Pāris gadus rīkojis savu vasaras festivālu Vasarnīca Vidzemes koncertzālē Cēsis, vienā nedēļas nogalē uz vairākiem koncertiem pulcinot plašu visu vecumu auditoriju, šogad 24.–26. augustā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris devās uz Latgales vēstniecību Gors Rēzeknē.
Ar akustiski pievilcīgo koncertzāli Rēzekne jau piecus gadus ir stabils punkts Latvijas muzikālās dzīves kartē un arī kārots kultūrtūrisma galamērķis līdzās pienākumam apciemot lauku radus vai sakopt kapus Latvijas austrumu daļā. Savukārt simfoniskajam orķestrim Vasarnīca ir savdabīgs izbraukuma seminārs, treniņnometne pirms jaunās sezonas un arī viesizrādes ārpus galvaspilsētas. Šogad programmā bija gan izsmalcināta kamermūzika tradicionālā un jaunā skanējumā; ģitārists Matīss Čudars, Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli skatīšanās terasē uz Gora jumta, koncerti, izrāde un meistardarbnīcas bērniem un jauniešiem un Leonarda Bernsteina simtgades koncerts. Pēdējais izvērtās par krāšņu Vasarnīcas kulmināciju, programmā apvienojot reti atskaņoto Sergeja Rahmaņinova 4. klavierkoncertu Andreja Osokina virtuozajā lasījumā un smalki niansēti simfoniskus Bernsteina mūziklus ar amerikāņu dziedātājas Kimas Krisvelas dalību Andra Pogas muzikālajā virsvadībā.
Rahmaņinovu un Bernsteinu vieno Amerika, divdesmitā gadsimta straujā muzikālās dzīves dinamika un meklējumi ārpus akadēmisko tradīciju rāmjiem katram savā laikā. Tas mūsdienās savukārt uzskatāms par būtisku dažādu žanru klasikas mantojuma daļu. Vienā koncertprogrammā abi dažādie klasiķi kalpo arī par veiksmīgu mārketinga stratēģiju auditorijas paplašināšanai, par ko LNSO pēdējos gados sācis domāt īpaši, sniedzot arī bezmaksas koncertus, piemēram, Origo Summer Stage Stacijas laukumā Rīgā. Iešana ielās patiesībā atbalso pasaulē visai modernu tendenci atbrīvot simfoniskās mūzikas vidi no izslēdzoša elitārisma auras. Nevis atšķaidīt ar vieglo mūziku vai makdonaldizēt, bet drīzāk sniegt iespēju iepazīt dzīva simfoniskās mūzikas atskaņojuma emocionālo iedarbību, uzzināt vairāk par instrumentu un mūzikas daudzveidību, veidot klausīšanās pieredzi. Bernsteina simtgades koncertā šos cēlos mērķus palīdzēja sasniegt abi ļoti atšķirīgie un spilgtie solisti un orķestra trenētā muzikālā inteliģence un prasmes izcelt katra stila spilgtākās iezīmes, faktiski sniedzot divus koncertus vienā.
Andrejs Osokins no slavenās pianistu Osokinu dinastijas Sergeja Rahmaņinova mūziku atskaņojis bieži. Spilgtā atmiņā ir 2. klavierkoncerts ar LNSO un Vladimiru Fedosejevu, noslēdzot 2015./2016. gada sezonu. Andrejam Osokinam patīk izaicinājumi, kas saistās ar tehnisku virtuozitāti, kas demonstrējama pazīstamos klavierkoncertos. Tomēr 4. Rahmaņinova klavierkoncerts vismaz atpazīstamības ziņā plašā publikā noteikti atpaliek no 2. un 3. klavierkoncerta, tādēļ koncerts Gorā bija jaunatklājumu pilns, Andrim Pogam meistarīgi balansējot vareno instrumentāciju, īpaši koncerta 3. daļā. Tajā sevi ekspresijā netaupīja ne vien solists, bet arī orķestra mūziķi, reizēm pat nonākot akustiskā sāncensībā. Andrejs Osokins ir ļoti harismātisks un virtuozs pianists, viņam piestāv Rahmaņinova kaprīzie izaicinājumi un viņš ar tiem lieliski tiek galā, tos pat šķietami izbaudīdams. Šis bija viens no retajiem koncertiem, kurā iztika bez mobilo tālruņu varmācības pret zālē sēdošajiem un gandrīz bez nevēlamajiem aplausiem starp daļām, ko citās Latvijas koncertzālēs gadās piedzīvot visai reti. Pianists bija arī visai dāsns piedevu atskaņošanā - vispirms aizkustinoši apsveicot dzimšanas dienā savu māmiņu ar Roberta Šūmaņa Veltījumu, atkal demonstrējot savas noslīpētās prasmes un iemaņas romantisma klaviermūzikas interpretācijā, bet pēc tam atklājot publikai arī divas citas pianisma mākslas blakus disciplīnas - cirku un sportu. Cirka sadaļā šoreiz izskanēja Džordža Gēršvina The Man I Love tikai kreisajai rokai visai pārliecinošā interpretācijā, bet trešajā piedevā - V. A. Mocarta Rondo alla turca. Te galvu (un arī atskaņotāja pirkstus) reibinošā tempā aizrautība ar publikas izklaidēšanu ņēma virsroku, pieļaujot dažas neobligātas nejaušības.
Koncerta otrā daļa bija orķestra zvaigžņu stunda. Ar papildinātu metāla pūšaminstrumentu sastāvu, bez kura nevar iztikt Bernsteina opusos, Andris Poga kārtējo reizi parādīja, ka amerikāņu mūzikā jūtas kā zivs ūdenī, liekot arī orķestrim ar nervu galiem sajust viegli džezisko grūvu, nezaudējot ne grama smalkā simfonisma orķestra grupu saspēlē, īpaši simfoniskajās dejās no leģendārā mūzikla Vestsaidas stāsts. Turpinājumā sekoja fragmenti no Kandida un Brīnišķīgās pilsētas. To krāšņoja amerikāņu dziedātāja un mūziklu aktrise Kima Krisvela, apburot publiku ar Bernsteina brīnišķīgi pašironisko Vecās dāmas stāstu, bet pēc tam izspēlējot Brīnišķīgās pilsētas varones Rutas 100 paņēmienus, kā pazaudēt vīrieti un citas epizodes no Bernsteina mūzikliem.
Šāda kalibra mūzikla dziedātāji Latvijā dzirdami ļoti reti. Kimas Krisvelas sniegums apvieno pārliecinoši pārvaldītu vokālo tehniku un žanra stilistiku, izmantojot gan nazālo skanējumu, gan beltingu, gan citus mūziklam tipiskus paņēmienus, vienlaikus meistarīgi iejūtoties tēlā, spēlējoties ar mīmiku, žestiem un dejojot. Viņas sniegums kopā ar Rēzeknes festivāla jautro maršēšanu Kongā, noslēdzoties ar plaukšķeņu izšaušanu, tiešām varētu sagādāt prieku draiskajam simtgadniekam Lenijam LNSO Vasarnīcā, un tā arī gribētos domāt. Vasara pamazām ievirzās finiša taisnē, priekšā jauna sezona ar jauniem nopietniem un mazāk nopietniem simfoniskajiem koncertiem.
