši īsā laikā ir dots grūts, bet paveicams uzdevums. Turklāt tas vainagojas ar publiskiem, pietiekami liela mēroga koncertiem. Protams, no jauniešu orķestra nevar un nevajag gaidīt nez kādus brīnumus interpretācijas ziņā. Taču jāatzīst, ka ar profesionālu grupu koncertmeistaru līdzdalību Aināram Rubiķim izdevies panākt atzīstamu atskaņojuma kvalitāti, sevišķi tas attiecas uz Romualda Kalsona svītas Gadskārtu ieražu dziesmas izskanējušajiem fragmentiem. Gandarī arī acīmredzamais diriģenta prieks un lepnums, sadarbojoties ar jaunajiem, faktiski topošajiem kolēģiem mūzikā.
Latvijas zvaigznes uz pasaules skatuvēm koncertā pārstāvēja akordeoniste Ksenija Sidorova ar kā allaž lielisku Astora Pjacollas hrestomātiskā Adios, Nonino atskaņojumu, vijolniece Vineta Sareika ar virtuozu Ravela rapsodijas Čigāniete lasījumu un operdziedātāja Kristīne Opolais. Ar viņām kopā, tostarp burtiskā nozīmē, proti, duetos, muzicēja vijoļspēles brīnumbērns Daniils Bulajevs, jaunais ģitārists Miks Akots un baritons Kalvis Kalniņš. Koncerta aizkustinošākie brīži bija Daniila Bulajeva sniegums Žana Sibēliusa Vijoļkoncerta ar orķestri 3. daļas atskaņojumā un Šostakoviča 2. valsī no Otrās svītas džeza orķestrim kopā ar Kseniju Sidorovu, kā arī klasiskais, rāmais un reizē izsmalcinātais Vivaldi ģitāras koncerts (1. un 3. daļa) Mika Akota izpildījumā. Un nevis tāpēc, ka mūziķi ir tik jauni vai dzimuši Latvijā, bet tieši muzikālās inteliģences un interpretācijas kvalitātes dēļ.
Publiku ļoti uzrunājošo tango līniju turpināja smalki kameriskais Vinetas Sareikas un Mika Akota spēlētais Pjacollas opuss Cafe 1930 no cikla Tango vēsture. Simfoniskās intermēdijas veidoja latviešu simfoniskās mūzikas lappuses - Jāņa Mediņa, Pētera Barisona, Romualda Kalsona un Jurjānu Andreja darbi. Opermūzika gan šoreiz bija vājākais programmas posms. Mulsināja, pirmkārt, repertuāra izvēle. Saprotams, publika ļoti gaidīja atkalredzēšanos ar dīvu, un Kristīne Opolais arī pašaizliedzīgā sirsnībā savā vārda dienā šo iespēju sniedza, taču pie labākās gribas grūti uztvert subretisko Mizetes valsi vai Dona Žuana un Cerlīnas duetu kā viņas parādes repertuāru tomēr tik reprezentatīvā koncertprogrammā. Dueta izvēle gan, iespējams, vairāk attiecas uz koncerta programmas veidotājiem un problēmu atrast kopīgu repertuāru pašpārliecinātā Figaro Kalvja Kalniņa un Kristīnes Opolais aktuālo vokālo partiju klāstā.
Tā kā koncerts bija paredzēts arī televīzijas formātam (ēterā LTV1 28. jūlijā), muzikālo programmu papildināja arī skatuves malās novietotajos ekrānos redzami montētie videostāsti par koncerta solistiem un orķestra tapšanu un scenārijā savirknēti vakara vadītāju Jolantas Strikaites un Kaspara Putniņa komentāri. Visumā nepretenciozi, lai arī mazliet tautas teātra stilā pasniegti. Tāds vasarīgi demokrātisks noskaņojums, kas piestāv Jūrmalai un brīvdabai, un ar Latvijā dzimušo mākslinieku tikšanos uz vienas skatuves sapurināta kolektīvā nācijas pašapziņa.
Mazliet žēl, ka Jurjānu Andreja Jandāls tā arī nedabūja pilntiesīgi izskanēt, kļūdams par fona mūziku koncerta dalībnieku godināšanai uz skatuves pasākuma izskaņā un to pavadošajiem aplausiem. Tomēr publikā valdīja pacilājošs noskaņojums, par spīti bažīgiem jautājumiem par pēdējo vilcienu uz Rīgu. Tā ir - dienvidnieciskais koncertu sākuma laiks astoņos vakarā tai publikas daļai, kura uz Jūrmalu dodas ar sabiedrisko transportu, modrību zaudēt neļauj.
