Turpmāk katru dienu - no pirmdienas līdz ceturtdienai - no pulksten 11 līdz 14 Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālisti pie tālruņa 67886755 uzklausa lasītāju viedokļus, pārdomas un ieteikumus. Viena no pirmajām lasītājus uzklausīja Elita Veidemane. Lasītāju interese par žurnālistu ikdienas „pieņemšanas stundām” bija liela, un jācer, ka laika gaitā tā nemazināsies. Pirmdien tālrunis zvanīja ik mirkli, un domāju, ka daudziem tā arī neizdevās sazvanīt redakciju, jo līnija bija pastāvīgi aizņemta. Bet nu – pastāstīšu par dzirdēto.
Vispirms – liels paldies, ka zvanījāt. Bija patīkami dzirdēt cildinošas atsauksmes par laikrakstā publicētajām intervijām, komentāriem un problēmrakstiem. Bija noderīgi uzklausīt ierosinājumus un pamudinājumus. Bija vērtīgi izjust atbalstu tam, ka runājam par lietām, par kurām, iespējams, izvairās runāt daudzi citi mediji. Bet tas, ko teica konkrēti cilvēki, ir uzmanības vērts.
Tā, piemēram, Ēvalds Bitīte no Ērgļiem ierosināja ātrāk sākt domāt par nākamajām Saeimas vēlēšanām, tajās aicinādams neatdot nevienu balsi par „lata kapračiem”, proti, tiem, kas nobalsoja par eiro ieviešanu Latvijā. Viņš „pārgāja pāri” medijiem, partijām un politiķiem: „Vienīgā avīze, ko abonēju – Neatkarīgā Rīta Avīze. Tāpēc, ka drosmīga un atklāta. Reformu partijai vajadzēja iet ar tiem tankiem līdz galam. Bet viņi kā muļļas parādījās. Dombrovska kliķe līdzinās Kirhenšteina kliķei, bet vienīgais, ko es cienu, ir Aivars Lembergs – kārtīgs saimnieks.”
Indulis Leokene atzina, ka Neatkarīgajā ir izcilas intervijas, un „šīs avīzes žurnālisti nebaidās runāt asi”. Patīk Viktora Avotiņa, Bena Latkovska un šo rindu autores raksti, un tad, kad šie žurnālisti publicējas, „es avīzi nesu izlasīt arī citiem”. Kāds vīrs, kas nosauca sevi vienkārši par Cienītāju, piezīmēja, ka tiekot aizmirsti „lielie cilvēki” – tie, kuri savulaik balsoja par neatkarību 1990.gada 4.maijā un 1991.gada 21.augustā: „Avīzes pēdējā lappusē, kur rakstāt, kam ir dzimšanas diena, viņu dzimšanas dienās vajadzētu pierakstīt klāt – cilvēks, kas balsoja par Latvijas neatkarību.”
Maija Kalniņa no Ķeguma, kas savulaik Preses namā bijusi mašīnburtlice, aizrādīja, ka tagad avīzēs nereti vērojama nelaba liga: vārdu pārnesumi jaunā rindā dažkārt esot tik tizli, ka „bail skatīties”. Pensionāre Velta Salmiņa, vispirms pasakot „paldies, ka esat!”, izstāstīja, kā viņai gadījās ar vistu taukiem. „Regulāri pirku vistu taukus četrsimtgramīgā iepakojumā, Ķekavas veikalā, Centrāltirgus piena paviljonā. Tie visu laiku maksāja 39 santīmus. Šonedēļ skatos – tas pats iepakojums, bet jau 79 santīmi! Tas būtu „godīgā eiro ieviesēja” piedāvājums?!”
Savukārt Uldi Pēpulis, zemnieku saimniecības Gobas īpašnieks, pieļāva, ka žurnālistu darbs „šajā mežā, ko sauc par Latviju”, ir grūts. „Tie, kas sēž augšā, pensionāriem piesolīs piecus latus pie pensija, un viņi atkal nobalsos par tiem pašiem, kas viņus tagad mīca. „Bet tie, kuriem ir naudas problēmas, avīzes nelasa un televizoru neskatās, tāpēc arī neko nesaprot. Taču balsot gan iet,” viņš sarūgtināts nosaka. Savukārt Jānis Ozoliņš, kā pats saka – no Rīgas apriņķa, vēlas ar avīzes palīdzību brīdināt visus lasītājus par, viņaprāt, bīstamiem dārzeņiem, kas aug uz atkritumu izgāztuves kalniem: „Jau 50.gados ASV tika izpētīts, ka izgāztuvēs neko nedrīkst stādīt, jo tur zemē ir inde. Un tās aitas, kas tur pa virsu ganās... Bet ir arī cita problēma: Latvijā lielsaimnieki pūš augiem virsū indi, jo tā liek Eiropas Savienība. Un mēs visu ēdam saindētu. Vajadzētu novilkt bikses tiem, kas akli klausa to Eiropas Savienību, un kārtīgi iepērt!”
Ozolniekos dzīvojošs pensionāru pāris, kas nevēlējās, lai publisko viņu uzvārdu, ziņoja, ka Rīgas centrāltirgū visapkārt tirgojot kontrabandas cigaretes. „Puķu galdos tiek glabāta produkcija,” teica sieviete, piebilzdama, ka tas notiekot arī apavu veikalā. „Tirgoņi piedāvā cigaretes bez liekas kautrēšanās, bet policija atbild: visiem vajag dzīvot,” viņa bija sašutusi. Lasītājs „Bez nosaukuma” (kā pats sevi nosauca) izteica atzinību par labajām politiskajām intervijām, savukārt par kultūru viņš gan neinteresējoties. Toties vēlas avīzē vairāk redzēt sudoku mīklas, šaha un dambretes izspēles, kā arī atjautības uzdevumus.
Dzintars Briedis, kas Neatkarīgo abonē jau daudzus gadus, izstāstīja savu sāpi. Viņš savulaik dienēja padomju armijā, robežsardzē, dienesta laikā guva traumu un saņēma invaliditāti. „Zinu, ka tie vīri, kas tika aizsūtīti uz Černobiļu, tagad saņem piemaksu pie pensijas, taču es un man līdzīgi – ne. Ar ko tad mēs atšķiramies? Tāpat tas bija piespiedu dienests padomju laikā. Pavasarī nosūtīju vēstuli uz Labklājības ministriju, no turienes atnāca atbilde, ka viņi nezina, cik tādu cilvēku ir Latvijā un ka neko netaisās arī noskaidrot. Biju pie tiesībsarga, bet arī tur viss palika, gaisā karājoties... Laikam esmu vainīgs, ka piedzimu padomju laikos.” Tas, ka cilvēki, kuri dzimuši un dzīvojuši padomijā, ministrijasprāt, ir tukša vieta, neatvieglo nedz Dzintara Brieža, nedz citu „vainīgo” likteni. Varbūt šeit darbs Eiropas Cilvēktiesību tiesai?
Katrā ziņā – mēs, žurnālisti, palīdzēsim, cik spēsim. Un, Veltas Salmiņas vārdiem runājot, teiksim: paldies, lasītāji, ka esat!
[Šodien lasītāju zvanus gaida Arnis Kluinis]