Sandra Kalniete: Tautas frontes laiku nenožēloju nevienu mirkli

© F64 Photo Agency

Intervija ar bijušo Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes priekšsēdētāja vietnieci, tagad – Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti (Vienotība): par LTF vēsturi 25 gadu garumā, par latviešu pašlepnumu un pacelšanos no pelniem.

– Kurš brīdis bija tas, kad tu saprati: nu ir jāsākas, nu ir jādara, Atmoda sākas tieši tagad, un tā sākas tieši ar mani.

– 1988. gada pavasaris man bija ļoti saspringts, jo man vajadzēja pabeigt savu grāmatu par tekstilmākslu, tāpēc radošo savienību plēnuma sagatavošanas pirmais posms man gāja secen. Atceries, šis plēnums vēlāk kļuva leģendārs. Es tajā iesaistījos pēdējā posmā, un faktiski šis plēnums deva to lielo pamudinājumu Atmodai. Jāteic, ka arī tev bija zināma loma mana turpmākā ceļa izvēlē...

– Tiešām?

– Jā. Es nesu uz Preses namu kaut kādu savu rakstu par mākslu, satiku savus paziņas, un viņi man teica, ka Preses namā organizējoties žurnālistu sanāksme. Un tiešām – Preses nama konferenču zālē bija sapulcējušies ļoti daudzi žurnālisti. Tur bija Dainis Īvāns, Jānis Britāns un citi. Tu mani iespaidoji ar savu runu, un veids, kā tu runāji, bija tev raksturīgs – emocionāls un bezkompromisa. Pēc tam Benjamiņa namā, Mākslinieku savienībā, kur tolaik strādāju, ieradās Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis. Sākām runāt. Izrādās, Ojārs un Edvīns pirms tam tikās ar Gunti Valujevu, kas bija Rakstnieku savienības (RS) atbildīgais sekretārs, un lūdza izmantot RS telpas, lai tur ierīkotu topošās LTF koordinācijas centru. Valujevs neatļāva. Tad teicu, ka to varētu ierīkot Mākslinieku savienības telpās. Tas bija brīdis, kad mana dzīve mainījās neatgriezeniski.

– Jā, tas bija kā ūdenskritums, no kura izvairīties nav iespējams. Toreiz virmoja emocijas, kuras tomēr tika bremzētas ar pragmatismu. Kā tevī bija vairāk?

– Viss tur bija! Taču tā pieredze, kas man ir šobrīd, ļauj daudz labāk izmantot tās organizatora dotības, kas man jau ir kopš skolas laika. Arī Mākslinieku savienībā es nodarbojos ar daudziem organizatoriskiem jautājumiem. Organizējot LTF pirmo kongresu, es runāju ar daudziem cilvēkiem, bet, saproti, kas bija... Koordinācijas centrā nāca milzum daudz cilvēku, un es redzēju: lietas neies uz priekšu. Tur bija ļoti daudz ideju, viss mutuļoja, bet to visu vajadzēja sakārtot. Un tad uz Benjamiņa nama trešo stāvu atnāca Jānis Škapars, kurš tolaik strādāja par literāro konsultantu. Es viņam jautāju, vai viņš nevarētu uzņemties organizācijas statūtu un programmas veidošanu. Tolaik es vēl nebiju gatava strādāt ar ideoloģiskiem jautājumiem, man nebija ne tādas pieredzes, ne zināšanu, šobrīd man tā ir daudz lielāka.

– Tu saki – tevi iespaidoja 1988. gada jūnija radošo savienību plēnums, vēl kādi notikumi. Bet pirms taču bija Helsinki – 86. Vai tad šīs organizācijas notikumi pagāja bez ievērības?

– Uz mani vislielāko iespaidu atstāja pie Brīvības pieminekļa rīkotais pasākums, ko 1987. gada 14. jūnijā organizēja H–86. Tas bija absolūti satriecošs notikums. Es tur stāvēju starp cilvēku simtiem. Laiku pa laikam no cilvēku kopas atdalījās kāds, kas gāja nolikt ziedus pie pieminekļa, kāds tur pastāvēja un paraudāja... Un es atceros, kā es sev riebos par to, ka man nav drosmes pāriet pāri laukumam un nolikt ziedus. Man tas bija ļoti izšķirīgs brīdis. Toreiz es visu ieraudzīju pilnīgi citā dimensijā. Mēs ap sevi taču bijām radījuši tādu sienu, kas saucas «kaut kā jau ir jādzīvo», bet tajā kodolā, tajā kūniņā, kur atradāmies, mēs domājām: dzīvosim godīgi, dzīvosim saskaņā ar sevi. Iespējams, tieši tāpēc aizgāju studēt nevis īsto vēsturi, bet gan mākslas vēsturi, jo tur man bija iespējas neiegrimt tajā drausmīgajā vēstures viltojumu retorikā, kas valdīja visapkārt.

– Vai tad, kad gatavoji Latvijas Tautas frontes pirmo kongresu, bija jūtama VDK ietekme?

– Zini, to es visskaidrāk sapratu, kad rakstīju savu grāmatu par Tautas fronti (Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza – Sandras Kalnietes grāmata, izdota 2000. gadā – aut.). Es zināju, ka viņi tur ir, bet darbs bija tik intensīvs, ka es šiem cilvēkiem nepievērsu uzmanību. Pēkšņi uzradās kāds brīvprātīgais, kas pieteicās mani vadāt ar auto – pirms kongresa vajadzēja izskraidīt daudzas vietas, auto būtu noderīgs. Vēlāk nodomāju, ka viņš bija VDK štata darbinieks, tikai uzģērbis džinsu jaciņu. Viņa uzdevums acīmredzot bija ziņot VDK, ko es daru. Vēlāk, kad bija pieejami kompartijas arhīvi un kad rakstīju grāmatu, es uzdūros sanāksmju, kas notika 1988. gada vasarā, protokoliem. Viens no tiem parādīja, kā šie cilvēki bija iedomājušies LTF uzbūvi. Tur, piemēram, nebūtu individuālo biedru, kas bija ļoti svarīgi.

– Nesaprotu, kā tas ir?

– Tur būtu tikai organizācijas – arodbiedrības, komjaunatne un tā tālāk... Šīs organizācijas deleģē pārstāvjus, un beigās sanāk tā, ka kompartija visu vada. Kad paskatījos atpakaļ, kad diskutējām par programmu un statūtiem, man kļuva pilnīgi skaidrs, kas bija tie cilvēki, kuri stūma cauri VDK nosprausto līniju... Es viņus nenosaukšu, jo tas ir saistīts ar goda un cieņas aizskaršanu. Tas viss bija kā mana naivuma plīvura nokrišana. Kad LTF jau bija nodibināta, pie mums regulāri nāca Sergejs Dolgopolovs, Ojārs Skudra un citi, lai veiktu pārrunas...

– Biedrs Skudra, būdams kompartijas centrālkomitejas instruktors, arī laikraksta Atmoda vadību regulāri aicināja uz Latvijas kompartijas centrālkomiteju, lai skalotu smadzenes. Izcili negants un boļševistisks bija šis instruktors.

– Kā nu bez tā. No kompartijas cekas uz katru LTF valdes sēdi nāca kāds vīriņš, kas pierakstīja vārds vārdā to, ko runāja tautfrontieši. Ļāvām, lai raksta, jo viss taču bija atklāti. Jo radikālāka bija organizācija, jo plašāka bija drošības komitejas klātbūtne tajā. Mēs rīkojāmies, kā uzskatījām par vajadzīgu. Ja bija jālemj kaut kas sevišķi nozīmīgs taktiskajā vai stratēģiskajā laukā, mēs rīkojām izbraukuma sēdes. Bet tas neizslēdza to, ka arī vismazākajā kodolā varēja būt kāds VDK ziņotājs. Mēs to nekad neuzzināsim. Un, iespējams, vairs nav vērts par to domāt. Vilciens jau ir aizgājis, un ne tajā virzienā, kurā viens otrs tolaik plānoja.

– Daži apgalvo, ka LTF ir VDK un kompartijas veidojums, tāpēc nav ko glorificēt šo organizāciju.

– Bet kā var noniecināt 200 000 cilvēku, LTF biedru, enerģiju? Tautas frontes spēks bija milzīgajā masā, toreiz taču netika risināti nedz privatizācijas jautājumi, nedz kaut kas cits tikpat merkantils, mēs risinājām lielas, nozīmīgas lietas – Latvijas autonomija, neatkarība, vēlēšanas. Ne jau velti LTF sadalījās un izsīka, kad šie mērķi bija sasniegti. Pēc tam sākās valsts atjaunošana un celtniecība. Domu par LTF kā VDK un kompartijas veidojumu es pilnībā noraidu, jo – ja tas būtu tik vienkārši, vai tad VDK veidojums būtu aizgājis tik tālu, kā tas tiešām aizgāja? Periods, kas bija ļoti izšķirīgs, bija abi pirmie LTF kongresi. Ļoti svarīgi bija tas, ka sastapās divas ļoti atšķirīgas rīcības formas – LTF aktīvisti, kas, milzīga entuziasma pārņemti, rīkojās ātri un aktīvi, pieņēma lēmumus un darbojās. Bet bija otra puse: nomenklatūras rutīnas cilvēki, kam jebkura iniciatīva šķiet bīstama.

Kad šī otrā daļa attapās, ka viņi kongresā faktiski nav pārstāvēti, tad sākās masveida kustība: nāca desmitiem telegrammu par dažādu iniciatīvas grupu nodibināšanos, piemēram, no Baltijas kara flotes un citām jocīgām organizācijām. Tas, ka Tautas fronte guva uzvaru vēlēšanās, liecināja par to, ka kompartija nespēj strādāt brīvas konkurences apstākļos, tāpēc es noraidu to domu, ka kompartija varētu dibināt un veidot Tautas fronti. Sākotnēji, iespējams, bija kāda kompartijas ietekme, taču Tautas fronte drīz vien ieguva savus spārnus un savu – kompartijas nekontrolētu – kustību. To pierādīja arī asās diskusijas, kas risinājās LTF iekšienē līdz otrajam LTF kongresam. Visnopietnākais bija tas strāvojums, kas uzskatīja, ka jāboikotē Augstākās Padomes vēlēšanas. Šodien, atskatoties atpakaļ, arī no šā strāvojuma spilgtākajiem pārstāvjiem esmu dzirdējusi, ka tas būtu bijis traģiski, ja viņiem to būtu izdevies sasniegt. No juridiskā viedokļa tā ir skaidra pūristu pozīcija – vēlēšanas okupācijas armijas klātbūtnē un tā tālāk. Bet kā tad to okupācijas armiju dabūt ārā, ja nav vēlēšanu? Par laimi, pirmajā LTF kongresā izdevās novērst ietekmi, kuru radīja masa, ko iesūtīja kongresā: tas attīrīja organizāciju. Otrs nozīmīgākais brīdis ir otrais LTF kongress, tas brīdis, kad izdevās saglabāt vienotību. Ja kongress būtu sašķēlies tajās līnijās, kas tur iezīmējās, tad es baidos domāt, kas būtu noticis. Mācītāja Jura Rubeņa dramatiskā runa, ko viņš teica kongresā, ir vēsturiska. Un arī šodien tā būtu lieliem burtiem jāuzraksta redzamā vietā, lai cilvēki beidzot nāktu pie prāta. Krievija ir tepat līdzās, tikko notika nozīmīgi militārie manevri, mēs esam redzējuši, ko Krievija var izdarīt Gruzijā, tāpēc ir svarīgi, lai cilvēki attopas, bet lielākoties viņi redz pavisam nelielu laukumu uz priekšu. Juris Rubenis savā vēsturiskajā otrā kongresa runā apelēja pie visdziļākajiem mūsu pašaizsardzības instinktiem, pie kaut kā svētāka un lielāka, kas lika mums, kongresa delegātiem, nokaunēties, saņemties un rīkoties tā, lai mēs saglabātu savu vienotību.

– Kongresu starplaikos arī bija nozīmīgi lēmumi.

– Protams. Kā tad 31. maija Aicinājums varētu būt drošības komitejas auklējums? Tie tautfrontieši, kas bija ievēlēti PSRS tautas deputātu kongresā, tajā laikā atradās Maskavā, bet mums valdē kvoruma pietika, un mēs nobalsojām par Aicinājumu (31. maija Aicinājums paredzēja Latvijas pilnīgu neatkarību no PSRS – aut.). Zinu, ka Ivars Ķezbers tovakar esot Dainim Īvānam teicis: «Vai zini, kas tikko notika?» Visu vasaru visās LTF nodaļās apsprieda Aicinājumu. Tā bija ideoloģiskā gatavošanās LTF otrajam kongresam. Beigu beigās arī Latvijas kompartija nāca klajā ar savu jauno programmu. Kas tad tur bija... Pētera Stučkas stila ziedi: neatkarīga padomju Latvija PSRS sastāvā un tamlīdzīgi. Vēlreiz parādījās tas, ka kompartija nebija spējīga radoši un ar entuziasmu strādāt. Un tas savukārt bija Tautas frontes panākumu trumpis: milzīga cilvēku iesaiste, kas šodien vairs nav iespējama. Bet domāju, ka šodien tāda situācija vairs nebūtu vajadzīga, jo tas politiski uzbudinātais stāvoklis, kādā atradās mūsu tauta, bija pārāk smags. Normālā sabiedrībā cilvēki nodarbojas ar savu ģimeni, ar savu dārzu, ar atvaļinājuma plāniem, karjeras veidošanu un tamlīdzīgi. Turklāt šodienas cilvēki neizjūt, ka viņu līdzdalība spēj kaut ko mainīt. Modelis «viņi tur, augšā, un mēs te, apakšā» diemžēl ir saglabājies, bet manī ir cerība, ka tas reiz mainīsies, jo ar to pieredzi, ko guvu, strādājot Eiropā, zinu: citur tā nav, jo nevalstiskās organizācijas un pilsoniskā sabiedrība ir ļoti aktīvi lielumi.

– Varbūt mūsu aktivitāte ir beigusies jau toreiz – Atmodas laikos? Varbūt mēs tad pārdegām, un viss?

– Tautas apziņa tā nevar pārdegt, jo dzimst jauni cilvēki, kuri nāk ar savu enerģiju un programmu.

– Šodienas jaunajiem cilvēkiem nav tādas idejas, kāda vadīja mūs.

– Viņiem noteikti būs kāda cita ideja. Jaunajiem cilvēkiem ir spēja iestāties par lielām lietām, piemēram, dabas aizsardzība, bioloģiskā pārtika, un tās ir normālas sabiedrības idejas. Mēs cīnījāmies par brīvību, un, paldies Dievam, viņiem par to vairs nav jācīnās, nu viņi var koncentrēties uz to, kas veido normālu sabiedrības dzīvi.

– Pārdegšanu domāju mazliet citādi. Mēs savulaik cīnījāmies par brīvību – tā ir augstākā vērtība, kas iegūstama jebkurai nācijai un valstij. Bioloģiskā pārtika un tīra vide – tas viss ir jauki, bet tam nav tāda idejiskā un garīgā augstuma, kāds bija cīņai par brīvību.

– Domāju tā: ja mūsdienu jaunajai paaudzei būtu eksistenciālās izvēles iespējas, kādas mums bija toreiz, jaunie cilvēki izvēlētos pareizi, viņi izvēlētos cīņu ar brīvību. Bet viens, ko es ļoti nožēloju un uzskatu to par mūsu valsts lielākajām ideoloģiskajām kļūdām, ir tas, ka esam atteikušies no aktīvas patriotisma audzināšanas, no tēvzemes mīlestības audzināšanas. Atbildība par to jāuzņemas gan ģimenei, gan izglītības sistēmai. Es piederu pie cilvēkiem, kas ļoti dziļi izjūt latvietību, un es to nekad neesmu nostādījusi kā kaut ko tādu, kas ir pretējs eiropeiskumam. Jau no pirmajiem brīžiem, kurus atceros Sibīrijā, es atminos arī savu māti: lai cik smagi un necilvēcīgi bija apstākļi, kuros dzīvojām, māte vienmēr bija eiropeiska, jo tās ir no mūsu personības neatdalāmas lietas, jo latvietība ir veidojusies paralēli tam, kā veidojusies mūsu tauta, un mūsu valsts taču arī balstās Eiropas apgaismības laikmeta idejās. Bet nepilnība ir tā, ka daudzi no mums uzskata: latvietība ir kaut kas tāds, no kā teju vai jākaunas. Daudzi, kas nav latvieši, māk runāt latviski, bet – kas notiek? Latvieši ar viņiem runā krieviski! Kāpēc? Tas ārkārtīgi zemais latviešu pašapziņas un pašnovērtējuma slieksnis – tās gan ir padomju okupācijas sekas. Tas viss iet cauri mūsu izglītības sistēmai, ģimenēm, ikdienai. Kādreiz man šķita, ka, runājot krieviski, es paeju pretim tiem cilvēkiem, kas neprot vai nevēlas runāt latviski. Reiz Baltijas starptautiskajā akadēmijā mani uzaicināja lasīt lekciju par ES un lūdza, lai es runāju krieviski. Es nepiekritu un runāju angliski. Tur krievvalodīgie studenti man uzdeva diezgan analfabētiskus jautājumus, kas bija ļoti izaicinoši savā krieviskumā. Un tad es sapratu, ka tā roka, ko latvieši pēc milzīgi grūtā vēstures posma ir pasnieguši cittautiešiem, kas šeit dzīvo, ir pārprasta. Sapratu, ka viņi uzskata: mums nav savas stājas un pašlepnuma, ka mēs esam tāda kā mazliet zemāka cilvēku grupa. Kopš tā brīža es intervijā runāju tikai latviski. Uzskatu, ka visiem Latvijas politiķiem ļoti stingri jāstāv latviešu valodas pozīcijās, tostarp arī manas partijas biedriem.

– Atgriezīsimies pie vēstures. Kāpēc Jānis Peters, kurš bija viens no LTF iniciatoriem, beigās izlēma, ka LTF priekšsēdētājs būs Dainis Īvāns. Un nevis pats Peters vai, piemēram, tu.

– Tikai pats Peters to var pateikt. LTF pirmais kongress nobalsoja par vienu, nevis trim līdzpriekšsēdētājiem, un šo manipulāciju paveica Juris Bojārs, jo viņš pats gribēja būt par LTF priekšsēdētāju. Un visi izjuta lielu atvieglojumu, kad tika nosaukts Daiņa Īvāna vārds, un es pieļauju, ka gan jau Peters viens pats to nebija izdomājis. Gan jau šā lēmuma pieņemšanā piedalījās arī vēl kādi cilvēki no tā dēvētā kompartijas progresīvā spārna, jo nevajag aizmirst, ka Dainis bija kompartijas biedrs. Vienubrīd izvirzīja arī mani, bet es momentā atteicos, jo sapratu, ka nevarēšu to pavilkt, turklāt es biju pārāk emocionāla. Es nebūtu varējusi izturēt spiedienu, kas bija jāiztur frontes vadītājam no kompartijas puses. Otrs spiediens nāca no LTF radikālā spārna. Es zem tā visa būtu sabrukusi. Kad fronte pēc trim gadiem visu nosprausto jau bija sasniegusi, manā dzīvē iestājās tukšuma periods, un tas bija vissmagākais manā dzīvē, jo es biju sevi iztukšojusi. Bet nu esmu pacēlusi sevi no jauna.

– Pēc tavas grāmatas jau varēja just: iestājies iztukšojums, un ar politiku vairs – nekad.

– Darbošanos Latvijas Tautas frontē es neuztvēru kā situatīvas, es to uztvēru kā dziļi cilvēciskas, emocionālas saites. Gatavojoties pirmajām Augstākās Padomes vēlēšanām, kurās, kā tu zini, uzvarēja Tautas fronte, es nemitīgi rūpējos pilnīgi par visiem, bet neparūpējos par sevi, man šķita, ka tas būtu nepieklājīgi. Kad visi vēlēšanu saraksti jau bija gandrīz gatavi, kāds ievaicājās: «Bet kur tad Sandra balotējas?» Sandra nebalotējas nekur... Pēc vēlēšanām frontes intensitāte pārnesās uz Augstāko Padomi, un man vairs tur nebija vietas. Es to ļoti pārdzīvoju. Bet Dievs dara labi visu, ko dara. Man vajadzēja apgūt jaunu profesiju, pieņemt dzīvi ārpus Latvijas, bet ar Latviju sirdī un strādājot Latvijai. Tas nebija viegli. Tagad domāju: ja es toreiz būtu palikusi politikā, es nevarētu tikt galā ar pāreju no viena liela, ideāla mērķa politikas uz rutīnas un kompromisa politiku. Tā būtu pašiznīcināšanās. Tas lielā mērā noticis ar daudziem, kas savulaik bija tuvi Tautas frontei.

– Ja tev toreiz būtu tāda pieredze un prāts kā tagad, tu rīkotos citādi?

– Es droši vien darbotos ar mazāku entuziasmu un šļakatām. Mēs visi bijām totalitāras sistēmas produkti, kas domā: mana patiesība ir īstā patiesība. Bet tieši darbs diplomātijā man iemācīja: cilvēkiem jādod iespēja izpaust viedokļus. Savukārt Tautas frontes laikā neiecietība bija viena no manām spilgtākajām rakstura īpašībām. Toreiz redzēju, ka Pilsoņu kongress ir neskaidra organizācija, un es vēl šodien tā domāju, taču toreiz es to paudu, kā mēdz teikt, bez baltiem cimdiem rokās, šodien es to darītu ar daudz gudrākām kustībām: diplomātijā ir jāatliek viss, par ko nevar vienoties, un jākonsolidē tas, par ko var vienoties. Toreiz es bliezu tieši centrā, tāpēc daudziem likos neizturama un skarba.

– Ģimeni arī zaudēji.

– Tā notika ar daudziem. Vīrieši to laiku izturēja vienkāršāk, dažs labs kaut kur aizpeldēja, bet pēc tam atslīdēja atpakaļ... Sievietēm bija grūtāk: viņās ir daudz vairāk bezkompromisa cīņas spēju. Tā bija frontes cena. Bet to laiku es nenožēloju nevienu mirkli: tas mani ir padarījis par to, kas es esmu tagad. Protams, ne katrs cilvēks varēja izturēt tādu emocionālo spriedzi, kāda bija Tautas frontes laikā, ir tādi, kas sabruka. Bet pārējie palika stiprāki. Taču mēs nekad nevaram zināt, kur ir tā robeža, aiz kuras sākas bezspēks.

Latvijā

Pagājušas jau sešas dienas, kopš jūrā pazuda Sergo, kas kopā ar citiem bija devies no Kaltenes uz Roņu salu ar ūdens motocikliem. Arī šodien turpinās pazudušā meklēšana - no gaisa ar helikopteru un visos citos veidos. Vīrietis izsludināts arī starptautiskā meklēšanā.

Svarīgākais