Eksperts: vairums mežu ugunsgrēku izceļas cilvēku rīcības dēļ; ko darīt?

Diemžēl vairums mežu ugunsgrēku izceļas cilvēku rīcības dēļ. Turklāt runa ir arī par to, ka cilvēkos ir dusmas, viņi nezina, kā ar to tikt galā, un savas dusmas pauž, arī kaitējot dabai. Līdz ar to runa nav tikai par nejaušību, bet par to, ka tas notiek apzināti. Cilvēki ieliek kannas ar degvielu mežā un tās aizdedzina, gaida vēju, jo vējš padara ugunsgrēkus nekontrolējamus. Diemžēl statistika no Portugāles, Spānijas un Grieķijas liecina, ka meža ugunsgrēki sākas tieši vējainā laikā, intervijā aģentūrai LETA stāsta Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council - FSC) vadītājs Baltijas valstīs Aids Pivorjūns (Aidas Pivoriunas).

Mežs ir visas sabiedrības labums, tādēļ es gribētu aicināt, lai sabiedrība ļoti nopietni rūpētos un ziņotu ne tikai par to, ja kaut kas potenciāli nav labi noticis ar mežizstrādi, bet arī par cilvēkiem, kas mežā spēlējas ar sērkociņiem. Mežā nav robežu tādā ziņā, vai tas ir privāts, valsts mežs vai tas ir nacionālais parks. Mežs deg visur, un tas ir liels zaudējums faunai, florai, tā ir lieta, kas ietekmē visus, un visiem ir jāapvienojas, lai mazinātu šādus riskus.

Kā to panākt? Pārskatīt sodu politiku?

Es minēšu piemēru no Baltijas pieredzes. Mums ir novērošanas kameru sistēma, kas ir uzstādīta skatu torņos mežos, un ir speciāla programmatūra, kas nosaka potenciālo ugunsgrēku risku atkarībā no gaisa temperatūras, vēja ātruma, vēja virziena utt. un dod ziņu mežziņiem, kad īpaši jāpievērš uzmanība ugunsgrēku riskam. Daudzās Eiropas valstīs šāda veida sistēmas netiek izmantotas. Pēc manām domām, nevajag katram izgudrot savu velosipēdu, bet pārņemt sistēmas, kas labi darbojas.

Vēl viena lieta ir informētības veicināšana. Piemēram, ir pierādījies, ka ļoti noderīgi ir informatīvie plakāti mežos. Tā gan ir spēle, kurai nav paredzams gals. Ja kāds plakāts ir salauzts vai pazudis, tad uzstādām to atkal un atkal.

Trešā lieta ir meža sertifikācijas ietekme. FSC standarti tiek uzskatīti par vismodernākajiem standartiem, kas izvirza visstingrākās prasības meža apsaimniekošanā. Mēs gan dažkārt saņemam komentārus vai padomus no ieinteresētajām personām, ka, ja jūs varētu padarīt prasības elastīgākas, tad varētu sertificēt vairāk mežu. Bet tad tas dotu signālu, ka sertifikātu varētu saņemt arī meži, kuros viss nav kārtībā.

Tāpat Eiropā lielas mežu platības, tostarp nacionālie parki, pieder valstij. Dažās valstīs nacionālie parki ir sertificēti, dažās valstīs - nē. Tas liek uzdot jautājumus, kādēļ nav.

Līdz ar to tikai privāto mežu īpašnieki nav tie, par ko runāt sertifikācijas jautājumā.

Ja turpinām par meža ugunsgrēkiem, tad cik gatavi mēs Baltijā tiem esam, ja nerunājam tikai par jūsu pieminētajām monitoringa sistēmām?

Kopumā es teiktu, ka mēs esam labi attīstīti. Tomēr ir viena joma, kas rada bažas un kas attiecas uz Latviju un Lietuvu. Pēdējo piecu septiņu gadu laikā bija pozitīva tendence, ka mežos samazinās izmesto atkritumu daudzums. Diemžēl tagad mēs mežos atkal redzam vairāk atkritumu, un atkritumi ir arī uguns avots. Kādi ir iemesli? Varbūt ir palielināta maksa par atkritumu apsaimniekošanu, un tas rada spiedienu? Es nezinu. Bet mēs esam to identificējuši kā vienu no potenciāliem avotiem ugunsgrēkiem Baltijā.

Vienlaikus Latvijā tad, kad ir bijuši lieli meža ugunsgrēki, vienmēr ir bijušas diskusijas, par ko īsti ir atbildīgs ugunsdzēsības dienests, par ko Valsts meža dienests. Kādas sekas var būt šādām neskaidrībām par atbildības sadalījumu?

Trīs galvenās lietas ir - kam ir zināšanas, kam ir tehnika un kurš ir galvenais atbildīgais. Ja vienai ugunsdrošības grupai ir zināšanas, kā labāk cīnīties ar uguni mežā, bet nav tehnikas un galvenās atbildības, tad tam īsti nav pielietojuma. Ja citai grupai pieder tehnika, bet tā īsti nezina, kā to labāk pielietot meža ugunsgrēku gadījumā, tad ir tas pats. Es teiktu, ka kopumā ugunsdzēsēji un mežziņi mūsu valstīs sadarbojas ļoti labi, salīdzinot ar citām valstīm, kur diemžēl trīs manis minētās lietas nesader kopā. Tādēļ pat ja mēs paši dažreiz domājam, ka ne viss ir ideāli, citiem būs vajadzīgi gadi, lai sasniegtu tādu mežu apsaimniekošanas praksi, kāda mums ir tagad. Tāpēc kopumā es teiktu, ka Baltijas valstīs viss ir labi.

Cik daudz mežu un meža apsaimniekošanas uzņēmumu Baltijā ir ieguvuši FSC sertifikātu? Kas ir galvenie iemesli, kādēļ citi nesertificējas?

Ja sākam no Igaunijas, tad FSC sertifikāts ir 75% no visiem mežiem. Salīdzinoši tādi paši skaitļi ir Lietuvā, kur no 2 miljoniem hektāru mežu vairāk nekā 1,3 miljoniem hektāru ir FSC sertifikāts.

Ja pievēršamies Latvijai, kur ir lielākais mežu īpatsvars, tad FSC sertifikāts ir apmēram 500 000 hektāru privāto mežu un 65 000 hektāru pašvaldību mežu. Pēdējos gados tika izstrādāts jauns meža apsaimniekošanas standarts Latvijai, un "Latvijas valsts meži" nolēma nesertificēties saskaņā ar jauno standartu.

Kāpēc?

Tas nav jautājums man. Visi atzīst, ka jaunā standarta versija ir prasīgāka. Bet no otras puses, zinot, cik kompetenti ir Latvijas valsts mežsaimnieki, es neredzu iemeslu, kāpēc viņi nevarētu sertificēties.

Tāpēc, manuprāt, tas nav liels izaicinājums, un tuvākajā laikā Latvijas valsts meži tiks sertificēti. Varbūt ne visi uzreiz, bet soli pa solim.

Svarīgs FSC sertifikācijas aspekts ir tas, ka arī ražotāji, kas izmanto koksnes materiālus saviem produktiem, piemēram, mēbelēm, grīdas segumiem, dēļiem utt., sertificējas, un Baltijā ir sertificēti apmēram 1000 uzņēmumi, kas pats par sevi ir augstākais rādītājs pasaulē.

Tagad ir redzams, ka dažos tirgos ir grūti laiki, un tas nozīmē, ka iespēja ir citiem. Tas, ko mācījāmies iepriekšējā finanšu krīzē, kas sākās 2008.gadā, Baltijas valstu ražotāji ļoti labi iekļāvās tradicionālajos Rietumeiropas valstu tirgos. Tagad mēs redzam to pašu. Tāpēc es nezinu, vai tas izklausīsies mazliet neobjektīvi vai probaltiski, bet es teikšu, ka bez jebkādas reklāmas Baltijas kokrūpnieki darbojas ļoti efektīvi un iekļūst tirgos. Viņi neguļ, viņi dienu un nakti domā, kā izdzīvot, kā iekarot tirgus, kā attīstīties. Es lepojos ar to.