Elita Veidemane / Autori

Nav produktīvi cepties par savādībām Saeimas deputātu tēraudcietajā un morālskaidrajā korpusā. Zinām taču, ka deputāti ir zvērējuši uzticību Latvijai un solījušies ievērot tās likumus, tas nozīmē, ka viņi to arī sāks darīt, tāpēc jau nevajag viņiem to atgādināt ik pēc pusgada. Un katrs deputāts taču ir cilvēks, kam ir, piemēram, savs viedoklis, sava izklaides sistēma vai rīta rituāls attiecībās ar sievasmāti. Tāpēc liksim mierā tos, kuri tikai vēlētāju kaprīzes dēļ pilnīgi nejauši tapuši par tautas kalpiem.

«Ejiet ārā! Man darbiniekiem jādara zināms slepens dokuments, un jūs nedrīkstat būt klāt, nedrīkstat!» nervozi stumdams žurnālistu uz durvju pusi, vienā laidā atkārto Ilgonis Leišavnieks, valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Zemgale direktors.

Intervija ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu: par apdraudējumiem Latvijai, par Vienotības šķeltniekiem, kā arī par Valsts prezidenta dilemmu – braukt uz Maskavu vai ne.

Intervija ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu: par apdraudējumiem Latvijai, par Vienotības šķeltniekiem, kā arī par Valsts prezidenta dilemmu – braukt uz Maskavu vai ne.

«Laikam jau nomirs dabīgā nāvē,» atceros, kā pērn, stāvēdams blakus ugunskuram, kas bija iedegts pie Saeimas nama, noteica kāds kungs, acīmredzot domādams par ikgadējiem janvāra pasākumiem, kas tiek rīkoti, pieminot Latvijas neatkarības aizstāvju barikādes – vienu no unikālākajiem notikumiem Eiropas jaunāko laiku vēsturē.

«Ir tikai viens pareizais viedoklis – mūsējais. Visi pārējie viedokļi ir nepareizi, tātad – mums naidīgi un iznīcināmi,» tā savulaik deklarēja komunisti un viņu vadonis Staļins. Ja kāda uzskati mazliet novirzījās, tas automātiski kļuva par tautas ienaidnieku, jo tautai vajadzēja domāt atbilstoši valdošajai ideoloģijai, bet novirzes no normas traucēja virzīties uz pilnīgu un galīgu komunisma uzvaru.

Intervija ar Raimondu Paulu – pirms 79. dzimšanas dienas. Par pelēcību sabiedrībā, par Pēdējo lapu, par to, vai prezidentam jābrauc uz Maskavu. Bet visam pāri – kaut arī kluss, tomēr solījums nākamgad sarīkot jubilejas koncertu.

«Tāpēc LV dzīvot ir riebīgi: auksts, netīrs un muļķi visapkārt,» pēc iznīcinošas kritikas, kas vērsta pret bijušo dzīvesvietu un tās iedzīvotājiem, uzsverot, ka sabiedrības lielākā daļa ir diletanti, interneta vietnē secina kāda anonīma «rakstniece» («rakstnieks»?), vēl piebilstot, ka Latvijā nedzīvojot jau sen. Tad gribas teikt: un paldies dievam, ka nedzīvojat!

Kad Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gada 9. maijā apmeklēja Maskavu, lai, nomaļā Ļeņina mauzoleja tribīņu stūrī iebīdīta, varētu vērot tā dēvētās uzvaras dienas parādi, daudzi politikas vērotāji aizgūtnēm gavilēja par lēmumu doties uz Krieviju, sak, kādu drosmi un diplomātijas uzvaru nodemonstrējusi mūsu valsts prezidente!

Ziemsvētki esot brīnumu gaidīšanas laiks. Tiešām, kurš gan negribētu ielikt plaukstā brīnumu, piemēram, negaidītas laimes izskatā – raugi, paveras vārtiņi, un pa tiem ienāk baltmāmiņa un piedāvā izvēlēties skaistāko, mirdzošāko un lielāko laimes pakavu.

Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu: par austrumu partnerību un Krievijas neprognozējamību, par skolotāju algām un ES prezidentūras «galveno notikumu» – praidu, par tautas vēlētu prezidentu, kā arī jaunās Saeimas stipriniekiem un vājiniekiem.

Kad pie auss rībina bungas, skaidrs, ka nedaudz tālāk kāds klusiņām zāģē galda kāju, lai pēc kāda laika tas ar blīkšķi sagāztos. Tāda sajūta radās, kad Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar absolūti ģeniālo priekšlikumu: ieviešot atklātības principus, valdības ārkārtas sēdē izskatīt sagatavotos grozījumus Izglītības likumā, kas paredz pedagogu algu publiskošanu. Sašutuma un protesta saucieni mijās ar piekrītošu murdēšanu, un šis bungu rībināšanas troksnis aizlipināja ausis, lai nedzirdētu ko citu – galda kāju zāģēšanu.

Intervija ar veselības ministru Gunti Beleviču: par ātrās palīdzības nedienām ar autotransportu, par smagi slimajiem bērniem, par smēķēšanu un alkohola aizliegumu.

«Ai, tas jau bija nepieklājīgi – aicināt uz sarunu par 45 gadiem,» smejas Adrians. Smiekli, šķiet, nenoveco: tie skan tieši tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Adrians bija Jūrmalas 4. vidusskolas skolēns, muzikāls puika, kuram apkārt – par laimi – bija sagadījušies tieši tādi paši ar mūziku apsēsti puikas. Skaņas saplūda vienuviet, un radās tas, ko mēs šodien pazīstam ar nosaukumu Menuets. Krīt visbaltākie sniegi, Balādes par Matisonu, Rigoleto motīvs, Dzeguzes balss... Šodien intervija ar Adrianu Kukuvasu, vienu no grupas Menuets dibinātājiem. Grupa Menuets 2008. gadā paziņoja, ka koncertdarbību izbeidz, tomēr šā gada nogali izdaiļoja grupas mūziķu populārākās dziesmas. Šodien intervija – nu jau 46 gadus pēc Menueta dibināšanas – ar vienu no grupas tēviem Adrianu Kukuvasu.

«Lai lasās prom no Saeimas, ja nespēj strādāt!» – skarbi izteicies kāds interneta rakstonis, vērtējot deputāta... Jā, kura deputāta rīcību?

Uz viņa galda redzamā vietā atrodas nesen izdota grāmata – Uzņēmēju nācija. Stāsts par Izraēlas ekonomikas brīnumu. «Tā ir fenomenāla izaugsme, ko pieredzējusi Izraēla. Tā ir inovāciju lielvalsts. Priekšvārdā rakstīts: «Maza nācija, kura spēj.» Mums – arī kā mazai nācijai – vajadzētu no viņiem pamācīties,» teic Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Viņš – tāpat kā visa kristīgā pasaule – ir ienācis Adventā, kam vajadzētu būt miera un pārdomu piepildītam. Taču miera nav, un mēs par to runājam.

Uz viņa galda redzamā vietā atrodas nesen izdota grāmata – Uzņēmēju nācija. Stāsts par Izraēlas ekonomikas brīnumu. «Tā ir fenomenāla izaugsme, ko pieredzējusi Izraēla. Tā ir inovāciju lielvalsts. Priekšvārdā rakstīts: «Maza nācija, kura spēj.» Mums – arī kā mazai nācijai – vajadzētu no viņiem pamācīties,» teic Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Viņš – tāpat kā visa kristīgā pasaule – ir ienācis Adventā, kam vajadzētu būt miera un pārdomu piepildītam. Taču miera nav, un mēs par to runājam.

«Cīņā pret nacismu apvienojas tautas un valstis. Es, Andra Manfelde, esmu latviete. Illarions Girss ir krievs. Arī mēs apvienojamies,» savā medijiem nosūtītajā vēstulē raksta dzejniece Andra Manfelde.

Nolēmu veikt socioloģisku pētījumu. Pastaigājoties ar suni, ieraudzīju divus autobusa pieturā kluknošus sezonas darbu strādniekus un pajautāju: kādas TV reklāmas iespaidā viņi pērk plastmasas divlitrenes, kurās iepildīts tā dēvētais alus.

«Latviešu valoda ir sarežģīta, tāpēc četru gadu laikā iemācījos saprast drukātos tekstus, taču ar runas valodu nepaspēju tikt galā. Bet latvieši paši vainīgi: viņi pārzina vismaz vienu svešvalodu un viegli pāriet uz to, runājot ar ārzemniekiem,» smaidot atzīst Polijas Republikas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis. Šodien runājam poliski un latviski: tā ir mūsu pēdējā intervija ar Novakovska kungu kā vēstnieku Latvijā, jo drīz viņš dosies rezidēt uz Armēniju.

Kādam centīgam un talantīgam grāmatvedim svētkos pasniedza ordeni. Visi, kas bija vismaz kaut ko dzirdējuši par šo grāmatvedi, sadalījās divās daļās.

Domāju, ka tā nebija tikai spēlēšanās ar uguni. Tūkstošiem gaišu un domām atvērtu seju, tūkstošiem iedegtu svecīšu padarīja akmeņoto Daugavmalu par otru upi – par uguns upi. Tās nebija bērnišķīgas rotaļas tumšā laikā, šai gaismai bija cits mērķis – iezīmēt robežu starp vienaldzību un līdzdalību. Kāda aptauja vēsta, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku uzskata sevi par patriotiem. Cilvēku uguns straumes 11. novembra krastmalā, lāpu gājieni rudens tumsas aizzīmogotajās pilsētās, sarkanbaltsarkano lentīšu zibšņi pie apģērba: tas viss rada sajūtu, ka – jā, mūsu paliek vairāk.