KULTŪRA: Antonija un pārpratumi
Aprīļa vidū LNOB skatuve sagaidīja jaunu latviešu oriģinālbaleta iestudējumu. Jura Karlsona mūzikas valodā un Aivara Leimaņa horeogrāfijā baleta publikai tika piedāvāta versija par Rūdolfa Blaumaņa lugu Skroderdienas Silmačos, galveno akcentu liekot uz Antonijas tēlu un tāpēc baletu nosaucot Antonija#Silmači. Mirkļbirkas simbola lietojums laikam taču pretendē uz laikmetīguma pieteikumu klasikas interpretācijā.
Balets patiesībā ir viena no iespējām, kā padarīt latviešu dramaturģijas klasiku pieejamu starptautiskai auditorijai, kuras uztveri varētu ierobežot ne vien specifiski kultūras kodi, bet arī teksts, respektīvi, valoda. Blaumaņa komēdija ir viens no arhetipiskiem darbiem latviešu teātrī, tam faktiski piemīt pat savdabīga rituāla nozīme. Sevišķi Nacionālā teātra kontekstā ar aktieru paaudžu maiņām un arī satura aspektā, jo tas vēsta par dzīvi latviešu lauku saimniecībā 19. gadsimta beigās, iezīmējot gan hierarhiskās, gan paaudžu attiecības, gan tradīcijas un priekšstatus par grūti definējamo latviskumu.
Mūsdienu mākslā nav aktuāli mērķauditoriju dalīt «Latvijas» vai «ārzemju» auditorijā. Tulkojuma iespējas var nodrošināt teksta vēstījuma nodošanu arī tad, ja skatītājs neprot oriģinālvalodu. Savukārt dejā šī nepieciešamība atkrīt, ļaujot runāt horeogrāfijai nevis kā teksta ilustrācijai, bet patstāvīgai valodai. Gadījumā ar baletu Antonija#Silmači šis aspekts nav izpelnījies pietiekamu uzmanību, tādēļ nerealizē visu potenciālu, ko piedāvā dramaturģijas pārcēlums dejā.
Mūzikas vēstījumā, par spīti uz vietējo publiku orientētiem nepārprotamiem citātiem un alūzijām no Aleksandra Būmaņa dziesmām Nacionālā teātra izrādei Skroderdienas Silmačos, jaušama Jura Karlsona melodiskā poētika.
Tā ietver Latvijas lauku dabas un tēlu iekšējās pasaules jūtīgu nolasījumu, mazliet neoromantisku stilistiku, kur instrumentācijā, tēmās un ritma struktūrās tautiskums netiek vulgarizēts, bet laikmetīgi izgaismots. Horeogrāfija tomēr svārstās starp klaju dekoratīvismu, pantomīmu un atsevišķām ainām, kas atgādina klasiskos baletus ar emocionāli pārsātinātiem pas de deux un virtuozām raksturlomām. Kopaina tāpēc veidojas neviendabīga.
Pirmizrādē latviešu publika izrādi uzņēma ar labvēlīgu atzinību un pat sajūsmu. Tās pamatā ir Skroderdienu sižeta nianšu pārzināšana. Savukārt ārzemnieki raustīja plecus neizpratnē, jo acīmredzot īsie fragmentu tulkojumi nesniedza pietiekamu skaidrojumu uz skatuves notiekošajam - ne žīdu balagāniņam un krāsnij, ne kolorīto kundzīšu Bebenes, Pindacīšas un Tomulīšas izdarībām. Kāzu motīvs nolasāms vien Antonijas sapnī, bet tērpu šūšana, kas ir iemesls, kādēļ visi uz skatuves redzamie personāži ieradušies Silmaču sētā, netiek pietiekami uzskatāmi artikulēta, lai nezinātājs to uztvertu. Skaidri nolasāmas toties ir neizplēnējušās Dūdara jūtas pret Antoniju, iezīmējot loģisku šo attiecību turpinājumu iepretim Antonijas un Alekša attiecību pārpratumam.
Vizuāli baleta Antonija#Silmači iestudējums pārraida saulgriežu maģisko atmosfēru. To rada Mārtiņa Feldmaņa gaismas (īpaši skatā, kur ar dejotāju seju izgaismošanas palīdzību tiek radīta ilūzija par aizkulisēs degošu Jāņu ugunskuru) un Arta Dzērves videoprojekcijas, kurās kombinēti krāšņi Latvijas vasaras dabasskati, kā arī dekoratīvi noformēti augu un ziedu tuvplāni. Annas Heinrihsones kostīmi ir kolorīti, krāsās un audumos pielāgoti tēlu portretējumam un arī savā ziņā atsaucas uz teātra izrādi. Elegantais, pat mazliet švītīgais un šoreiz nebūt ne klibais Dūdars (Antons Freimans vai Raimonds Martinovs) labi pašūtā uzvalkā ar vesti, smagnējais Aleksis (Arturs Sokolovs vai Viktors Seiko) zemnieciskās drānās, pašpārliecinātā un reizē sapņainā Antonija (Elza Leimane vai Vikorija Jansone) plandošā baltā, vēlāk intensīvi zilā ģērbā un lietišķā, pieticīgā, tomēr romantiskā Elīna (Alise Prudāne vai Elīna Agajeva) gaiši zilā punktotā kleitā. Šuvēja Zāra purpurkrāsas samtā vismaz Ievas Rācenes (dejo arī Jolanta Lubēja) atveidojumā pārsteidzoši atgādina aktrisi Ivetu Braunu no Nacionālā teātra 90. gadu Skroderdienām. Kolorīts arī Ābrama un Joskes ietērps. Vienīgais, kas mazliet mulsina, ir dekoratīvais uzsvērums uz reliģisko piederību raksturojošajām galvassegām - Ābrama hasīdisko platmalu cepuri un Joskes kipu (jeb jermolku, kā to sauc jidišā) - un peisakiem komplektā ar viņu nodarbošanos.
Solisti gan liriskajās, gan raksturlomās ir kolorīti, skaidri interpretēti. Miglainākais paliek Aleksis, bet tāds šis tēls ir arī izejmateriālā līdz pat Jāņu nakts ainai, kur viņš beidzot skaidri deklarē, kas un kā. Tehniski virtuoza un azartiski aktieriska ir gan jauniešu trijotne, gan vecenes, ar sevišķi aizkustinošo Bebeni, gan Blaumaņa radītie žīdi. Antonija, kuras jūtu pasauli spilgti atklāj Jura Karlsona mūzika, savieno šīs divas pasaules - klasiska prīma ar izvērstiem solo skatiem (sapnis un murgs) un divskatiem ar Aleksi un Dūdaru, kas nevairās arī no jestrām raksturdejām ansamblī.
Problemātiskākie ir kordebaleta skati ar grotesku tautiskumu, kas izpaužas, piemēram, sinhronā, teatrālā alus kausu cilāšanā kungiem prologā vai dejā ar slotām dāmām, kā arī trīs vecāka gadagājuma vīru raksturdeja Jāņu vakarā. Tā atgādina kādreizējo TDA Daile estētiku, izskatoties pēc ironiska joka, ja vien neradītu aizdomas, ka domāts nopietni. Sižeta samezglojumos neiesvētītam skatītājam ārpus acīm redzamas numuru baleta formas nolasīšanas sacensību deju skatā, kas sākas ar to, ka, kā rakstīts programmiņā, Rūdis māca kadriļu Ieviņai un Kārlēnam, kur solisti pamatoti izpelnās skatītāju atzinību individuāli, neskaidrs paliek arī motīvs. Kamdēļ vispār Ābramam jāslēpjas krāsnī?
Saprotama ir vēlme mainīt akcentus, pakārtojot sižetu žanra, šoreiz baleta, nosacījumiem un prasībām. Taču, ja aiz formas paslēpjas naratīvs, tad tik vien paliek kā latviešu publikas prieks par to, ka tagad mums ir arī savas Skroderdienas operā. Inteliģenta baleta publika var nākt aplūkot mazliet dekoratīvu «tautas mākslu» tā vietā, lai lepotos ar laikmetīgu baleta iestudējumu uz klasiskas nacionālās dramaturģijas bāzes, kas vēstītu arī starptautiskai auditorijai kaut ko par latviešu kultūras mantojumu un tā attiecībām ar mūsdienām. Neapšaubāmi, latviešu publika nāks un priecāsies par šo jauno populārās Blaumaņa komēdijas versiju. Tās pamatā esot režisora Aleksandra Leimaņa savulaik radīts scenārijs filmai. Baletā tā izstāstīta koncentrēti, nepilnās divās stundās, pavisam bez apnicīgi garajiem tekstiem, ar pietiekami izvērstu jūtu drāmu un ar smieklīgām intermēdijām dejā. Pārējiem šis iestudējums paliks atmiņā kā mazliet dīvains, acīmredzot lokālas nozīmes, priekšnesums (nav runa par baletdejotāju sniegumu, kas ir augstā līmenī). Ļoti jau gribētos, lai pēdējā atziņa ar laiku izrādītos kļūdaina.