Rosinātās izmaiņas Meža likumā draud ar sliktām sekām

Latvijā arvien asākas kļūst domstarpības par rosinātajām izmaiņām Meža likumā, kas paredz jaunāku koku ciršanu Latvijas mežos. Tikmēr Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council - FSC), kuras uzdevums ir veicināt atbildīgu mežu apsaimniekošanu, izmantojot kokmateriālu sertifikāciju, vadītājs Baltijas valstīs Aids Pivorjūns (Aidas Pivoriunas) intervijā aģentūrai LETA saka, ka jebkurš lēmums, kas rada krasas pārmaiņas, mežā vienmēr noved pie sliktām sekām.

Viņš atgādina, ka mežos procesi ir ļoti lēni un gan ievērojams mežizstrādes līmeņa samazinājums, gan palielinājums ir slikts mežiem, tāpēc pieejai vajadzētu būt piesardzīgai.

Latvijā šobrīd Zemkopības ministrija ierosina atvieglot koku ciršanas kritērijus, piemēram, samazinot koku vecumu, no kāda ir atļauta to ciršana. Pret to asi iebilst vides organizācijas. Kāds ir FSC viedoklis par to? Vai ir ilgtspējīgi atvieglot šos nosacījumus?

Es lasīju arī dažus privāto mežu īpašnieku viedokļus par šo priekšlikumu, kuros arī bija teikts, ka tā ne vienmēr ir laba ideja. Bet es atstāšu to izlemt Latvijai. Neviens no FSC, ne arī no kādas citas valsts par to nevarētu spriest.

Vienīgais, ko FSC ļoti vēlas, ir, lai neatkarīgi no tā, kāds lēmums tiek pieņemts, tam būtu ļoti labs zinātniskais pamatojums, kas balstās uz pētījumiem, un tas ir jāatbalsta arī iedzīvotājiem, jo tas ir ļoti vājš arguments iedomāties, ka meža apsaimniekošana ietekmē tikai meža īpašnieku. Nē, tas tā nav, tā ietekmē arī citus, jo mežs ir vesela ekosistēma, kas ražo gaisu, absorbē oglekli, nodrošina citas sabiedrības vajadzības.

Nesen Lietuvā valdība rīkojās pretēji - samazināja mežizstrādes apjomus. Tas bija lēmums, kas tika gatavots apmēram 10 gadus, notika ļoti plašas debates. Bija daži politiķi, kuri baidījās pieņemt šādu lēmumu, bet tagad valdība spēra šādu soli. Laiks rādīs, vai tas bija pareizi vai nepareizi.

Bet es teiktu, ka jebkurš lēmums, kas rada krasas pārmaiņas, mežā vienmēr noved pie sliktām sekām. Vienmēr!

Mežiem patīk stabilitāte, tie aug lēni, procesi ir ļoti lēni, un jebkāda veida krasi lēmumi, vai tas būtu ievērojams mežizstrādes līmeņa samazinājums vai palielinājums, vienmēr ir slikti mežiem. Tāpēc es ieteiktu piesardzīgu pieeju, nevis steigties.

Vai, jūsuprāt, piemēram, egļu ciršanas vecuma samazināšana par 30 gadiem no 81 līdz 51 gadam būtu krasas izmaiņas?

Man nav zināmi dati, ar kuriem tiek pamatots šāds lēmums, bet es teiktu, ka tas ir diezgan drastiski.

Ir daži resursi, kuros mēs pilnībā neizmantojam kokmateriālus. Piemēram, Baltijas valstu mežos atstātais atmirušās koksnes daudzums ir tik liels, ka to noteikti varētu samazināt. Tāpēc es drīzāk meklētu lielāku sinerģiju esošajā mežizstrādes apjomā, nevis mēģinātu iegūt vairāk koksnes, palielinot mežizstrādi. Jo ko nozīmē ciršanas vecuma samazināšana? Palielinātu koksnes ieguvi.

Es domāju, ka esošās mežizstrādes sistēmas, kas mūsu valstīs darbojas jau gadsimtiem ilgi, ir pierādījušas, ka ir iekšējie resursi, kā padarīt meža apsaimniekošanu efektīvāku un mazāk izšķērdīgu. Tad, kad tiktu izmantotas visas citas iespējas, tikai tad varētu nākt ar jaunām pieejām, piemēram, ciršanas vecuma izmaiņām, mežizstrādes līmeņiem un tamlīdzīgi.

Vēl viens liels strīds Latvijā ir par jaunu aizsargājamo teritoriju noteikšanu meža zemēs. Kāds ir FSC viedoklis par to - kā līdzsvarot ekonomiskās un vides intereses?

Tas ir ļoti labs jautājums. Ja mēs salīdzinām dažādu Eiropas valstu mežu aizsargājamo teritoriju procentuālo īpatsvaru, tad redzam, ka jo vairāk uz austrumiem, jo ir vairāk aizsargājamo teritoriju, jo vairāk uz rietumiem, jo mazāk. Ir dažas valstis, kurās aizsargājamo teritoriju īpatsvars mežos ir tikai seši procenti. Baltijā tas ir vairāk nekā 30%. Tātad, vai tas ir līdzsvaroti? Nē.

Kā vajadzētu būt?

Tas ir labs jautājums, jo Eiropas Savienība izvirza arī noteiktus mērķus.

Ļoti bieži cilvēki nezina vai varbūt neatceras, ka aizsargājamās teritorijas Baltijas valstu mežos ir izveidojuši mežsaimnieki, nevis kāds cits. Nacionālos parkus izveidoja mežsaimnieki. Tikai pēc tam tika izveidotas dabas aizsardzības pārvalžu administrācijas un valsts aizsargājamo teritoriju dienesti. Tas, ka mežs ir ļoti nozīmīgs dabas aizsardzībai, ir zināms visiem mežsaimniekiem. Viņi ļoti labi zina, ka ir teritorijas, kurās jāveic mežizstrāde, un ir teritorijas, kas ir jāaizsargā.

Taču katrs aizsargājamo teritoriju hektārs kaut ko maksā. Vai mums ir resursi, lai pienācīgi un labi uzturētu aizsargājamo teritoriju straujo paplašināšanos? Es domāju, ka mums nav tik daudz naudas. Piemēram, Vācija veica "Natura 2000" teritoriju inventarizāciju, bet jaunas aizsargājamās teritorijas netika ieviestas, jo federālā valdība aprēķināja, ka tas ir ļoti dārgi.

FSC galvenais princips ir, ka jebkādai darbībai mežā ir jābūt videi draudzīgai, sociāli atbildīgai un ekonomiski dzīvotspējīgai. Tas nozīmē, ka nedrīkst veikt darbības, kas noved pie bankrota, jo jums ir jānopelna nauda, ko ieguldīt dabas aizsardzībā.

Vienlaikus notiek izmaiņas sabiedrības domāšanā, un cilvēki uz mežu vairs neskatās tikai kā uz koksnes avotu. Jā, galvenais ienākumu avots mežā joprojām ir koksne, bet cilvēki sāk naudas izteiksmē novērtēt arī oglekļa piesaistīšanu, ūdens aizsardzību, sēnes, ogas, atpūtu, medības, daudzas citas lietas, galu galā ainavu.

Es domāju, ka šī potenciālo ienākumu joma tuvākajā nākotnē augs un arvien vairāk meža apsaimniekošanas uzņēmumi, meža īpašnieki saņems ieņēmumus no ar meža ekosistēmu saistītiem pakalpojumiem. Ideālā gadījumā pēc 10 gadiem tas būtu 50 pret 50 ar koksnes ieguvi.