Anna Gustava: "Vella skuķis es biju!"
«Ziniet, man šķiet, ka visi labākie notikumi manā dzīvē vēl tikai būs,» atvadoties saka Anna Gustava.
Viss, ko viņa teikusi, ir saulaina, gaiša rudens laika cienīgs piepildījums, un man ir aizdomas, ka šodien viņa mājās nāks ar ziedu klēpi, ko grūti noturēt rokās. «Esmu nelabojama optimiste,» viņa smejas, «pat tad, kad automašīnu nav, kur nolikt! Vai tad citādi es iedrošinātos apgūt auto vadīšanu 70 gadu vecumā, ja nebūtu optimiste?»
Viņa nosauc veselu virkni «optimisma pazīmju» un, piekodinājusi, lai arī es nekad nezaudēju dzīvesprieku, dodas prom. Anna Gustava ir Rīgas 25. vidusskolas matemātikas skolotāja. Viņas atmiņa ir pilna ne tikai ar mīļiem skolēniem, no kuriem daudzi palikuši par viņas draugiem, bet arī ar Latvijas Tautas frontes ne tik seno vēsturi. Šodien skolotāja Gustava svin Skolotāju dienu un Tautas frontes 25. gadadienu. Annai Gustavai ir 81 gads, un viņa jūtas jauna un laimīga.
Un, raugi, ko par viņu savā esejā 2007. gadā rakstīja Rīgas 25. vidusskolas 11. klases skolniece Rasma Rozentāle: «Aiz garajām skaitļu virknēm un daudzajām formulām, starp kvadrātsaknēm un bezgalības zīmēm, starp plusiem un mīnusiem slēpjas kaut kas pavisam gaišs un silts – tas ir cilvēks. Cilvēks, kura darbs ir iemācīt mīlēt skaitļus un saprast tos. Cilvēks, kas spēj uzburt pasauli, kur nav nekā lieka, ir tikai patiesība bez liekulības, tiešums bez aplamības. Viņa cenšas būt skarba (..), bet iekšā (..) ir pavisam maiga, silta un saulaina dvēselīte, kuras acis pavasara dienās mirdz, viņas smaids uzmundrina ikvienu, viņa ir pilna optimisma, cerības un iedvesmas – tāda ir mana Anna Gurstava. (..) Es domāju un zinu, ka viņa vienmēr un uz visiem laikiem būs mana labākā un mīļākā matemātikas skolotāja, es vienmēr būšu pateicīga kaut kam augstākam par to, ka man tika dota šāda iespēja mācīties tieši pie šīs pasniedzējas. Vienmēr atcerēšos šo savu dzīves periodu, kurā svarīgu daļu ieņem tieši Anna Gustava, jo es varu droši teikt, ka mani ir audzinājuši un skolojuši mani vecāki, kā arī Anna Gustava.»
– Cik ilgi jau strādājat par skolotāju?
– Nu gandrīz jau 61 gadu.
– Bet jūs jau kādu krietnu laika strēķi varējāt vienkārši atpūsties – mierīgi skatīties televizoru, adīt zeķītes, nu, kaut kā tā...
– Man šausmīgi negribas atpūtu! Un adīt es neprotu, šūt arī ne. Negribu sēdēt mājās! Man gribas strādāt. Man ļoti, ļoti patīk darbs. Ikvienu darbu daru ar prieku. Mani bērni teic, ka manu vecumu var droši lasīt no otra gala – tā kā astoņpadsmit.
– Atceraties, kā bija toreiz – pirms 60 gadiem, kad sākāt strādāt par skolotāju?
– Protams, ka atceros. Skolā sāku strādāt 1952. gadā, pret manu gribu man lika būt par pionieru vadītāju Līgatnes septiņgadīgajā skolā. Toreiz biju beigusi Valmieras pedagoģisko skolu – jā, skolā sāku strādāt ar pavisam mazu izglītību. Morāliski nevarēju paciest to pionieru vadītājas darbu, jo tur man nācās liekuļot. Pēc diviem gadiem iesniedzu dokumentus Latvijas Valsts universitātē – fizmatos, pārnācu uz Salaspili. Par laimi, biju tikusi vaļā no «pionieru darbiem». Pirmajos gados Salaspilī mācīju matemātiku mazajām klasītēm, drīz tiku līdz astotajām klasēm, un tad, kad nodibinājās vidusskola, sāku matemātiku mācīt vidusskolēniem. Pārgāju uz padziļinātās matemātikas klasēm. Ziniet, es mazlietiņ esmu fanātiķe uz to matemātiku...
– Bet kāpēc tieši matemātika?
– Pirmkārt, man matemātika ārkārtīgi patika, otrkārt, tāpēc, ka nevajadzēja liekuļot, kā, piemēram, to nācās darīt vēstures skolotājiem. Man nebija ne mazākā diskomforta, jo es visu laiku biju strādājusi ar taisnu mugurkaulu un tīru sirdsapziņu. Ģimenē mūsu tēvs bija matemātiķis, mēs visi bijām tendēti uz matemātiku, līdz ar to mums labi bija attīstīta loģiskā domāšana.
– Kādi bija skolēni toreiz, pirms 60 gadiem, un kādi ir tagad? Jūtat atšķirību?
– Kā lai saka... Skolēni man vienmēr ir klausījuši. Droši vien tāpēc, ka esmu stingra. Bet cenšos būt maksimāli taisnīga. Ja bērns šodien nezina, viņš saņem tādu atzīmi... kādu saņem. Bet viņš atnāk pie manis uz konsultāciju un labo savu atzīmi uz augstāku. Bērni zina, ka es viņiem pāri nedarīšu, bet prasīšu gan no viņiem. Kad vēl strādāju Salaspils vidusskolā, un tie bija komunistu laiki, savos izteikumos biju diezgan brīva. Dažu labu reizi kāds mani nosūdzēja kompartijas komitejai, kad kādu «nelabu» anekdoti biju izstāstījusi, tomēr tiku cauri sveikā. Un tad 1983. gadā pārnācu strādāt uz Rīgas 25. vidusskolu, kur strādāju līdz šim. Manuprāt, šodienas bērni ir ar drusku lielāku pašapziņu, ar plašāku skatu uz dzīvi – viņi brīvi lieto datoru, sērfo pa internetu. Un tomēr kopš tā laika, kad atjaunojās brīvvalsts, matemātika vairs nav priekšmets numur viens.
– Kāpēc tā?
– Bērniem sākās iespēja brīvi sevi izteikt gan vēsturē, gan literatūrā. Krievu laikos jau tā nevarēja. Kādreiz tikai matemātika varēja būt godīga, to nevarēja sagraut ne Staļins, ne Hitlers. Arī profesors Andžāns teica, ka tagad sakarā ar brīvvalsts atgūšanu matemātikas olimpiādēs vairs nav tāda pieplūduma, kāds bija komunistu laikos. Tagad skolēni var sevi izteikt dažādos veidos, ne tikai matemātikā. Bērniem vairs nav tie ideoloģiskie spaidi, kādi bija kādreiz. Ne par ko taču nedrīkstēja runāt!
– Protams. Teju katrā latviešu ģimenē savulaik bija notikusi kāda traģēdija – tuvinieki vai nu no deportācijām cietuši, vai nu no čekistu nelietībām.
– Mūsu ģimene arī cieta no tiem neliešiem. Manu tanti Emīliju Grendzioni un onkuli – Valkas pilsētas mēru Pēteri Abulu – čekisti 1941. gadā līdz nāvei nospīdzināja. Emīlija apglabāta Vijciema kapos, un uz kapa uzlikta plāksnīte ar uzrakstu «Mirusi mocekļa nāvē». Mana mammīte viņsaulē aizgāja 1938. gadā, un es dzīvoju pie tēva māsas Emīlijas, un viņas vīrs bija Kārlis Grendzions. Un Kārlis sagaidīja arestētājus apbruņots: viņš nošāva vienu čekistu. Tur bija liels skandāls... Es to 1941. gada 14. jūniju kā šodien atceros. Kārļa brālis Jānis Grendzions Ērgļos tolaik bija skolotājs. Kārlis zināja, ka viņu nāks apcietināt, to zināja arī Jānis. Bet abi brāļi visu bija aprēķinājuši līdz minūtei. Kad čekisti piebrauca, Kārlis sāka šaut, čekisti aizbēga, tūlīt Jānis bija klāt, uzlēca abi uz motocikla un – mežā iekšā! Bet es ar abām savām tantēm bēgu uz mana tēva mājām, kas bija 20 kilometru attālumā. Pa ceļu nedrīkstējām iet, gājām pa mežu. Tur satikām Emīliju, mana tēva māsu, mēs teicām – nāc kopā ar mums! Viņa tik saka: es neko sliktu neesmu paveikusi, man viņi neko nenodarīs. Bet mēs sakām: tavs brālis taču aizbēga! Čekisti noķēra Emīliju, nospīdzināja viņu līdz nāvei, jo domāja, ka viņa zina, kur atrodas viņas brālis.
– Kas notika tālāk?
– Mēs nonācām tēva mājās, un mūs nolika gulēt. Dzirdu: mans tēvs runā ar citiem pieaugušajiem. Viņš saka: visi lai iet mežā, uz Taures purvu, Anna lai paliek mājās, viņai neviens neko nedarīs, es tikai pateikšu, kas viņai jāatbild čekistiem, ja viņi atnāks. Man toreiz bija tikai deviņi gadiņi. Es visu dzirdēju un zināju, kur lielie slēpsies, bet tēvs man saka, lai es stāstu, ka neko nezinu. Un tad svētdien vēlu vakarā – bija jau 15. jūnijs – iebrauca pagalmā divas mašīnas ar zaldātiem un aplenca māju. Izokšķerēja visas kūtsaugšas un bēniņus, tēvu dzina visur pa priekšu, lai rāda pažobeles. Mani ieveda tumšā istabā, apkārt sastājās kādi desmit čekisti un teica, lai es runāju taisnību, citādi mani nošaus. Bet es tāds vella skuķis biju... Šie man jautā: kā tu uz šejieni tiki? Es saku: manas tantes ar meitenēm palika Strenčos, bet uz turieni tēvs man atbrauca pakaļ un atveda uz mājām. Tu saki taisnību? – šie man jautā. Nuja, es atbildu. Bet meloju, acīs skatīdamās, un kaut ko fantazēju. Pēc tam, kad zaldāti aizbrauca, es tēvam pateicu, ka zinu, kur ir Almas tante un Mildas tante. Tēvs paliek bāls un jautā: vai tu viņiem to izstāstīji? Es saku: nē! Nu, redz, esmu izjutusi, ko tas nozīmē, kad apkārt stāv desmit čekistu ar šaujamajiem un draud nogalināt. Kāda gan man varēja būt mīlestība pret šo režīmu?... Kad piecdesmitajos gados mācījos Valmieras pedagoģiskajā skolā, viens otrs mani saukāja par «kapitālisma palieku», un tad man bija tāds naids pret komunistiem, ka, izejot pie vīra, nemainīju uzvārdu: ja jau tas Gustavs ir tik «briesmīgs» uzvārds, es katrā ziņā palikšu pie tā.
– Astoņdesmito gadu beigās atnāca Latvijas Tautas frontes laiks. Jutāties kā zivs ūdenī?
– Uzreiz sāku dibināt LTF atbalsta grupas, pārliecināju savus kolēģu un vecākos skolēnus, tobrīd jau strādāju Rīgas 25. vidusskolā. Biju ļoti aktīva, un vienā no konferencēm mani ievēlēja par Maskavas rajona LTF nodaļas vadītāju. Piedalījos visos LTF kongresos, ar sirdi un dvēseli atdevos Tautas frontei. Mana meita Ingūna savukārt bija aktīva LNNK biedre. Kad vēl Tautas fronte nebija nodibināta, kopā ar skolēniem gājām uz mītiņiem pret metro celtniecību Rīgā, gājām uz visiem pasākumiem! Mani skolēni zināja, ka esmu stingri iestājusies par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kad skolai bija 50 gadu jubileja, atnāca daudzi mani skolēni, un viens no viņiem teica tā: «Skolotāj, kad jūs sākāt mūs mācīt, mēs uzzinājām, ka ir arī cita ideoloģija – atšķirīga no komunistiskās.» Kādreiz, kad man vēl nebija mašīnas, es no Salaspils braucu uz Ķengaragu ar vilcienu, un kādreiz vilciens mēdz kavēties vai izkrist no saraksta, un tad mani bijušie skolēni atcerējās, ar kādām sajūtām viņi mani gaidīja: «Mēs vienmēr skatījāmies un domājām: vai tik jūs neesat dabūjusi brīvbiļeti uz Sibīriju...» Bet Dieviņš mani no tā pasargāja.
– Jūtu, ka skolotājas darbs jums ļoti patīk.
– Jā, tas man tiešām ļoti patīk. Var jau būt, ka tas ir naivi un muļķīgi, bet... Kāda mana kolēģe saka: «Man ir kauns teikt, ka esmu skolotāja, visi man apkārt ir daudz augstāk stāvoši...» Nu, kā var tā runāt?! Skolotājs taču ir godājama profesija! Ne jau naudas dēļ es eju uz skolu, man vienkārši patīk strādāt, man patīk saņemt mīlestību no bērniem – tāpat kā es viņiem to dodu. Man patlaban audzināšanā ir 12. klase, un viņi ir ļoti, ļoti mīļi! Viņi zina, ka es jau no pulksten sešiem rītā esmu skolā, viņi iet uz agro angļu valodu, tomēr paver durvis uz manu kabinetu un saka: «Labrīt, skolotāj, mēs tikai gribējām jums pateikt labrītu!» Skolā, protams, ir atsevišķas audzināšanas stundas, bet es atzīstu nepārtrauktu audzināšanu. Es ik brīdi to daru. Es viņiem stāstu, ka pamatu pamats cilvēkā ir kultūra, ētika un mīlestība uz savu zemi, bet pēc tam nāk matemātika. Ja jūs būsiet kulturāli, ja būsiet patriotiski un inteliģenti, jums arī matemātika labāk padosies. Un es vēl saku: ja cilvēks ir slikts, tad labāk lai viņš ir muļķis.
– Patriotismu arī viņos audzināt?
– Protams. Man vienmēr Latvijas karodziņš uz galda. Visi mani bērni svētku reizē skolā staigā ar karoga krāsu lentītēm. Var jau visādi – aizbraukt no valsts un tik vaimanāt, bet bērniem es saku: jūs jau neatceraties kara laikus, jūs toreiz pat padomā vēl nebijāt, taču es visu atminos: nāca Latvijā iekšā pauninieki no Krievijas, gumijniekos, katūna brunčos, plīša mēteļos... Un mēs visi kliedzām: ko tie... te meklē?! Bet ar ko mūsu aizbraucēji, tie, kuri aizdevušies uz Īriju un Angliju, ir labāki par tiem, kas ienāca Latvijā četrdesmitajos gados? Lai bērni aizdomājas...
– Vai bija vērts dibināties Tautas frontei?
– Nu, protams, ka bija! Mēs taču atguvām brīvību. Esmu lepna, ka biju kopā ar tiem, kas to darīja. Atceros, Maskavas rajonā bija skolotāju konference. Man pie krūtīm – Latvijas karodziņš. Pienāk klāt man viena biedrene un saka: «Tu noņem to karogu, tevi tūlīt sauks uz skatuvi, lai diplomu pasniegtu!» Es saku: «Ja man tikai tāpēc jānoņem karodziņš, tad man nevajag to diplomu!» Un nenoņēmu! Bet diplomu tomēr dabūju – ar visu karodziņu. Redzat, tādas mazas, it kā necilas pretošanās radīja to lielo protestu. Atceros Tautas frontes pirmo kongresu – cik brīvi mēs varējām runāt, visi bijām tik pacilāti! Un Daugavmalā tie simti tūkstoši cilvēku, kad 1990. gada 4. maijā Augstākā padome nobalsoja par neatkarīgu Latviju – tāda laime tā bija! Baltijas ceļš 1989. gada 23. augustā, barikādes 1991. gada janvārī... Tas bija tik skaists un skarbs laiks. Bet es jau tad sapratu, ka mēs patiešām izcīnīsim brīvību.
– Kāda nozīme tolaik bija avīzēm, televīzijai, radio?
– Ļoti liela! Atceraties, cik drosmīga bija Velta Puriņa televīzijā? Radio klausījāmies visu laiku, ķērām avīzīti – Atmodu, katru vārdiņu izgaršojām. Mūsu tautai izdevās!
– Bet ko darīt šodien? Negribas gausties, bet izskatās, ka mūsu valdītāji par tautu maz domā.
– Ziniet, ko darīt? Bērni jāaudzina pareizi. Viens no Amerikas prezidentiem – neatceros, kurš tieši –, tautu uzrunādams, teica apmēram tā: «Neprasiet, ko valsts jums dos, jautājiet paši sev – ko jūs dosiet valstij.» Saviem skolēniem es to vienmēr saku: padomājiet, ko jūs šodien esat devuši savai valstij, savai Latvijai! Jo vairāk jūs tai dosiet, jo bagātāka būs Latvija. Man ir tāds teiciens: kur sākas slinkums, tur beidzas cilvēks. Un es vēl paturpinu: bērniņi mīļie, atcerieties, ka sliņķi apzog valsti. Padomājiet, manās lauku mājās vajag druscītiņ pakopt mežu, bet es nevaru dabūt nevienu cilvēku! Viņi negrib strādāt, viņi saka: man pietiek ar pabalstiem! Tā ir zagšana, tā mēs savu valsti neuzcelsim.