Elita Veidemane / Autori

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avizē" publicētās intervija ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi.

«Tas ir piemērs, kas notiek, ja valsts vadītāji sajūk prātā ar 75% nodokli. Viņiem seko arī aktieri.» Šādu ierakstu tviterotavā pamanīju svētdien, kad tīmeklis burtiski vārījās, apspriežot franču (nu jau krievu?) aktiera Žerāra Depardjē Soču pusdienas ar Krievijas prezidentu Putinu, Depardjē Krievijas pilsonību, ko apliecināja pases saņemšana, viņa dejas uz Mordovijas operas teātra skatuves un dzīvokļa atslēgu saņemšanu Saranskas jaunceltnē, kas atrodas netālu no gulaga nometnes, kuru Mordovijā gana daudz.

Maestro Raimonds Pauls intervijā "Neatkarīgajai" dalās pārdomās par LTV vecgada vakara šovu.

Niks ir iekārtojis pāris dienu garu pauzi starp decembra neskaitāmajiem koncertiem un janvāra gatavošanos jauniem koncertiem. «Es ienīstu mūziku,» viņš saka decembra pirmspēdējā dienā. Bet jau dienu vēlāk viņš to atkal mīl. Patiesību sakot, viņš bez tās dzīvot nevar. Kādreiz tie bija Mārtiņa Brauna Sīpoli, pēc tam Sindi putnu dārzs, pēc tam un tagad – milzumdaudz muzikālo projektu. Vēl Niks nevar dzīvot bez savām sievietēm, jokiem un izjokošanas. Šodien intervija ar dziedātāju un komponistu Niku Matvejevu.

Maestro Raimonds Pauls intervijā Neatkarīgajai par neesošo koncertzāli, naudas šķiešanu nevietā, Radio un Televīzijas nejēdzīgo apvienošanu, Jaunā viļņa degradāciju, Krājbankas postu un eiro ieviešanu

Šo saraksti ar epasta starpniecību varētu arī izmest vēstures mēslainē, ja vien tā neliecinātu par valsts un pašvaldības amatpersonu īpatnējo izpratni par publisko komunikāciju. Sarakste sākās šā gada janvārī, un tajā piedalījās Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis un viņa kolēģi, kā arī šo rindu autore.

«Kas iegūts un kas zaudēts aizgājušajā gadā?» taujāju Mārtiņam, un mans jautājums viņu ievelk dziļā un ilgā klusumā, kas noslāpē vārdu raitumu un izdzēš smaidu. Mārtiņš mirklīgi paceļ acis, un vienīgais, kas mirdz, ir asaras.

...Mājiņa bija tā ieputināta sniegā, ka no tās varēja saskatīt vienīgi apdrupušo skursteni, kas kā vecs vīrs savu pīpi pakšķinādams, vēla dūmu mutulīšus saltajā, nekustīgajā, mirdzošas sarmas piesātinātajā gaisā.

«Tā ir viena no labākajām latviešu tautas īpašībām: prast pacelt sevi no nulles,» – saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu: par latviešu īpašībām, par eiro ieviešanu, par modīgajiem ministriem, par nabadzību Latvijā un eksprezidentu privilēģijām.

...Nelielā mājiņa Rīgā, Braslas ielas malā, ir ieaugusi krūmājos. Aiz logiem nojaušami lielāki koki, bet viss ir apsnidzis un zaudējis aprises. Istabā saldi vīst ziedi: Ojārs tikko nosvinējis 70 gadu jubileju un, salicis mantas, pošas prom: šeit viņš dzīvo tikai tad, kad ir vasara vai vismaz rudens. Turklāt pavisam drīz šeit būvēs jaunu ceļu, un Ojāra mājiņa taps nojaukta. Ir mazliet skumji, bet viss mainās: slavai un popularitātei ir viļņu galotnes un atviļņi, dzīvei – tāpat. Tomēr iemīļotais, allaž optimistiskais dziedātājs Ojārs Grinbergs, kā mēdz teikt, neko no tā neuztaisa: viņš pasmaida, jo neiet jau prom uz nekurieni, bet gan pie mīļotās sievietes.

«Es esmu dzīvojis 33 gadus šai saulē. Es dzīvoju visus šos trīsdesmit trīs gadus šai dienai, šai spēlei. Un es būtu gatavs atdot vienkārši pusdzīvi... Vienkārši vienam šādam hokeja mačam. Tur vairāk, man liekas, nav ko piebilst. Paldies visiem, kuri ticēja,» tā dažos teikumos savu saviļņojumu izteica leģendārais latviešu hokejists Artūrs Irbe, tikko atvilcis elpu pēc leģendārās spēles, kurā Latvijas izlase ar 3:2 uzvarēja Krievijas izlasi 2000. gada pasaules hokeja čempionātā. Kopš tā laika aiztecējuši 12 gadi, un Artūrs, kas daudzus gadus bijis Latvijas hokeja valstsvienības pamatvārtsargs, bet lielāko daļu no savas spēlētāja karjeras pavadījis Nacionālajā hokeja līgā (NHL), tagad atgriezies Latvijā. Kā viņam pašam šķiet – uz visiem laikiem. Jo nav nekā dārgāka un svarīgāka par Latviju. Par to šodien mūsu saruna.

Socioloģiskajā aptaujā par Ziemassvētku vecīša esamību vai neesamību uzvarēja viedoklis, ka vecītis eksistē: par to nobalsoja 66,6% aptaujāto. Pretēju viedokli pauda 33,3% aptaujāto.

«Kaut kur sēž cilvēki, kuri ir atbildīgi par to, ka manām meitām jāaug bez tēva. Un es ar saviem nodokļiem viņus uzturu. Bez Alda man ir ļoti grūti, un es nezinu, vai pietiks spēka novest līdz galam to, ko esmu iecerējusi,» rūgti noteic Inta, pabeigdama stāstu par kārtējo birokrātisko galopu, kas viņai jāizlēkā, lai uzbūvētu, kā viņa ironizē, – megabūvi: jaunu kafejnīcu šā gada sākumā nodegušā krodziņa vietā, kas atradās netālu no Skrundas, Liepājas šosejas malā.

Intervija ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu par «nacionālajām operācijām», bērnu gulagu un denunciācijām.

«Tā bija saulaina diena. Kad Belliņa mira, pēkšņi uznāca lietus, viss palika tumšs. Es no slimnīcas gāju ārā uz mašīnu, kur mana sieva Marta kopā ar bērniem mani gaidīja. Es viņai teicu: visādi var būt... Mēs vēl cerējām, un tas bija pilnīgs ārprāts. Kad ārsta kabinetā mani lūdza apsēsties, man viss bija skaidrs. Ārsts man visu profesionāli paziņoja... Tādos brīžos jau rodas šis jautājums: kāda tad visam ir jēga? Es apbrīnoju cilvēkus, kuri bez ticības Dievam to jēgu atrod. Un lai Dievs dod, ka tas viņiem ir pa īstam,» Pētera balss aizlūst.

Laikmetu burzmā kaut kā bija paskrējis garām fakts, ka Latvija no parlamentāras valsts pēkšņi pārtapusi par premjervalsti, un šis stāsts patiesībā ir garāks par šo teikumu.

...Dainas kundze man plaukstā iespieda nozīmīti plīvojoša Latvijas karoga izskatā. Sarkanbaltsarkanā karoga. «Un tagad dziedāsim Latvijas himnu,» viņa teica un piecēlās. Tas varēja izskatīties savādi: Salacas krasts, krēslaina novakare, vairs neviena cilvēka...

Intervija ar advokātu un rakstnieku Andri Grūtupu: par jauno Latviju, par salašņām un auslanderiem, par savu valsti kā augstāko mērķi, par neizglītotiem karjeristiem, kas sniedzas pēc varas.

Vakar Latvijas mediķi parakstīja aicinājumu Eiropas Savienības (ES) Padomei un Eiropas Parlamentam, lai tas izvērtē, vai gaidāmā Latvijas prezidēšana ES ir savienojama ar «ilgstošiem ES iedzīvotāju pamattiesību pārkāpumiem veselības aprūpes jomā».

«Jūsuprāt, šie cilvēki būtu jāsoda?! «Tautas» pārstāvis Bērziņš grib pat sodīt ar 500 latiem!!! Patriotismu nevar piespiest!» – tāds agresīvs tvīts sociālajā tīklā izspruka kādam vīram kā spļāviens 18. novembra svētku rīta gaisotnē. Bet bija jau iemesls šā vīra paštaisnajai neiecietībai: ļaudis apsprieda kāda cita tvītotāja bēdīgo atziņu, ka pusei no aplūkotajām mājām neesot valsts karoga, un kā tad tu to karogu pakārsi, ja nav pat karoga turētāja?

«2010. gadā mēs ar Ināru pieņēmām lēmumu, ka Rundāles pils restaurāciju varētu pabeigt līdz 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta,» vienkārši, bez pompozitātes un ambīcijām saka mecenāts Boriss Teterevs, kas kopā ar dzīvesbiedri Ināru nodibinājis labdarības fondu, lai realizētu ne tikai apjomīgus kultūras, izglītības un mākslas projektus, bet arī palīdzētu tiem, kam klājas visgrūtāk – maznodrošinātajiem cilvēkiem un arī mūsu mazajiem brāļiem – dzīvniekiem.

Intervija ar dzejnieku Jāni Peteru: par to, kāpēc Latvija ir mūžīga un kāpēc latvieši nav bāreņu tauta, par to, ko esam zaudējuši un ko – ieguvuši, par mūsu varoņiem, sasniegumiem un 18. novembri.