"Post futurum" – simtgades versija par Lietuvu operā

Marta sākumā Lietuvas Nacionālajā operā gaidītākais notikums bija jaunās lietuviešu oriģināloperas Post futurum pirmizrāde.

Jaunās oriģināloperas iestudējuma tapšanā iesaistīts spēcīgs lietuviešu profesionālās mākslas triumvirāts - komponists un gleznotājs Ģintars Sodeika, titulētais literāts Sigits Paruļskis libretista ampluā un režisors Oskars Koršunovs. Jāpiebilst, ka kaimiņzemē simtgadei ir mazliet citādāks uzstādījums nekā Latvijā un Igaunijā - Lietuva svin neatkarības atjaunošanas simtgadi, uzsverot to, ka neatkarīga Lietuvas valsts vēsturiski ir pastāvējusi arī pirms Krievijas impērijas un divdesmitā gadsimta, turklāt visai cienījamu laika posmu, kurā bijusi gan sava nacionālā aristokrātija (dižkunigaiši), gan krusta karu peripetijas un politiskās ūnijas ar Poliju, vienvārdsakot, nopietna vēsture, kurā pēdējie simt gadi ir mazākā daļa no piedzīvotā.

Šī ir būtiska nianse, kurai ir nozīme ne vien saistībā ar Baltijas valstu simtgades svinībām, bet arī ar operu, kuras pirmizrādes notika 2. un 3. martā diriģenta Jūlija Geņuša muzikālajā vadībā, solistu sastāvos un radošajā komandā darbojoties tikai lietuviešu māksliniekiem. Operā dominē ironisks, mazliet atsvešināts, asprātīgs skatījums uz savas valsts vēsturi un tās personāžiem. Tam cauri strāvo intelektuāla pašapziņa ar nepārprotamu jautājuma zīmi saistībā ar pilsonisko briedumu un nacionālo vērtību artikulēšanu mūsdienu globalizētās pasaules kontekstos.

Operā, sevišķi kopš 19. gadsimta, ir aktuāls jautājums par mūzikas un teksta attiecībām, proporcionālo lomu sadalījumu un nozīmi vēstījuma uztveramībā. Par Post futurum jāsaka, ka dominē teksts. Tas izgaismo saturiskos aspektus un humoru, kamēr mūzika vairāk veido ambientu fonu ar savām nepārprotami savdabīgām laikmetīga skaņuraksta iezīmēm: peldošs temporitms, atkārtojumi, atsevišķi smalki instrumentēti simfonisma posmi un lielākoties metāla pūšaminstrumentu akcentēti solo līdzās dūcoši sanošai skaņai, kas sākumā atgādina Marteno viļņus, bet izrādās termenvokss (akustiskais ģenerators, kas darbojas ar elektrību. To spēlē Monika Laukaitīte).

Vokālās partijas šķiet atsevišķi, tekstā balstīti melodizēti elementi, operas stilistikai apzināti atspoguļojot fragmentāciju kā vienu no mūsdienu mākslas un arī pasaules pazīmēm. Vietām, tiesa, ar zināmu pašironiju, ieskanas kormūzika tautasdziesmu apdaru stilā. Piemēram, Dziesmu svētku kā nācijas vienotības simbola atspoguļojumā iepretim teju mūziklam līdzīgiem kora dziedājumiem citās ainās, piemēram, Amsterdamas prostitūtu kora skatā, kas nomaina Vītauta Dižā balādisko āriju par Lietuvas karaļvalsts varenību. Taču Sodeikas muzikālo rokrakstu visvairāk, šķiet, raksturo tieši kosmiskā mūzika. Tā komplektā ar Rimasa Sakalauska videoprojekcijām, sevišķi 1. ainā, atgādina brīžam sci-fi filmas vai datorspēles, veidojot semantiski interesantu muzikālo un vizuālo kopainu, kurā savijušās no tautas teikām un pasakām aizgūtas mitoloģiskas struktūras ar mūsdienu popkultūru.

Operas pirmajā ainā Dievs (Egidijs Dauskurdis) ar garu baltu bārdu un saulesbrillēm minas uz velotrenažiera, pētīdams Visumu, kurā līdzās planētām un satelītiem ap mēnesi rotē kokakolas pudele, un ir totāli nogarlaikojies (jāpiebilst, šīs detaļas fiksētas libreta remarkās). No pasaules klejojumiem atgriežas Sātans (Mindaugs Jankausks) un piedāvā to izklaidēt ar ruletes spēli. Vispirms tiek uzgriezts vārds terorisms, ko Dievs atzīst par garlaicības kalngalu, pēc tam izgaismojas vārds Lietuva. Tas izraisa Dieva interesi, jo viņš tādu neatminas. Dievs iztaujā Sātanu par Lietuvu, uzzinādams, ka tā svin neatkarības simtgadi, un daļa tās iedzīvotāju pielūdz savu valsti kā Dievu, citi nīst kā velnu. Lai kliedētu Dieva garlaicību, Sātans piedāvā to parādīt operas formā, kuru Dievs sunī kā mirušu mākslu ar neīstām asarām, bet Sātans mēģina operu attaisnot kā spēles un fantāzijas mākslu, kurā darīšana ar jūtām, no kurām mūsdienu cilvēki vairās.

Pēc tam no tumsas ceļas un grimst tajā atpakaļ gan Vītauts Dižais (Žigimants Galinis), kurš dzied par senās Lietuvas valsts diženumu, gan citi vēsturiski tēli. Daļu no tiem, un tas ir konceptuāli, attēlo tas pats Sātans, pārģērbdamies dažādos vēstures posmos te par vācu patvaldnieku Francu fon Īzenburgu, te par diplomātu Rūdolfu Nadoļniju, pamanīdamies kļūt pat par Ļeņina metamorfozi. Turklāt viņam visu laiku seko mīmista Toma Dapšauska attēlots vellaģīmis - cilvēks uzvalkā ar milzīgu kazas masku un fotoaparātu. Viņš dokumentē visu notiekošo, laiku pa laikam stimulēdams kādu darbību, kas varētu izraisīt laikabiedru vai vēsturiskā griezumā arī nākamo paaudžu interesi.

Interesanta ir mitoloģijas, reliģijas, mistikas un vēstures kombinācija. Piemēram, 1918. gada Lietuvas neatkarības aktīvista Jonasa Basanaviča attiecības ar savām domām, patriotisma jūtām, jūtām pret mirušo sievu Eleonoru (Joana Gedmintaite). Viņa parādās operas darbībā ar lirisku dziedājumu kombinācijā ar Sātana ierašanos caur krāsni Ļeņina veidolā un sievieti ar malku. Tā nāk Basanavičam kurināt krāsni un acīm redzami uzskata viņu par mazliet ķertu, jo Basanavičs runā par to, ka pienāks laiks, kad kungi nebūs ne poļi, ne vācieši, ne krievi, bet lietuvieši paši valdīs savā valstī.

Skatoties 1918. gada valsts dibināšanas ainu, neviļus jādomā, kā operas formā varētu izskatīties Latvijas valsts dibināšana. Vai tas būtu iespējams bez nacionālpatriotiska patosa un arī bez groteska kariķējuma? Vai mēs prastu paironizēt par Dziesmu svētkiem tā, kā to uz skatuves prot izdarīt igauņi un lietuvieši, pēc tam nesadaloties divās naidīgās nometnēs sociālajos tīklos. Lietuvas Nacionālās operas kolēģi pirms pirmizrādes gan brīdināja, ka iestudējums publikai varot šķist diskutabls. Taču, pieņemot kultūrspecifiski izstrādāto koncepciju, jaunākā lietuviešu laikmetīgā opera ir visos aspektos kvalitatīvs jaundarbs, kurā var saskatīt nācijas veselīgas pašapziņas pazīmes arī tad, ja pati nācija par šo pašapziņu un tās izpausmēm šaubās.

Oskaram Koršunovam un viņa komandai ir izdevies radīt intelektuāli ironisku, postmodernu versiju par Lietuvu pēc nākotnes, arī tieši libreta tekstā paspēlējoties ar šaubām par to, vai valsts neatkarība, ko šogad svinam, ir Dieva vai Sātana plāns. Lielākoties šķiet, ka Sātans to uzskata par savu izklaidi, taču beigās Dievs šo noliek pie vietas, rezumēdams, ka viss, arī Sātana spēlītes ir viņa plāns citādi ārkārtīgi garlaicīgajā pasaules pārvaldīšanas darbā, ļaudams skatītājam pašam izvēlēties, kurai versijai noticēt, formulējot savas attiecības ar pagātni, tagadni, nākotni un mūsdienu Lietuvu vai jebkuru citu, vispārējās līnijās salīdzināmu valsti.