Intervija ar Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru Ivaru Belti: par jaunumiem LTV, par sociālo tīklu melnajiem suņiem, kas nokož un saplosa, par to, vai vecgada raidījums jau ir gatavs.
– Nu jau pusgads pagājis, kopš esat uzsācis darbu Latvijas Televīzijā (LTV). Kas ir padarīts un sajusts? Lielākie gandarījuma mirkļi, varbūt sarūgtinājumi?
– Pēc publiskā trūmenšova konkursa, kuram cauri izgāja visi LTV ģenerāldirektora amata un citu amatu kandidāti, mēs pēkšņi vienā dienā atradāmies šeit, Latvijas Televīzijā, un sākām strādāt. Komercmedijos ir laiks, kad var nostāties uz kājām un paskatīties apkārt, savukārt šeit tādas iespējas nebija, jo mēs sākām maratona distanci sprinta tempā, un pirmie četri mēneši pagāja ārprātīgā ātrumā. Visa pamatā bija sabiedrības vēlme pēc ātrām pārmaiņām televīzijā. Nepilna mēneša laikā iepazināmies ar uzņēmumu, pēc tam ķērāmies klāt plāna izstrādei, un tas lēnām pārauga vadības maiņā, kad mēs atteicāmies no kanālu direktoriem. Vēl līdz galam nepabeiguši šā posma īstenošanu, sākām veidot rudens sezonas metus, taču labi sapratām, ka līdz galam realizēt mums tos neizdosies. Šonedēļ (saruna notika 17. septembrī – aut.) televīzijā sākas daudzas jaunas lietas, un dzīve sāk iezīmēties skaidrāk. Man daudz ko ir nācies mācīties no jauna, jo šis nav komercuzņēmums, šeit ir valsts nauda, kura jāapsaimnieko, un man reizēm gribas lamāties, jo daudzas lietas var izdarīt ātrāk, bet ir jādara saskaņā ar likumdošanu un tradīcijām, kādas ir šajā uzņēmumā. Kas iepriecināja... Latvieši mēdz teikt «pavelkas uz kaut ko», un es biju pilnīgā sajūsmā par signāliem kolektīvā – jā, nāk atdeve, cilvēkiem acis sāk mirdzēt, viņos ir vēlme kaut ko mainīt.
– Atlaidāt vairākus cilvēkus, dažus paņēmāt vietā...
– Cilvēki, par kuriem presē parādījās informācija, ka viņi ir atlaisti, – mēs runājam par strukturālā vadības menedžmenta maiņu, un to mēs izdarījām apzināti, jo šī struktūra bija veidota kā divi atsevišķi kanāli, kas viens ar otru nesarunājas un pat konkurē. Šī struktūra bija palikusi pāri no sociālisma laikiem, un tā bija tik vecmodīga! Tas bija pirmais, ko es teicu Baibai Šmitei un Ijai Circenei (kanālu LTV1 un LTV7 direktores – aut.), proti, ka mums nav vajadzīgi administratori katram kanālam. Mēs radījām jaunu funkcionālu pārvaldību, kurā ir programmu direktori, tehniskais nodrošinājums un tamlīdzīgi, bet mums nav vajadzīga konkurence starp abiem mūsu kanāliem. Mēs pārgājām uz redakciju sistēmu. Un, loģiski domājot par rudeni, radās jautājums: kas būs tas jaunais spēks, kas būs tie žurnālisti, kas nāks televīzijā un kas būs spējīgi paaugstināt žurnālistikas kvalitāti? Mēs savu reklāmas kampaņu veltījām žurnālistiem, jo ne jau administratori vai mārketinga vadītāji ir galvenie, svarīgākie ir žurnālisti, kas padara Latvijas Televīziju skatāmu. Šajā laikā, kad mediji strādā vai nu ar minimālu peļņu vai fundamentāliem zaudējumiem, ir sajūta, ka Latvijas žurnālistikas kvalitāte un neatkarība ir stipri apdraudētas. Šis punkts, manuprāt, ir valstiski svarīgs, jo cilvēkiem ir jāatdod ticība neatkarīgai žurnālistikai. Nevar būt tā, ka vienā jautājumā žurnālists, tēlaini runājot, iet uz ambrazūru un ir gatavs mirt, savukārt citā jautājumā kaut ko noklusē vai pasaka puspatiesību.
– Šīs jūsu pārdomas attiecas arī uz TV žurnālistiku?
– Diemžēl arī uz to.
– Kādā veidā mēģināsiet izskaust noklusējumus un puspatiesības? Ar pārliecināšanu? Paaugstināsiet darba samaksu?
– Es runāju par žurnālistiem kopumā. Ja runājam par LTV žurnālistiem, ir pamatelementi, kas nodrošina neatkarīgu žurnālistisko redzējumu, un tie ir: pirmkārt, finansējums – vai mēs uzskatām žurnālistu darba algas par konkurētspējīgām vai ne, žurnālists var rēķināties, ka viņš savu algu saņems. Uzņēmums strādā budžeta ietvaros, tāpēc nekādu pārsteigumu nevar būt. Otrkārt, tā ir pašu žurnālistu vēlēšanās runāt par svarīgām lietām. Ne katrs žurnālists ir gatavs strādāt ar smagām tēmām. Trešais būtiskais moments ir vadības atbalsts – gadījumos, ja ir sarežģījumi, tiesvedības un tamlīdzīgi. LTV vadībai ir jābūt savu darbinieku pusē, jāaizstāv viņu intereses un jācīnās kopā. Tas viss var nodrošināt kvalitatīvu žurnālistiku. Protams, mēs nereti aizraujamies ar to, ka redzam tikai negatīvo, mēs kļūstam par tādu kā tvitera paaudzi, kurā cits citu nokož un saplosa. Tas Latvijai nav labi. Mums pietrūkst konstruktīvisma. Diemžēl daudzi žurnālisti šobrīd ir bez darba, un daudzi pirms tam spēcīgi mediji ir saīsinājuši štatu sarakstu. Un tie «īsināšanas» kritēriji daudzreiz nav saprotami. Nu, piemēram, pēdējais gadījums ar Māri Zanderu, kuru «aizgāja» no Radio SWH. Pieņemu, ja Latvijā uzlabotos situācija ar reklāmas tirgu, tad arī žurnālistiem klātos vieglāk. Bet tagad ir grūti noskatīties uz to, kas šajā darba tirgū ar viņiem notiek.
– Jūsu TV komanda ir papildinājusies ar Ilzi Naglu, Kārli Streipu un vēl dažiem žurnālistiem. Interesanti, ka viņi kādu laiku nav bijuši TV komandā. Kāpēc viņi atnāca? Tas bija profesionālais izaicinājums? Varbūt cienījamu atalgojumu piedāvājāt?
– Neesmu viņiem pa tiešo vaicājis: kāpēc atnācāt?
– Bet kāds jau viņus uzaicināja to darīt.
– Protams. Un tā nebija parasta aicināšana, mēs nopietni strādājām, meklējām argumentus, lai viņi pie mums atnāktu. Un darba alga nebija noteicošais šajā gadījumā. Manuprāt, tie cilvēki, kas atnāca pie mums vasaras un rudens sezonā, viņiem žurnālista darbs ir ļoti tuvs, viņi pat ir pamēģinājuši darīt ko citu, piemēram, darboties sabiedrisko attiecību jomā vai komercmedijos. Viņi savā darbā vēlas pietiekami lielu brīvību, viņi grib strādāt medijā, kas patiesi dara lietas. Mums paveicās arī ar Ziņu dienesta vadītāju Ivetu Elksni: viņas atnākšana ļoti aktivizēja šo dienestu. Šajā nodaļā katru dienu jūtu tādu pozitīvu vibrāciju...
– Mūsu redakcija ir saņēmusi vairākas vēstules par Latvijas Televīzijas jauno veidolu. Tās ir lielākoties pozitīvas. Bet ir arī neizpratnes pilnas. Tā, piemēram, vienā no tām rakstīts: «Nesaprotu, kāpēc sabiedriskajā televīzijā vajadzētu ielaist tādus reliģiskās neiecietības paraugus kā žurnālists Kārlis Streips. Viņš taču radio paziņoja, ka vajag aizliegt Romas katoļu baznīcu, jo tā esot «diezgan redzami kaitīga». Vai LTV vadībai nešķiet, ka mēs nemaksājam nodokļus tāpēc, lai klausītos šādos absurdos un aizvainojošos apgalvojumos? Man kā LTV ilggadējai skatītājai arī negribas dzirdēt Streipa kunga lamāšanos un vispārējo neiecietību pret dažiem, viņaprāt, nesimpātiskiem, politiķiem.»
– Mūsuprāt, Kārlis Streips ir tāds sabiedriskās televīzijas cilvēks, un kā žurnālists viņš šeit iederas ļoti labi. Zinu, ka ne visiem viņš patīk. Par šo tēmu mēs diskutējām ne reizi vien. Tomēr uzskatu, ka mēs rīkojāmies pareizi, pieņemdami darbā Kārli Streipu, lai viņš atkal veidotu raidījumu Skats no malas. Streips ir cilvēks, pret kuru pārējie neizturas vienaldzīgi: vieniem Kārlis patīk, viņi teic – paldies, ka pieņēmāt atkal viņu darbā, viņš patīk ar visu viņa rupjību un brīžiem nepārdomātajiem un spontānajiem izteicieniem, patīk ar visu viņa personisko dzīvi un seksuālo orientāciju. Otrai daļai cilvēku viņš nav pieņemams tieši to pašu iemeslu dēļ. Taču es domāju, ka visa mūsu sabiedrība ir tāda, Streips ir kā mūsu sabiedrības modelis ar «patīk – nepatīk» un «pieņemams – nepieņemams». Domāju, ka sabiedriskajai televīzijai citādāks skats uz lietām varētu nākt tikai par labu. Mums nav jābūt tikai gludiem, pieķemmētiem un pareiziem, un mums ir tiesības uz personiskajiem viedokļiem un savām simpātijām.
– Kā jūs izjūtat reitingus – tie LTV aug, krīt?
– No 2008. gada, kad sākās krīze, reklāmas ieņēmumi nogāzās par kādiem 50%, un loģiski, ka visas televīzijas samazināja investīcijas saturā. Tas pats notika ar drukātajiem medijiem. Un Latvijā veidotajos TV kanālos īstenībā arī nebija, ko redzēt. Tad parādījās daudzi ārzemju kanāli, un to skatīšanās daļa strauji pieauga. Kopš tā laika Latvijas Televīzija vēl nav īsti attapusies un reitingi joprojām ir lejupejoši. Vasarā mums gandrīz izdevās kritumu apstādināt, reitings gan pagaidām atpaliek no pērnā gada rādītājiem. Ceru, ka šoruden mums izdosies to pārvērst pozitīvā tendencē, un tas, es ceru, skatītājiem dos ticību, ka LTV var kaut ko izdarīt. Vēl pirms pieciem mēnešiem mūsu žurnālisti bija saskumuši, nebija arī paškritikas – ne pilītes, bet nu viss ir sācis mainīties. Mēs ceram sajust skatītāju pieaugumu uz gada beigām.
– Par gada beigām runājot... Pērnā gada 31. decembra vecgada vakara raidījums izsauca neaprakstāmu skandālu, jo, skatītājuprāt, tas bija nekvalitatīvs, sasteigts un bezgaumīgs. Pēc tam, analizējot notikušo, tika izteikts viens konkrēts secinājums: vecgada vakara raidījumu jāsāk gatavot laikus – jau pavasarī, nevis oktobra beigās. Ņemot vērā pērnā gada kļūdas, šā vecgada raidījums jau ir gatavs?
– Nē, tas vēl nav gatavs. Taču tam jau ir rezervēta nauda, ir konkurss, ir iniciatīvas, un notiek darbs. Man patīk, ka par šo raidījumu ir milzīgs satraukums – kaut arī šis TV vakars tradicionāli ir jaudīgs, tajā var pamatīgi izvērsties, tomēr producenti uz to nemetas ar lielu entuziasmu, jo ir bažas, ka par to var dabūt pa galvu. Tātad ir paškritika! Tagad notiek producentu apvienošanās, lai šo pasākumu paceltu pienācīgā līmenī. Mums patlaban ir sajūta, kādam vajadzētu būt vecgada vakaram: ar sabiedrībā atpazīstamām sejām, ar sirsnību un mājīgumu, ar mūziku un jokiem. Šis nav bijis vienkāršs gads mūsu dzīvē, un vecā gada pavadīšanai jābūt emocionālai. Un mana atbildība ir tā, ka veco gadu līdz pulksten divpadsmitiem ir jāaizvada ar cieņu un godu. Mums visiem no 1. janvāra sāksies pilnīgi jauns posms, kas saistīts ar eiro, un, domājot par vecgada un jaungada uzrunām, es būtu ļoti priecīgs, ja mums izdotos valstsvīru uzrunas padarīt pietiekami emocionālas, tādas, kuras paliktu atmiņā ar cilvēciskumu un sirsnību.
– Jūs tiešām cerat, ka mūsu valdītāji, piemēram, premjers, spēj pateikt kaut ko vienkāršu un sirsnīgu?
– Zinot mūsu valsts pirmos cilvēkus, es viņus aicinātu padomāt, lai uzruna, šo gadu beidzot un jauno iesākot, liktu cilvēkiem notraust kādu aizkustinājuma asaru, nevis tā būtu kārtējais sausais ziņojums. Politiķu uzrunām nav jābūt kā uzticības kredīta sastāvdaļām uz nākamā gada vēlēšanu rēķina, bet saņemieties, politiķi, šis brīdis ir tāds, kad sabiedrība jāuzrunā sirsnīgi.
– Vērojot citus TV kanālus, redzam, ka tajos smags uzsvars tiek likts uz dažādiem dziesmu un realitātes šoviem, kā arī uz seriāliem. Kā LTV mēģinās piesaistīt skatītājus?
– Mēs nespiedīsim uz milzīgu izklaidi. Mūsu pirmais lielais pienākums un darbs ir informēšana, esam jau šo un to izdarījuši, un pirmais veiksmīgais jauninājums ir rīta bloks. Mums ir mazliet citādāka Panorāma, un tās pozicionējums patlaban ir analītisks raidījums par būtisko, kas atbild nevis uz jautājumiem kas, kur, kad?, bet gan uz jautājumu kāpēc?, un šajā virzienā mēs arī rokam. Esam investējuši līdzekļus arī Nakts ziņās, kas radās tūdaļ pēc Rīgas pils degšanas. Informēšanas laukā izskatāmies gandrīz labi, varbūt vēl klibo grafiskais novērtējums un žurnālistu zināšanas par dažām tēmām. Otra lieta – mūsu pienākums un misija – tā ir sabiedrības izglītošana un informēšana. Trešā lieta – Latvijas sasniegumi, mūsu cilvēku sasniegumi sportā, kultūrā, zinātnē, mākslā un citur. No prioritāšu stūrakmeņiem lielākais mums ir kultūra, kas noteikti nebūs prioritāte komercmedijos.
– Tātad ar seriāliem skatītājus tomēr nelutināsiet?
– Jā, seriāli ir TV sastāvdaļa, bet tā nebūs viena no mūsu prioritātēm. Bet es būtu pārlaimīgs, ja Latvijas Televīzijai izdotos izveidot latvisku, patiesu, gaumīgu un sirsnīgu seriālu. Mums taču ir fantastiski aktieri, mums ir labi režisori, ir viss nepieciešamais – ej un strādā!
– Kas notiks ar 100. pantu? Tas tomēr bija visai populārs raidījums, kas nereti raisīja spraigas diskusijas mediju telpā.
– 100. pants šobrīd nebūs. Tagad ir vairāki jauni raidījumi, tāpēc varam iztikt bez 100. panta formāta. Mums ir Sastrēgumstunda ar Ilzi Naglu, mums ir diskusiju raidījums Viens pret vienu – intervijas, kuras vadīs Inga Spriņģe un Gundars Rēders, kas ir jauns formāts. Un sagatavošanas procesā ir pilnīgi jauns raidījums, kuru vadīs Guntis Bojārs un kura nosaukumu mēs vēl neizpaužam.
– Kādas patlaban ir Latvijas Televīzijas attiecības ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP)?
– Ja jūs meklējat kādu intrigu...
– Nemeklēju.
– Tās ir konstruktīvas. Manuprāt, visiem LTV vadītājiem šīs attiecības ir bijušas saspīlētas. NEPLP redz, kur mēs esam kļūdījušies vai arī – kur izlien ārā kāds naftalīns no veciem laikiem. Tas, ko viņi aizrādot mums pasaka, ir profesionāli.
– Kampaņa par divu sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – apvienošanu ir tā kā pieklususi. Kā jums šķiet, vai tie vispār ir jāapvieno?
– No vienas puses – jā, mediji jāapvieno, jo nav jēgas turēt un algot vienādas nodaļas: katrā uzņēmumā ir grāmatvedība, mārketinga nodaļa un tā tālāk. Ir lietas, ko varētu optimizēt. Taču ir aspekti, kam es nepiekrītu. LTV ir vecākā Baltijas valstīs, ar savām tradīcijām, ar cilvēkiem, kas televīzijas mājai gājuši cauri gadu garumā, un tagad mēs pēkšņi izdarīsim tā, ka tas viss pazūd un izveidojas kaut kas pilnīgi jauns ar citu struktūru, saknē sagraujot tradīcijas. Tas pats ar Latvijas Radio – ar visām tā tradīcijām, ar visu 1991. gadu. Bet tradīcijas ir vērtība, tās nedrīkst pazaudēt. Var gadīties, kāds teiks: no jaunā gada, lūk, viss būs citādi, un savu radio karogu, mīļie draugi, paslēpiet kādā pažobelē! Tagad jūs visi būsiet Latvijas sabiedriskie mediji, jums savu redakciju vairs nebūs, jūs būsiet pilnīgi kaut kas cits! Kas? Nezinām! Un, ja man pateiktu, zini, Belte, no 1. janvāra tu vairs nebūsi Latvijas Televīzijas vadītājs, bet kaut kas, nezin kas, ar pārvaldību nezin kādās robežās, nu, tad es arī padomāšu, vai man to vajag. NEPLP cilvēkiem nav bijusi pieredze mediju apvienošanā, un es jau visus brīdināju, ka šāda apvienošana varētu daudz ko salauzt. Mediju cilvēki ir ļoti jūtīgi pret izmaiņām, katram medijam ir savas krāsas un karogs, un neviens negribēs to visu zaudēt. Varu minēt kādu piemēru. Strādājot laikrakstā Diena, es, labu gribēdams, visiem žurnālistiem pa nakti nomainīju vecos krēslus pret jauniem. Ziniet, kas notika? Nākamajā rītā man pateica: kā tu tos krēslus atnesi, tā tu viņus arī aiznes. Un noliec vietā vecos! Šis, protams, ir tikai saimniecisks jautājums, bet, runājot par būtiskām uzņēmuma vērtībām, situācija varētu būt daudz, daudz dramatiskāka.
– Tātad apvienošanas projekts faktiski ir apstājies.
– Pēc stopkrāna noraušanas, ko izdarīja politiķi, nevienam nav īsti skaidrs, ko ar to visu darīt. Gaisā virmo sajūta: varbūt ir labi tā, kā ir, jo, kaut ko pārtaisot, var izdarīt sliktāk. Cita lieta ir divu mediju sadarbība: mēs varam izmantot viens otra resursus. Reizēm neiespējami saprast, kam īsti pieder žurnālists – Radio vai Televīzijai? Tā ir, piemēram, ar Tomu Brici. Šādus jautājumus varētu eleganti atrisināt, izveidojot vienotu uzņēmumu. Mēs taču pildām vienotu sabiedrisko pasūtījumu.
– Sabiedriskajā pasūtījumā noteikti ietilpst arī Latvijas Tautas frontes 25. gadadiena. Bet vai spēsiet šo gadadienu skatītājiem padarīt nozīmīgu, ņemot vērā sabiedrības vispārējo nihilistisko attieksmi pret nesenās vēstures notikumiem? Sabiedrība ir vīlusies, tā vairs neredz ideālus. Ko darīt?
– Mēs domājam par to, ko rādīt un kā komunicēt ar skatītājiem. Mums ir viena liela vērtība: LTV arhīvs. No turienes ceļam ārā skaistas un emocionālas lietas. Tā ir milzīga bagātība, kuru varbūt vēl līdz galam neapzināmies. Bet tieši tur ir ideāli, kas nav zaudējuši savu vērtību.
– Ko jūs gribat pateikt LTV skatītājiem?
– Lūdzu, nezaudējiet kritisko dimensiju, dariet mums zināmu, kas jums patīk un kas nepatīk. Mēs esam gatavi jūs uzklausīt un reaģēt uz ierosinājumiem un aizrādījumiem. Sociālie tīkli ir pateicīga vide savu domu paušanai. Protams, šie tīkli man ne visai patīk melno suņu dēļ...
– Melnie suņi?
– Kritika dažkārt kļūst destruktīva, agresīva, iznīcinoša. Negribu kārtējo reizi šķetināt Žagara un Jaunzemes-Grendes gadījumu, bet tas, kas dažkārt notiek sociālajos tīklos, nereti jādēvē par mobingu. Ir izveidota labi organizēta vajāšanas sistēma, un šī ir tēma, par ko vajadzētu skaļi runāt, tostarp arī sabiedriskajiem medijiem. Pretējā gadījumā tiek nīcināti cilvēki. Vienam atsevišķam cilvēkam uzbrūk agresori. Un viņi to dara kā melnu suņu bars.