Ivars Krastiņš: Medicīnā turpināsies ledus laikmets
Sācies Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) kongress, kura mērķis ir vienot ārstus no Latvijas un visus tos, kas jūtas Latvijai piederīgi, tos, kuri dzimuši, auguši vai mācījušies Latvijā vai arī kuru dzimta sakņojas šeit. Latvijas Ārstu biedrības kongresā tiks dota tribīne Latvijas medicīnas profesionāļiem, lai runātu par medicīnas un veselības aprūpes situāciju un problēmām.
Neatkarīgā piedāvā interviju ar LĀB pirmo prezidentu Ivaru Krastiņu, kas šobrīd ir Liepājas reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas virsārsts, anesteziologs – reanimatologs un algologs.
– Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) dibināta 1988. gadā, un jūs bijāt pirmais tās prezidents. Ar kādām cerībām toreiz sākāt? Ko šodien redzam realizētu vai – tieši otrādi – zaudētu?
– Par LĀB prezidentu kļuvu gadījuma dēļ, jo šis postenis nepavisam nebija paredzēts man. Toreiz mūsu idejiskais tēvs un cilvēks, kam mēs vienmēr gājām prasīt padomu, bija profesors Ilmārs Lazovskis. Mums, jaunajiem dakteriem, tas šķita pats par sevi saprotams – LĀB prezidents būs tieši profesors Lazovskis, jo viņš bija neapšaubāma autoritāte, un tāds viņš ir palicis joprojām. Nezināmu iemeslu dēļ viņš atteicās no LĀB prezidenta amata. Mēs nebijām apmierināti ar esošo veselības aprūpes sistēmu, tāpēc arī mēs, jaunie ārsti, nolēmām šo biedrību atjaunot.
– Arī pirmskara Latvijā bija Ārstu biedrība. Tā darbojās līdzīgi arodbiedrībām, rūpējās par mediķu darba laikiem, algām, kaitīgiem faktoriem darbā un tamlīdzīgi. Kā notiek tagad?
– Jā, mēs uzskatījām un uzskatām, ka šodienas Ārstu biedrība ir pirmskara Ārstu biedrības turpinātāja. Taču man jāatzīst, ka šodien, divdesmit piecus gadus pēc LĀB atjaunošanas, es nevaru ar milzīgu apmierinātības sajūtu skatīties atpakaļ. Protams, šodien tehnoloģijas un informācijas iegūšanas iespēju ziņā ir sasniegts milzīgs progress, bet tas arī ir viss, jo esošā aprūpes sistēma, domāju, neapmierina nedz pacientus, nedz viņu piederīgos, nedz arī ārstus. Lai arī cik pretrunīgi tiktu vērtēts padomju laika Latvijas pēdējais veselības aizsardzības ministrs Vilhelms Kaņeps, viņš, vērtējot gan viņa profesionālās, gan personības īpašības, garajā veselības ministru rindā nebija tas pēdējais. Protams, viņš bija svešas varas ieliktenis, kas nereti darbojās pret latviešu tautas interesēm, taču viņš bija personība.
– Tad varbūt no viņa varēja arī kaut ko mācīties?
– Tur grūti būs kaut ko iemācīties, jo mēs vēl joprojām ciešam no padomju veselības aprūpes sistēmas sekām. Padomju sistēmā centrālā vieta bija slimnīcai, viss koncentrējās ap to. Atcerieties, tika apgalvots, ka Padomju Savienībā ir visvairāk slimnīcu un slimnīcgultu pasaulē, visvairāk ārstu. Protams, lielā mērā tas bija falši un «uz papīra», bet nelaime tāda, ka šodien joprojām centrālā vieta ir slimnīca, kaut gan centrālajam personāžam vajadzētu būt ģimenes ārstam. Bet cilvēks kaut kā negrib doties pie ģimenes ārsta, viņš dodas uz slimnīcu, kad tiešām jūtas slims. Tas nozīmē, ka mēs joprojām neesam tikuši pāri šim padomju mantojumam. Tas daļēji tāpēc, ka baidāmies veikt reformas, un šīs bailes savukārt saistītas ar to, ka nepārtraukti tuvojas kādas vēlēšanas, un ir skaidrs, ka tuvākā gada laikā netiks veikti pilnīgi nekādi mēģinājumi veikt reformas veselības aprūpes nozarē. Pavasarī ir Eiroparlamenta vēlēšanas, pēc tam rudenī Saeimas vēlēšanas, vēl pēc diviem gadiem – pašvaldību vēlēšanas, vārdu sakot – medicīnā turpināsies ledus laikmets. Visi domās: nu kā tad mēs tā te kaut ko reformēsim, kā mēs slēgsim ciet mūsu pagastiņa mazo slimnīciņu, no kuras gan nav nekādas jēgas... Un tā tas viss turpināsies gadu gadiem.
– Jūtu, ka jūs ne visai atbalstāt mazo slimnīcu esamību.
– Redzat, Latvijas medicīnā ir palicis tik maz resursu, ka palikušie jākoncentrē dažās esošajās vietās, kur kaut ko vēl var izdarīt, pretējā gadījumā mums būs divas slimnīcas Rīgā, uz kurieni visi skries pēc palīdzības, un mums būs mazas slimnīciņas, kur varēs pārsiet augoni, bet tas arī viss.
– Pirms mēneša bija kāds gadījums Talsu pusē. Bija tikai laimīga sagadīšanās: Talsu slimnīcā tajā dienā dežurēja kāda Rīgas neiroķirurģe (tā bija viena no divām dežūrām mēnesī), un tas ļāva izglābt kādu jaunu vīrieti, kuram galvā bija iedūries svešķermenis. Talsu mediķi atzina, ka cietušā pārvešana uz Rīgu vai Ventspili, kā to paredz slimnīcu centralizēšanas plāns, varēja beigties ar viņa nāvi. Tātad mums nav vajadzīgas novadu centru slimnīcas, kurās ir sastopami visi speciālisti?
– Lai nodrošinātu viena speciālista, piemēram, neiroķirurga, dežūras katru dienu 24 stundu garumā, paredzot šādus nelaimes gadījumus, tas gadā izmaksātu ap 40 000 latu. Pat pieņemot, ka varētu atrast četrus neiroķirurgus, kas Talsu slimnīcā, mainoties cits ar citu, dežurētu
24 stundas diennaktī, vai ir vērts tērēt 40 000 latu gadā, lai veiktu vienu vai divas šāda veida operācijas? Varbūt tai NMP brigādei nevajadzēja baidīties un ar visām taurēm un uguņiem vest pacientu uz Rīgu vai Ventspili, kur uzreiz varēja sniegt kvalificētu palīdzību? Tikpat labi tam savainotajam vīrietim varēja arī nepaveikties, ja neiroķirurgs tajā dienā netrāpītos Talsu slimnīcā. To visu var salīdzināt ar krievu ruleti.
– Izskatās, ka visa veselības aprūpe mums lielā mērā kā krievu rulete... Man tomēr šķiet, ka mazās slimnīcas nevajag likvidēt. Vismaz ambulances jau nu tur varētu palikt.
– Jā, noteikti. Mazās slimnīcas nevajag izputināt, bet tad nevajag tās saukt par slimnīcām. Bet kāpēc gan ģimenes ārstam nevarētu būt šādas nelielas ambulances ar dažām gultasvietām? Pirmās Latvijas laikā praktizējošiem ārstiem bija nelieli stacionāri, kuri ievietot kādu smagāku pacientu. Otra lieta: ārkārtīgi pietrūkst sociālo iestāžu. Ļoti daudzi cilvēki ir vientuļi, ziemā viņi nereti salst, viņiem bieži vien pat nav ko ēst. Viņiem gan ir pietiekami daudz bērnu un mazbērnu, kuri, notērējuši savus pabalstus, ķeras pie omes pensijas... Tāpēc ir vajadzīgas sociālās aprūpes iestādes, kur atrastos cilvēki ar hroniskām vainām, kuriem vairāk būtu nepieciešama ikdienas kopšana. Ir nepieciešama arī rehabilitācija, bet šī joma Latvijā ir faktiski ir izputināta – palicis tikai Vaivaru rehabilitācijas centrs... Arī jau pieminētā Talsu slimnīca ir izputināta.
– Bet Talsos taču top vēl viena slimnīca!
– Interesanti, kas tur strādās? Šis jautājums mani patiesi satrauc. Vairāki mani kādreizējie grupas biedri strādāja Talsu slimnīcā, viņi visi ir bijuši spiesti mainīt darbavietu. Kad jaunā slimnīca būs gatava, ka tik nesanāk tāpat kā ar Ludzas slimnīcu – par vairākiem miljoniem latu lauka vidū uzcelta ēka, kurā nav kas ārstē un nav ko ārstēt. Latvijas iedzīvotāji joprojām atdod šo daudzmiljonu kredītu, kas ņemts šīs nejēdzīgās slimnīcas būvei. Tas viss vēl piedevām tam, ka 28 kilometrus no Ludzas atrodas Rēzekne, kur kopš seniem laikiem ir bijis viens nopietns medicīnas centrs Latgalē. Kāpēc tos miljonus nevarēja ieguldīt Rēzeknē?
– Bet pirms 25 gadiem taču tika dibināta Latvijas Ārstu biedrība, un viens no tās mērķiem bija – lai tie, kuri ir pie valsts varas stūres, ieklausās medicīnas profesionāļu viedokļos! Kāpēc tā nav noticis?
– Pāreja no ideāliem uz praktisku rīcību parasti ir visai sarežģīta... Personiski es no Ārstu biedrības nokļuvu LR Augstākajā Padomē un līdz ar to esmu zināmā mērā līdzatbildīgs par to, kas noticis medicīnas aprūpē, jo es biju pirmais AP Sociālās nodrošināšanas un veselības komisijas priekšsēdētājs. Tas bija interesants laiks. Mēs pa naktīm rakstījām likumus, jo juristi nezināja medicīnas specifiku, un mēs ņēmām no Eiropas to, ko varējām atrast. Laikam ejot, es sapratu, ka likumus mēs gan rakstām, mēs debatējam un spriežam, bet lēmumi patiesībā tiek pieņemti kaut kut citur – kaut kādos klubos, restorānos, saietos, kaut kādi ļaudis tur vienojas, sadala un pārdala... Tas mums deviņdesmito gadu sākumā bija liels šoks. Kopš 1992. gada tieši tādā pašā veidā viss turpinās arī tagad.
– Vai veselības aprūpes ministri jelkad ir ieklausījušies Ārstu biedrības ierosinājumos?
– Varu pateikt tikai par Vilhelmu Kaņepu – tas bija laiks, kad biju biedrības prezidents, proti, no 1988. līdz 1990. gadam. Kaņeps baidījās, teiksim pieklājīgāk – viņš respektēja Ārstu biedrību. Bet, runājot par pārējiem veselības aprūpes ministriem, nevajag pārvērtēt atsevišķa ministra lomu un iespējas.
– Kā jūs to domājat?
– Viens nekad nav karotājs. Ja tev ir iespēja nākt ar savu komandu, ja tev ir iespēja kaut ko mainīt kopā ar citiem, tad tā lieta ies. Bet ja par ministru ieliek vislabāko cilvēku ar vislabākajiem nodomiem, taču pretim viņam ir ierēdņu masa, kas viņu nesaprot vai pat darbojas pret ministru, tad nekas tur nesanāks. Tādu jezgu mēs tikko redzējām ap kultūras ministri. Jāatceras, ka Latvijā ir ļoti maz ārstu palicis, arī resursu, kas tiek piešķirti medicīnai, ar katru gadu paliek arvien mazāk – es domāju, procentuāli no IKP. Un arī tos pašus līdzekļus mēs pamanāmies iztērēt kur pagadās. Domāju, ka, piemēram, Kurzemē vajadzētu palikt divām slimnīcām – vienai Ventspilī, vienai Liepājā. Visus operēt spējīgos ķirurgus, visus medicīnas nozaru speciālistus vajag ielikt šajās divās slimnīcās, lai strādā. Vienu lielo slimnīcu vajadzētu Valmierā, un nesaprotu, kāpēc neatliekamo palīdzību vajadzētu sniegt vēl arī Limbažos un Cēsīs. Latgalē vajadzētu slimnīcas Rēzeknē un Daugavpilī, un viss.
– Bet kā tad ar neatliekamo palīdzību? Diez vai ātrie paspēs atbraukt, piemēram, no Rēzeknes līdz Gulbenei, ja būs nepieciešams.
– Un kā tad šodien ir? Vienu dienu dakteris strādā Gulbenē, nākamo dienu – Balvos. Var gadīties, ka, piemēram, ginekologam nepārtraukti jābraukā no Gulbenes uz Balviem un atpakaļ. Jānoliek četras ātrās palīdzības mašīnas Balvos, un tad 15 minūšu laikā pacients būs slimnīcā.
– Latvijas Ārstu biedrības kongresā jūs runāsiet par ētikas problēmām medicīnā. Tās ir aktuālas?
– Man biedrībā ir tāda kā Martas Krustiņsones loma... Tad, kad tuvojas kāds jubilejas notikums, mani parasti lūdz runāt. Manuprāt, galvenā ētikas problēma ir tā, ka trūkst normālas sadarbības starp ārstu, pacientu un pacienta radiniekiem. Saprotiet, mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kur viss ir pērkams par naudu, un cilvēkam šķiet, ka arī veselību viņš var nopirkt par naudu. Galējā variantā slimnīca ir tāds kā lielveikals. Pacients slimnīcā guļ par deviņarpus latiem dienā – iedomājieties, cik polšu vai kontrabandas cigarešu par to var nopirkt. Par šo naudu dakterim ir pienākums iedot pacientam veselību. Ja viņš to nedara, pacients zvana visiem, kam iespējams pasūdzēties. Taču ārstam nav pienākums ārstēt pacientu tad, ja viņš to negrib. Lai izveseļotos, ir nepieciešama sadarbība starp ārstu un pacientu.
– Bet bieži apmuļļātā tēma par to, ka mediķi ņemot kukuļus? Tā nav aktuāla?
– Tikpat aktuāla, cik kukuļņēmēji policisti vai kukuļņēmēji muitnieki. Vai tā ir galvenā tēma? Tam gan es nevaru piekrist.