Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Kultūra

Februāra beigās LNOB ar viesizrādēm viesojās Igaunijas Nacionālā opera

NAUDAS GARS. Eduarda Tubina Otrā pasaules kara gados radītā baleta iestudējums atklāja igauņu viesizrādes Rīgā © Publicitātes foto

Februāra beigās LNOB ar viesizrādēm viesojās Igaunijas Nacionālā opera. Tās bija apmaiņas viesizrādes – tajās pašās dienās arī LNOB koncertēja Tallinā.

27. februārī ar abu valstu prezidentu uzrunām viesizrādes tika atklātas ar igauņu nacionālo repertuāru - Eduarda Tubina baletu Naudas gars (Kratt). Grūti iedomāties tematiski piemērotāku opusu, ņemot vērā aktuālo ABLV bankas epopeju. Igauņu pasaka stāsta arhetipisko stāstu par to, kā Saimnieks, labklājības tīkodams, pārdod dvēseli un trīs asins lāses Velnam, bet tas viņam rada Naudas pūķi, kas nes bagātību. Tomēr alkatība aug roku rokā ar pūķa gādāto kapitālu, un beigās pūķis dusmās spļauj liesmas, kas aizrauj uz elli gan mantrausi, gan viņa bagātības daudz ātrāk, nekā pat Velns būtu iedomājies.

Kā jau pasaka, šis stāsts ir aktuāls teju jebkurā laikmetā, tikai katrā tam ir drusku citādi vaibsti. Eduards Tubins baletu sacerējis Otrā pasaules kara laikā. Pirmizrādes laikā 1943. gada 31. martā Vanemuines teātrī Tartu krita bumbas. Dejotāji elles pakalpiņu kostīmos panikā izskrēja uz ielas, izraisot vēl lielāku paniku.

Tubina modernistiskais rokraksts, kurā apspēlēti tautas mūzikas motīvi, ir kā radīts simtgadei - tajā ir gan vēsture, gan laikmetīgums. Baletā integrēta Jāņu svinēšana, atsauces uz koru kultūru un tautas dejām. Visam pāri - igauņu veselīgā attieksme pret tautisko motīvu stilizāciju, pret nacionālo kolorītu izturoties cieņpilni, bet ne patētiski. Ar fantasmagoriski gotisko elles pasauli vizuāli iedarbīgi tiek panākts simbolu kontrasts. Marinas Hesleres horeogrāfija apvieno klasiskā baleta bāzi, laikmetīgo deju un tautas deju soļus. Kolorītajā titullomā ar spilgtu raksturu un tehnisku meistarību mirdzēja kanādiešu dejotājs Patriks Fosters, Saimnieka tēlā - itālis Andrea Fabri, taču ļoti pamanāmi arī Jevgeņijs Gribs un Marita Veinranka Saimniekmeitas un Kalpa tēlos. Viesizrāžu muzikālais vadītājs bija Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Vello Pehns.

28. februāra vakarā negaidīti sirsnīgā atmosfērā aizritēja galā koncerts, ko vadīja biedrības Estonia (Rīgas Latviešu biedrības analogs) priekšsēdētājs Marts Miks, runādams gandrīz nevainojamā latviešu valodā - savulaik viņu uz Rīgu atvedis dienests Baltijas kara apgabala ansamblī. Līdzās igauņu solistiem - baritoniem Rauno Elpam un Atlanam Karpam, mecosoprānam Helenai Lokutai, soprānam Heli Veskus - stājās arī jaunais krievu tenors Igors Morozovs un divi Latvijas solisti - soprāns Laura Teivāne un bass Krišjānis Norvelis.

Lai arī lielāko programmas daļu veidoja pazīstamas klasisko operu ārijas, sākumā izskanēja arī hrestomātiskas nacionālā operrepertuāra lappuses. Fragmenti no igauņu komponista Ēvalda Āva operas Vikingi, Eugena Kapa baleta Kalevipoegs, kā arī ārijas no Romualda Kalsona Pazudušā dēla un Jāņa Mediņa Uguns un nakts prologs. Laikmetīgo igauņu repertuāru pārstāvēja Tomasa Edura balets Klusie monologi ar Arvo Pērta mūziku. Muzikāli spožas virsotnes bija Atlana Karpa dziedātā Renato ārija no Verdi Masku balles, Helenas Lokutas meistarīgi kontrastainā Leonoras ārija no Doniceti Favorītes un jauniņā Igora Morozova perfekti noslīpētā Ļenska ārija no Čaikovska Jevgeņija Oņegina.

Trešais viesizrāžu vakars nesa tikšanos ar Paula Hindemita operu Kardijaks par maniakālu zeltkali, kurš nogalina ikvienu, kas no viņa nopērk kādu rotu. Hindemita operas ir izaicinājums dziedātājiem. Tās apvieno prasību pēc izcilas dzirdes, izkoptas koloratūrtehnikas un muzikālas fleksibilitātes. Kardijaks Rīgā tika spēlēts pēdējoreiz, tādēļ publikā bija daudz igauņu klausītāju.

Savulaik tieši šī izrāde iedvesmojusi Latvijas Nacionālās operas vadību aicināt uz Rīgu somu režisoru Vilpu Kiljunenu, kurš pagājušajā sezonā pie mums iestudēja Vāgnera Tanheizeru. Izrāde risināta postmodernā estētikā (scenogrāfiju veidojis Kimmo Viskari), telpiski sarežģīta un vienlaikus atmiņā paliekoša. Muzikāli operas izrāde Igaunijas mūziķiem izrādījās vissarežģītākā - Tallinas operas zāle ir daudz mazāka, un arī tās akustiskās īpašības atšķiras. Vello Pehns meistarīgi turēja orķestra entuziasmu līdzsvarā, tomēr dziedātāju balsis vietumis bija grūti dzirdēt, pat Vāgnera repertuārā pieredzējušo baritonu Rauno Elpu titullomā. Tembrāli krāšņi pirmajā cēlienā mirdzēja rumāņu tenors Serdžu Saplakans, taču diemžēl otrajā cēlienā kulminācijas brīdī, kur skatītājs gaida, lai Kavalieris uzrādītu Kardijaku kā slepkavu, tenors nolūza un atlikušo operas daļu ausīm dzirdami saudzēja pārpūlēto balsi. Pārliecinoši skanēja Helēna Lepalāna, bet Heli Veskus varenā soprāna spozmi nedaudz aptumšoja pārlieka balss šūpošanās.

Lielāko pārsteigumu igauņu viesizrāžu laikā atnesa saruna ar Igaunijas Nacionālās operas direktoru Aivaru Mae. Iedomājieties, igauņi saistībā ar valsts simtgadi ir pasūtījuši desmit jaundarbu: operas, baletus. Tie visi ir uzrakstīti, iestudēti un izpārdoti!