Uz viņa galda redzamā vietā atrodas nesen izdota grāmata – Uzņēmēju nācija. Stāsts par Izraēlas ekonomikas brīnumu. «Tā ir fenomenāla izaugsme, ko pieredzējusi Izraēla. Tā ir inovāciju lielvalsts. Priekšvārdā rakstīts: «Maza nācija, kura spēj.» Mums – arī kā mazai nācijai – vajadzētu no viņiem pamācīties,» teic Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Viņš – tāpat kā visa kristīgā pasaule – ir ienācis Adventā, kam vajadzētu būt miera un pārdomu piepildītam. Taču miera nav, un mēs par to runājam.
– Kas īsti notiek ar mūsu nāciju? Ko darām nepareizi? Vai mēs, būdama skaitliski neliels veidojums, nešķeļamies vēl sīkākās drumstalās?
– No malas viss izskatās citādi... Kad biju pusaudzis, man patika spēlēt basketbolu. Pašam šķita, ka spēlēju labi. Tolaik parādījās pirmās videokameras, un vienā vasaras nometnē kāds bija uzfilmējis, kā mēs spēlējam. Ieraudzīju sevi no malas – kā es neredzu laukumu. Ieraudzīju mūs visus no malas! Man bija brīnišķīga iespēja atdod piespēli, bet es to nebiju redzējis. Tāpat notiek citās jomās. Mēs domājam: nu, kāpēc viņi tur neko nedara? Lūk, ja mēs tur būtu iekšā, tad gan...! Bet nav tik vienkārši. Kāpēc tā notiek? Varbūt esošā politiskā sistēma mums ir nepiemērota? Pirms vēlēšanām visi sola, pēc tam, kad knapi valdība izveidota, visi atrod iemeslus, kāpēc gandrīz neko nevar izdarīt. Neviena komanda nevarēs vinnēt, ja spēlētāji vairāk domās par savu statistiku, nevis par komandas uzvaru. Tāpat arī valstiskā līmenī: mums kā nācijai visaugstāk jāliek mūsu kopīgā uzvara, un tikai pēc tam skatīsimies, kā mums katram ir ar personisko statistiku. Ja partijas reitings ir svarīgāks par valsts mērķi, tad rati ir nolikti zirgam priekšā. Un tad jāsāk domāt par latviešu nacionālo stāstu. Kas ir mūsu Latvijas stāsts? Vai mēs visi par to varam vienoties? Ir taču absolūti lielumi, ar kuriem nedrīkst spēlēties vai koķetēt. Vajadzētu izveidot kādu īpašu darba grupu, kas strādā vienā telpā tik ilgi, kamēr tiek panākta vienošanās – gluži kā pāvesta vēlēšanās. Kamēr ārpusē esošie sagaida baltus dūmus...
– Vai vari nosaukt šos absolūtos lielumus?
– Cilvēcība, ģimene, demogrāfija, ekonomiskais uzplaukums, valoda, kultūra... Vēl nesen par demogrāfiju runāja visai maz, kaut gan signāli bija brīdinoši. Bet politiskā telpa un visa prese toties bija pilna ar KNAB kārtējā ķīviņa aprakstiem. Un tas daudziem šķita svarīgi! Sak, gan jau demogrāfija pagaidīs... Kāpēc pie mums nav normālu diskusiju, kas rezultējas drosmīgā, visu nāciju saliedējošā rīcībā? Sabiedriskās aktivitātes tagad sākas un beidzas bieži vien pie vakariņu galda vai televizora, žēlojoties, cik valdība ir slikta. Mums nav līderu, kas spēj cilvēkiem iedvest pārliecību, vadīt viņus, nevis skaust to, kas ir otram, bet saskatīt savas iespējas, izmantot mazas valsts priekšrocības. Viens otrs lielākoties domā par savu individuālo statistiku. Tādā veidā varbūt var uzvarēt vienā spēlē, ne čempionātā.
– Sabiedrība daudz asāk uztver negatīvās ziņas. Labajai statistikai uzmanības tiek mazāk.
– Ja notiek sliktas lietas, tām jābūt kā modinātājzvaniem, kas uzmodina snaudošo sabiedrību. Arī sliktajām lietām jākalpo izaugsmei. Pretējā gadījumā sliktās lietas mūs vienkārši nocietina un padara ciniskus. Un tad mūsu dzīvē sākas noriets. Pilnīgi visi cilvēki piedzīvo sāpes un zaudējumus, jautājums ir tikai viens: vai, pateicoties šīm sāpēm, mēs iemācāmies domāt par to, ko līdz tam esam ignorējuši, un kļūstam dziļāki un līdzjūtīgāki, tādējādi pietuvodamies Dievam, kļūdami Viņam līdzīgāki? Līdzīgi ir ar valsti... Kad Padomju Savienība pirmā palaida kosmosā mākslīgo pavadoni, amerikāņiem tas bija totāls šoks. Bet pēc tam tas nāca par labu: amerikāņi savu šoku pārvērta attīstībā. Viņi pārveidoja izglītības programmas, piešķīra finansējumu skolu laboratorijām, attīstīja eksaktās zinātnes, nodibināja NASA (National Aeronautics and Space Administration – ASV valdības aģentūra kosmosa izpētei), jo saprata, ka tas viss kalpos nācijas konkurētspējas attīstībai. Arī mums ir līdzīgi: tas nav nekas graujošs, ja konstatējam – mēs izmirstam, mēs aizbraucam. Tas ir modinātājzvans! Bet tad gan gudrākajiem prātiem jāsapulcējas un jādomā – ko darīt? Esmu gatavs pienest ūdeni. Piemēram, traģēdija Zolitūdē: tādi notikumi apvieno cilvēkus. Bet ir vēl kas cits. Sliktāks par zagli ir marodieris, kas izmanto traģēdiju, lai pats paceltos. Politiķi, kas pat traģēdijā nespēj būt cilvēki – domāt un risināt būtisko, bet bīda sev izdevīgas lietas, ir zemiski un bīstami. Un tomēr traģēdijas parāda, ka mēs vēl spējam vienoti darīt to, kas ir svarīgi, noliekot malā savas intereses. Cilvēkos pamostas spēja organizēties un organizēt... Plašāk raugoties – nācija ir jāvada cilvēkiem, kuri spēj bez traģēdijām pamodināt sevī un citos šo spēju domāt par būtisko un attiecīgi rīkoties. Varbūt tā ir utopija, bet arī politiskās partijas un lielus uzņēmumus drīkst vadīt tikai šādi cilvēki, kas prot skatīties uz procesiem plašāk, atrasties augstāk par personiskiem aizvainojumiem vai ambīcijām. Kad notiek kas slikts, tad reizēm ir tā, ka tevī pamostas kaut kas tik labs, par ko pirms tam tu varbūt šaubījies, ka tas tevī vēl ir, un tu pēkšņi saproti, ka tevī ir spēja līdzi just, raudāt un ziedoties, aizmirstot par savu PR, un tev ir pilnīgi vienalga, ko par tevi domā, un tu vairs nepozē... Un tad uz āru iznāk patiesais, īstais cilvēks, pazaudētais vai vēl neatklātais. Iespējams, pat dievišķais.
– Izskatās, ka cilvēkiem ir divi veidi, kā dzīvot.
-– Jā. Viens ir: ķert brīžus, kad mani neviens neredz, un tad es varu darīt to, ko citādāk nedarītu. Un tad uz āru nāk sliktais un sabojātais, kas ir manī. Tā ir anonīmā darīšana. Tā ir arī iespēja iecelt interneta komentāros rupjības un apvainojumus. Tur parādās cilvēka sakropļotā identitāte un tumsa. Bet ilgtermiņā tā neko nevar izdarīt. Ne biznesu attīstīt, ne valsti uzcelt, ne savu dvēseli izkopt. Šādi dzīvojot, cilvēkam tikai šķiet, ka neviens viņu neredz. Dievs redz! Otrs veids: meklēt brīžus, kad zināmas apskaidrības dēļ man ir vienalga, ko par mani domā citi. Un nevis tāpēc, ka man uz to uzspļaut, bet tāpēc, ka esmu pārņemts ar kaut ko lielāku, tāpēc, ka man ir iespēja piedalīties procesā, kurā ir kaut kas dievišķs. Tas ir kaut kas līdzīgs mirkļiem, kad aiziet mīļš cilvēks vai kad dzimst bērns. Šādos mirkļos mūžība saskaras ar tev dāvāto laiku. Tad nav svarīga tava individuālā statistika. Tad tu esi brīvs. Līdzīgai sajūtai jābūt tiem, kas uzņemas atbildību par valsti un katru no mums, jo mēs visi esam valsts. Tad saprotam, te notiek kaut kas lielāks, jo ir runa par nācijas dzimšanu un esību, ja mēs ticam, ka Dievs katrai tautai ir nolicis laiku un vietu uz zemes. Ar šādu apziņu jāpieņem politiski lēmumi – šajā laikā, kuru mūsu tautai devis Dievs. Kad hokeja spēlēs sanāk kopā līdzjutēji – latvieši, krievi, citi –, visi grib, lai mūsu komanda uzvar. Bet tas taču ir tikai hokejs! Sanāksim kopā, lai Latvija uzvar! Nevis tas, kas simbolizē vai pārstāv Latviju, bet pati Latvija. Mēs visi esam vienā laivā. Nezāģē tam blakussēdētājam airi! Ja nozāģēsi, mēs nekur netiksim, tikai uz riņķi vien malsimies!
– Vai ir iespējams kaut kādā veidā noformulēt – kas ir mūsu vērtības un kas savukārt nav?
– Pirmajā daļā ir vērtības, uz kurām balstāmies, par kurām vispār nav jādiskutē. Tās vienkārši ir. Pretējā pusē ir uzskati, kurus mēs kategoriski noraidām, jo tie mums nav pieņemami. Vidū ir teritorija ar brīvību diskutēt, tur ir vieta personiskām interesēm, politiskām debatēm, konkurencei un lobijam. Bet neviens nedrīkst realizēt personiskās intereses uz nacionālo interešu rēķina. Tas mums, Latvijai, ir vajadzīgs: saprast, kas ir šis absolūtais fundaments, uz kura mēs stāvam. Tas, ka tiek pieņemta Satversmes preambula, vēl neko nelīdz: cilvēkiem līdz mielēm jāizprot šīs vērtības. Bet cilvēks ir viltīgs: tiklīdz viņš jūt, ka var atlēkt kaut kāds ekonomiskais labums... Bībele ir pilna ar šādiem stāstiem: cilvēks ir gatavs pat pārdot savu pirmdzimtību, lai tiktu pie putras bļodas. Un tā jau ir traģēdija. Pirmais Bībeles bauslis ir: «Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā!» Daži primitīvi iztēlojas, ka elks ir koka vai akmens stabs, bet īstenība ir daudz nopietnāka. Elks ir tas, kas ieņem centrālo vietu, par ko vienmēr risināsies cīņa. Tā, piemēram, raizēšanās par personisko labumu var aizņemt visu dzīvi – šāds elks ir aizņēmis centrālo vietu. Cīņa notiek arī par nācijas centru. Kas ir tās centrā? Stāstam par Latviju vajadzētu atbildēt uz šo jautājumu. Varbūt mēs uzreiz nepateiksim, kam jābūt centrā. Bet mēs zināsim, kam tajā nav jābūt.
– Un nav jābūt nācijas centrā?
– Negribētos iet iekšā tajā teritorijā... Bet, piemēram, slavenais ārlietu ministra paziņojums. Izrādās, mūsu tautai tagad ir parādījusies cerība, jo ministrs ir bijis varonis, un viņa atzīšanās homoseksuālismā esot patiesas drosmes izpausme un cerība Latvijai. Protams, ikviens cilvēks ir vērtība, un neviens nav jādiskriminē, bet vai tas, ko viņš pateica, ir varonības izpausme? Piedodiet, tas neko nemaina, valstī ir nopietnākas problēmas, ko risināt. Bet bīstamība ir citur. Mēs zinām, ka mums kā nācijai ir vajadzīga drosme, taču to, ko mums patiešām vajadzētu izdarīt, mēs nespējam, kaut gan iekšējais pieprasījums pēc drosmes mums ir. Jau gadiem mēs meklējam drosmīgus politiķus un valsts vadītājus. Mums ir vajadzīgi nevis politiskie menedžeri, bet gan valstsvīri un valstssievas. Tad pēkšņi ir notikums, kas nerisina neko, taču mēs to nolasām kā atbildi uz pieprasījumu pēc drosmes. Bet tā nav atbilde. Nesen skatījos kādu TV raidījumu, kur runāja bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš, un viņa doma bija apmēram tāda: kādreiz mūsos neieklausījās, kad brīdinājām par Krievijas draudiem, un sauca mūs par rusofobiem, bet tagad jau ir mazliet par vēlu atcerēties mūsu brīdinājumus, jo Krievija ir aizgājusi pārāk tālu. Domāju, līdzīgi notiks arī citā jomā: pēc kāda laika būs cilvēki, kas teiks – nu, jā, mēs to nepamanījām un visus, kas domā citādi, saukājām par homofobiem... Šāds brīdis noteikti pienāks. Jautājums tikai – kad. Politiskie un ekonomiskie cikli izspēlējas ātrāk, savukārt civilizāciju vērtību cikli ir daudz garāki, jo tie virzās cauri paaudzēm. Mums tomēr jāmācās no vērtībām, kas sevi pierādījušas gadsimtos. Cilvēktiesību eksperts Nils Muižnieks nesen izteicās, ka baznīcai nevajagot ļaut diktēt laulības definīciju. Līdz zināmai robežai es varētu piekrist: jā, baznīcai nevajag ļaut diktēt, jo arī baznīca ir kļūdījusies, un tie, kas baznīcu veido uz šīs zemes, ir tikai cilvēki. Bet kāds nācijas, ģimenes vai cilvēces stāsts var sanākt, piemēram, no bārdainas sievietes, kas uzvar dziesmu konkursā? Ir taču pats galvenais stāsts – tēvs, māte, bērni, kas tiek audzināti par cēlsirdīgiem, labestīgiem cilvēkiem, patriotiem ar izpratni par vērtībām un ticību. No tā sanāk stāsts, no tā veidojas pasaule. Neļaut šādiem stāstiem diktēt mūsu laulības definīciju – tā nav gudrības pazīme. Lielais, dievišķais stāsts, ko baznīca cenšas saglabāt un kas ir lielāks par pašu baznīcu, noteikti arī lielāks par mūsdienu cilvēktiesībām – to nedrīkst ignorēt.
– Tu pats esi piemērs, kā šo stāstu iedzīvināt. Tavā ģimenē aug četri bērni, vienu esat adoptējuši, un būtu pieci, ja vien Belliņa nebūtu aizgājusi Viņsaulē...
– Vienu vakaru liku bērnus gulēt, mazā Viktorija klepoja, es viņai devu padzerties, pulkstenis bija viens naktī, un man tas viss šķita tik dabiski... Grūti, bet dabiski. Man tas patika! Nav jau problēmu dzīves grūtībās, problēma ir nodzīvot tukšu dzīvi. Un tad es iedomājos: viens otrs lepojas ar to, ka... Bet es te ņemos, audzinu bērnus, kas maksās nodokļus un darīs Latviju iespējamu, un to es nedaru tāpēc, lai kāds man par to pateiktu paldies. Daudzi saka: ai, ai, demogrāfiskā krīze! Slaisti tādi, kāda krīze?! Ja es ar savu sievu varu audzināt četrus bērnus, tad to var arī daudzi citi, tikai mazliet vajag kontrolēt savu maku un iespējas. Ja visi darītu tā kā es, tad demogrāfiskā krīze jau sen būtu beigusies (smejas). Demogrāfija nesākas ar dzimstību un naudu, bet ar vērtībām. Attiecībā uz demogrāfiju daudzi tikai plāta rokas, nevis izceļ un nostiprina ģimenes vērtību. Tā vietā tiek izceltas pseidoproblēmas, kuras tad ļoti intensīvi jārisina!
-– Ar ko draud šādu surogātproblēmu uzcelšana?
– Tas jau Bībelē rakstīts, ka tauta, kurai nav nākotnes redzējuma, iet bojā. Ir šis zināmais stāsts par diviem celtniekiem. Viens krāmē ķieģeļus, nodūris galvu, netīru muti. Viņam jautā: «Ko tu cel?» Viņš atbild: «Ķieģeļu sienu.» Otrs strādā ar smaidu un dziedādams. «Ko tu būvē?» Viņš saka: «Šeit būs katedrāle.» Bet viņi dara vienu un to pašu darbu! Dodoties ceļojumā, cilvēkam ir priekšstats, ko viņš tajā redzēs, audzinot bērnus, cilvēks iedomājas, kādus viņš vēlētos tos redzēt nākotnē. Pretējā gadījumā cilvēks ir autopilotā, nezinādams, kurp un kāpēc viņš iet. Tas pats ir ar valsti. Ja tu to vadi, tev taču būtu jāsaprot, uz kādu mērķi tu to ved. Ja tu vadi valsti, domādams tikai par partijas un savu reitingu, vai esi pārņemts ar īstermiņa nesaskaņu nogludināšanu, tad atsakies no vadīšanas!
– Kas ir vajadzīgs, lai rastos šāda skaidrība?
– Mums katram ir vajadzīga drošā vide, kurā pamatvērtības paliek nemainīgas un kurā katrs rod savu atspēriena punktu. Un šīs pamatvērtības ir nācijas neaizskaramās intereses – ģimene, cilvēks kā vērtība, bērni, brīvība, patriotisms. Tev atliek atbildēt uz jautājumu: vai es ticu šīm vērtībām? Ja izvairies uz to atbildēt, tad tu rīkojies kā vidusskolēns, kas tik ļoti negrib pildīt mājasdarbu, ka ir gatavs pat mazgāt traukus. Taču nomazgāti trauki nav risinājums, lai tu veiksmīgi nokārtotu iestājeksāmenus augstskolā. Tie ir tikai trauki, un risinājuma tev joprojām nav.