Parādnieks: Vārda neturēšana Latvijas politikā ir kā lepra
Intervija ar Saeimas deputātu Imantu Parādnieku (Nacionālā apvienība): par Operas skandāla atskaņām, par attiecībām ar koalīcijas partneriem un par lata likteni. Bet pats galvenais: par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA), ap kurām situācija nepārtraukti mainās – no vienošanās starp NA un pārējo koalīciju līdz pat valdības krīzei.
– Nacionālā apvienība nepiekrita Ekonomikas ministrijas ierosinājumam termiņuzturēšanās atļauju jautājumā noteikt 1000 darījumu kvotu. Savukārt NA iepriekš izteicās, ka būtu ar mieru atbalstīt šo darījumu ierobežojumu līdz 750, katru gadu šo kvotu samazinot par
150 līdz 200. Taču NA tagad teic, ka, pieņemot šos aprēķinus, 2014. gada budžetu neatbalstīs un «tādā valdībā palikt nevarēs». Kas notiek?
– Situācija ir smaga, turklāt negaidītā Reformu partijas atpakaļgaitas ieslēgšana apliecina dažādu lobiju milzīgo ietekmi, naudas varu un atbildības trūkumu par doto vārdu. Nekonsekvence un dotā vārda neturēšana ir kā lepra Latvijas politikā, tā pūdē visu sabiedrību... Jebkurš ierobežojums TUA saņemšanai pret nekustamo īpašumu ir labāks nekā nekas, un, tikai pateicoties NA, tiek strādāts pie šiem ierosinājumiem – iemaksas 25 000 eiro apmērā Ekonomiskās attīstības fondā jau bremzēs šo plūsmu un dos papildu līdzekļus gan demogrāfijas lietu risināšanai, gan uzņēmējdarbības atbalstam, gan reemigrācijai.
– Tas nozīmē, ka nule noslēgtā vienošanās ar RP ir lauzta? Tad jau valdība krīt? Esat tam gatavi?
– Tik traki vēl nav. Taču šodienas (saruna notika pirmdienas vakarā – aut.) reformistu žākstīšanās bija apkaunojoša. Ja Reformu partijas vadītājam neko nenozīmē «vīrs un vārds», tad reāli paliek nelabi. Taču mēs turpināsim strādāt, lai panāktu cienīgu rezultātu.
– Konkretizēsiet teicienu par žākstīšanos?
– Pirms tam vienojāmies, ka 2014. gadā, vēlākais 1. oktobrī, TUA saņemšana pret NĪ tiek pārtraukta. Tagad EM iesniegtos priekšlikumus par kvotām arī 2015. un 2016. gadā nu atbalsta arī RP. Tā tiešām ir žākstīšanās.
– Daudzi jūsu atbalstītāji varētu būt vīlušies, ja jūs joprojām uzturētu siltas attiecības ar RP, tāpēc glītāka izskatītos draudzība ar ZZS...
– Nacionālā apvienība vienmēr ir paudusi, ka vēlētos, lai valdībā būtu visas tā dēvētās latviskās partijas, tajā skaitā ZZS. Arī tagad tā uzskatām, un kopīgs darbs, veidojot Satversmes preambulu, ir labs sākums. Taču, lai nepieļautu Vienotības kārtējās politiskās spēles, bija tikai pašsaprotami, ka ar RP sabloķējāmies izvirzīto mērķu, kas saistīti tieši ar 2014. gada budžeta pieņemšanu, sasniegšanai, tādējādi piespiežot Vienotību respektēt lielākā nosacītā bloka intereses. Drīzāk būtu iespējama mazākumvaldība – Vienotība un RP – nekā izmaiņas koalīcijā. Skaidrs, ka tiks ieguldīti milzīgi līdzekļi, lai tiktu galā ar NA, iespējams, pat personīgi ieinteresējot atsevišķus politiķus. Taču mēs turpināsim darbu valdībā tik ilgi, kamēr tas būs lietderīgi... SC variants valdībā ir teorētisks tikai pēc nākamajām vēlēšanām, ja gadījumā biznesa projekts – politiskais veidojums Latvijas attīstībai – iegūs pārstāvniecību Saeimā.
– Jūsu frakcija pirms dažām dienām nebalsoja par budžeta nodošanu Saeimas komisijām. Ko ar to gribējāt panākt? Varbūt Saeimas priekšsēdētājai Āboltiņai taisnība, sakot, ka tā ir tāda skolnieciska spēlēšanās?
– Jau pirms tam mūsu ministrs Jānis Bordāns, kas patlaban pilda divu ministru pienākumus, valdībā nebalsoja par budžetu tieši tā paša iemesla dēļ – vēl nav panākta vienošanās par TUA. Nodošana komisijām ar nedēļas pārtraukumu neko ļaunu ne budžetam, ne valdībai nevarētu izdarīt, taču ar savu attieksmi mēs skaidri apliecinājām savu nostāju. Saskaitot balsis, tāpat bija skaidrs: pat ja SC un ZZS balso atturoties vai pret, tad ar RP un Vienotības balsīm pietiek, lai budžets turpinātu savu ceļu Saeimā. Lielmanīgi to var saukt kā labpatīkas, taču skaidrs ir viens, ka dažu Vienotības līderu spēles ir vienkārši nekrietnas.
– Noprotams, ka Operas skandāls turpināsies: nupat arī atklājies, ka bijusī Operas vadība slēgusi izšķērdīgus autorlīgumus. Tikmēr daudzos politikas vērotājos radies iespaids, ka NA ne īpaši centās aizstāvēt savu kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi.
– Viedoklis par to, ka mēs it kā neesam aizstāvējuši ministri, tiek izplatīts, manuprāt, apzināti. Žanetas Jaunzemes-Grendes pieņemtos lēmumus attiecībā uz Operu kopīgi bijām izdiskutējuši, un attiecībā uz ministri nebija nekādu citu interešu kā vienīgi noturēt viņas pozīciju, ko uzskatām par pareizu. Kad Operā tiks veikts padziļināts finanšu audits, domāju, ka atklāsies fakti par valsts līdzekļu nelietderīgu izmantošanu.
– Kāpēc tad jūsu ministrs Bordāns, kļūdams par kultūras ministra aizvietotāju, nostājās īpatnējā pozā, teikdams, ka «nebūtu pareizi aicināt par padomnieci Jaunzemi-Grendi, ja ir pieprasīta viņas atkāpšanās par nesaprašanos ar nozari».
– Domāju, ka Bordāna kungs vairāk bažījās par to, kādu publisku iespaidu tas atstās uz viņu personiski.
– Manuprāt, no Bordāna puses tas nav īsti koleģiāli: pirms tam taču tika strādāts kopā.
– Es tomēr ceru, ka visi Žanetas iesāktie darbi tiks turpināti un viņa gluži cilvēciski piedalīsies šajos darbos, arī nebūdama kultūras ministra konsultante. Jā, Bordāna kungs ir bijis Demokrātisko patriotu līderis, un viņi ir paziņojuši, ka kļūs par partiju. Taču Bordāns ir apliecinājis, ka viņš ir viena politiskā veidojuma, proti, Nacionālās apvienības, biedrs. Bet minētais gadījums neliecina par īstu piederību NA. Iespējams, ka, kopīgi apspriežot jautājumu par bijušās kultūras ministres iespējām kļūt par padomnieci, mēs arī nonāktu pie kopīga secinājuma. Savukārt Opera kļuvusi par tādu cīņas lauku, kurā vairs nav runa tikai par kultūru vien: viss, kas tur noticis, liecina par vecās sistēmas cilvēku vēlmi par varītēm turēties pie iedibinātās kārtības. Ja, piemēram, Andrejs Žagars tiktu uzaicināts uz kādu citu pasaules operu, lai tur strādātu, tad mums sava Opera būtu jātaisa ciet, jo, redz, nav Žagara? Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku, kuri var veikt šādu darbu. Atcerieties arī, kad Jaunatnes teātrī galvenais režisors bija Ādolfs Šapiro, bet Raimonds Pauls bija kultūras ministrs, minētais teātris beidza savu darbību, toties radās Jaunais Rīgas teātris, un mums ir Alvis Hermanis.
– Ja pareizi atceros, Šapiro vairāk braukāja apkārt nekā vadīja teātri.
– Un kas tad notika tagad ar Operu? Kultūras ministre pateica Žagaram: lūdzu, braukā pa pasauli, radi mākslu tur un te, bet administratīvais slogs no tevis ir noņemts! Bet cilvēks laikam tik ļoti bija pieradis baudīt visas privilēģijas, ko sniedza atrašanās Operas direktora amatā, ka negribēja samierināties ar zaudējumu un nokāpt no tiem tēriņu augstumiem, kurus pats bija radījis. Kopumā šis «Operas jautājums» ir cīņa pret iesīkstējušu sistēmu, kas negrib padoties. Ja kāds šai sistēmai pieķeras, tā mēģina šo cilvēku samalt ar visnelietīgākajām metodēm. Bet tas mani pārliecina, ka esam uz pareizā ceļa.
– Vai tad NA negrasījās pamest valdību jau tad, kad premjers vēl tikai pieļāva Jaunzemes-Grendes atlaišanu?
– Šo jautājumu pārrunājām ar Kultūras aliansi – ar cilvēkiem, ar kuriem Žaneta bija kopā strādājusi. Tieši pateicoties sadarbībai, daudzas lietas tika labi sakārtotas, piemēram, Žaneta kultūras nozarei izcīnīja papildu 10,5 miljonus latu. Apspriedām premjera absurdo lēmumu, kas balstījās uz dažu ar kultūru nesaistītu cilvēku viedokli, bet kas nerespektēja līgumu, kas bija noslēgts ar Kultūras aliansi. Šajās sarunās nonācām pie viedokļa: lai viss iecerētais tiktu sasniegts un realizēts, mums šis darbs jāturpina. Premjeram acīmredzot bija nodoms izprovocēt mūs uz demaršu, jo mēs krasi iestājamies pret uzturēšanās atļauju izsniegšanu, kas notiek pret nekustamā īpašuma iegādi.
– Vienotība nebūt nebija vienota šajā Operas jautājumā, kaut gan premjers dievojās, ka visi Vienotības valdes locekļi kā tādi zāģa zobi cieši turējušies kopā. Pret izrēķināšanos ar Žanetu Jaunzemi-Grendi iestājās daudzi Vienotības biedri, piemēram, Janīna Kursīte.
– Kāds no Vienotības vadošajiem cilvēkiem pat izteicās, ka Vienotība ar šo gājienu pret kultūras ministri faktiski ir beigusies. Tā bija pakļaušanās mazākuma spiedienam. Domāju, ka premjera lēmums par Jaunzemi-Grendi bija arī atriebība par to, ka mēs atbalstījām zaļzemnieku virzīto likumprojektu par eirokomisāra izvēles kārtības noteikšanu. Tas nozīmētu, ka Vienotība turpmāk vairs nevarētu pieņemt lēmumu sarunās starp diviem saviem cilvēkiem. Tagad vismaz notiks diskusijas par šo jautājumu. Taču, runājot par kultūras ministri, premjers jau pats nepieņēma lēmumu viņu atlaist, to nolēma Vienotības valde...
– Kaut kā nesaprotu – kāda Vienotības valdei darīšana gar NA ministri?
– Par to jau ir stāsts. Var jau būt tā, ka premjers ir pieņēmis lēmumu un nu grib pakonsultēties ar savas partijas valdi, vai šis lēmums ir akceptējams. Taču premjers lēmumu vēl nebija pieņēmis! Vai nu premjers vada komandu – valdību – un ir atbildīgs par to, vai nu šo valdību vada Vienotības valde. Kurš tad patiesībā vada valdību?
– Ar jums vairs negrib iet kopā Dāvis Stalts un Demokrātiskie patrioti (DP), kas vēlas kļūt par partiju līdz nākamajām vēlēšanām. Kā jūs viņus redzat – kā latviskā elektorāta šķēlējus vai vienkārši konkurentus?
– Nacionālās apvienības mērķis jau sākotnēji bija – vienot nacionāli domājošos cilvēkus, un mēs šo mērķi apliecinājām, ejot uz vēlēšanām un uzņemot biedrību Demokrātiskie patrioti kā savējo. Mēs ierosinājām vienoties, ka pēc vēlēšanām latviskie spēki veido koalīciju, jo tas, kas notiek tagad – visa šī savstarpējā ēšanās – kopīgajai lietai nekādi nenāk par labu. Bet ja mīļā miera labad tikai NA ir gatava piekāpties, tas neliecina ne par ko labu, jo no mērķa – nacionāla valsts – mēs visi līdz ar to novirzāmies. Piemēram, tās pašas uzturēšanās atļaujas pret nekustamā īpašuma iegādi: Vienotība, kad Šlesers nāca klajā ar NĪ tirgošanu pret uzturēšanās atļaujām, bija krasi pret. Tagad ir tieši otrādi. Par kādu konsekvenci mēs varam runāt? Vienotību komandē privātas intereses? Sponsoru intereses? Varbūt gan viens, gan otrs.
Bet par Demokrātiskajiem patriotiem runājot... Tā nu ir, kā ir. Viņiem bija labas iespējas darboties NA. Savulaik mēs uzaicinājām Lieni Cipuli, kas tagad ir DP līdere, kļūt par Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri. Tā ir divējāda sajūta: esam viņiem snieguši atbalsta roku, bet tagad notiek pretdarbība.
– Vai nav tā, ka daļa politiķu uz Latviju skatās no Eiropas Savienības pozīcijām, savukārt cita daļa – no Latvijas pozīcijām? Kāds gan var būt skats «no Eiropas pozīcijām», ja eirokrāti – ar mūsu pašu politiķu čaklu palīdzību – padarījuši Latviju par mazu, nožēlojamu miskastīti, kurai pašai jāmaksā par šo statusu?
– Manuprāt, galvenās ir nacionālās intereses, kas ir saskaņotas ar Eiropas kopīgajām interesēm, nevis Eiropas kopējās intereses, kas prevalē pār nacionālajām. Kurš tad labāk par mums pašiem zina, kas mūsu valstij un tautai vajadzīgs? Jābūt ļoti lielam optimistam, lai domātu, ka Eiropā kāds par mums interesējas vairāk nekā mēs paši. Protams, eiro ieviešanas jautājums mums ir kā karsts kartupelis...
– Nacionālā apvienība taču piekrita šī «karstā kartupeļa» ieviešanai.
– Taisnību sakot, es savulaik cerēju, ka šis jautājums atrisināsies pats no sevis, proti, ka līdz 2014. gadam būs paspējis sabrukt. Šķita, ka viss iet tieši uz to. Tā kā tas nenotika, izšķiršanās bija smaga. Ņemot vērā Latvijas Bankas politiku un virzību un to, ka lats bija fiksēts attiecībā pret eiro, ņemot vērā to, ka netiek likti lietā nekādi monetārie instrumenti, ar kuru palīdzību mūsu nacionālā valūta varētu tikt izmantota valsts ekonomiskajās interesēs, latam īsti vairs nebija nozīmes – izņemot emocionālo faktoru. Man, vērtējot nacionālās valūtas likteni, izšķiršanās nebija viegla, jo abi varianti bija slikti – saglabāt nacionālo valūtu nav nozīmes, jo no šādas darbības mēs neko neiegūstam, savukārt atteikties no lata ir morāli un emocionāli smagi.