Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu: par austrumu partnerību un Krievijas neprognozējamību, par skolotāju algām un ES prezidentūras «galveno notikumu» – praidu, par tautas vēlētu prezidentu, kā arī jaunās Saeimas stipriniekiem un vājiniekiem.
– 2015. gads Latvijai ļoti nozīmīgs: tas būs Eiropas Savienības prezidentūras gads. Kādus punktus uzskatāt par svarīgākajiem Latvijai šajā laikposmā?
– Latvijai ir svarīgi pragmatiski nostrādāt ar ārlietām, lai atrastu pareizo ceļu uz priekšu. Katrai valstij jāatrod nākotnes impulsi savai attīstībai. ES iekšienē nav iespējams straujš ekonomiskais uzplaukums, ja nav eksporta. Iedzīvotāju skaita nepārtraukta pazemināšanās ir objektīva realitāte, un noieta tirgus līdz ar to arī sašaurinās. Tāpēc apgūstam jaunus tirgus, veicinot austrumpartnerību. Prezidentūras laikā jāsper nākamie soļi, jāstiprina attiecības ar austrumu zemēm.
– Ir tādi, kas jums pārmet šo skatīšanos austrumu virzienā.
– Tiem es atbildu tā: Latvijas pamata eksports ir izglītība un zināšanas, viss, kas veicina sabiedrības attīstību. Tā ir demokrātiskā attīstība, cita ceļa nav. Un to piedāvājam arī austrumu partneriem. Tagad, sagaidot ES prezidentūru, varu teikt, ka mūsu skatiens būs vērsts uz ES valstīm. Manas tuvākās vizītes būs uz Vāciju, Somiju, Norvēģiju, Austriju. Mēs būsim gatavi nodot šīm valstīm savu pieredzi un informāciju par austrumu zemēm, lai tās varētu veiksmīgāk sadarboties ar šīm valstīm, kā arī ar Krieviju un Baltkrieviju. Mēs darīsim visu, lai mums būtu labas attiecības ar kaimiņiem un lai šīs valstis uz mūžīgiem laikiem mums paliktu tikai un vienīgi kaimiņi. Ļoti būtiska ir informācijas apmaiņa ne tikai starp Latviju un Krieviju vai Latviju un Baltkrieviju, bet arī starp Latviju kā ES prezidējošo valsti un pārējām ES valstīm. Tiekoties ar dažādu valstu vadītājiem, var secināt, ka viņiem nav vispusīgas informācijas par austrumu valstīm, taču kopīgai informācijai ir jābūt, lai varētu virzīties uz priekšu. Bet tas viss prasa laiku. Latvijai ir svarīgi atrasties pasaules krustcelēs – starp Austrumiem un Rietumiem, nevis palikt vienkārši kā malējai valstij un pēdējai pieturai ES.
– Latvijas cilvēkiem ir bažas par to, ka Krievija ir neprognozējams kaimiņš, un cilvēki baidās par savu drošību. Prezidentūras gadā ir iespējami arī terorisma draudi. Par to ir padomāts?
– Normāla attīstība ir iespējama tad, kad pasaule atveras un kad cilvēkiem ir iespējas netraucēti pārvietoties. Tāpēc nākotne ir tikai atvērtām sistēmām. Bet risks ir tajā, ka tādā gadījumā var pazust valsts spējas kontrolēt notikumus valsts iekšienē. Taču nav iespējams radīt citādu pasaules kārtību, nekā tā jau ir izveidota. Tas ir jautājums par katras valsts spēju saglabāties esošajā situācijā. Kas cilvēkam vajadzīgs? Stabilitāte un dinamiska attīstība. Man tādā ziņā patīk Kazahstānas prezidents Nazarbajevs: viņš iestājas par to, lai Kazahstāna būtu stipra, lai būtu vajadzīga saviem kaimiņiem kā partneris, tad arī pati valsts būs pārliecināta par savu drošību. Ja tu nekas neesi, tad tevi arī ne par ko neuzskata un tu nevienam neesi vajadzīgs. Latvija ir izdarījusi visu, kas bija tās spēkos, jo stiprāki soļi par to, ka esam NATO un ES, nav iespējami. Tagad mums jāstiprina daudz kas tepat, Latvijā. Bet militāri lūkojoties: ja sākas bruņošanās sacensība, tā paaugstina militāra konflikta draudus. Kā šo problēmu risināt un panākt balansu, tas ir ES valstu uzdevums.
– Jūs sakāt – veidosim labas attiecības ar Krieviju. Bet šīs valsts vadītāju liekulība, agresija un meli jau sen ir iznīcinājuši iespējas «veidot labas attiecības». No ES puses – sankcijas, no Krievijas puses – embargo. Kā tam visam pārkāpt pāri?
– Šādā situācijā, kas nemitīgi eskalējas, uzvara nav iespējama ne vienai, ne otrai pusei. Vienīgi jācer, ka veselais saprāts ņems virsroku un ka tiks atrasts veids, kā pārtraukt agresijas spirāles saspiešanu, lai sāktu virzīties uz pretējo pusi – uz saspīlējuma samazināšanu. Tur ir arī atbilde: visiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kas atrodas ES, jābūt pārliecinātiem, ka dzīvot mierīgā atmosfērā ir labākais dzīvošanas veids. Tādēļ mums visiem jāmēģina meklēt pozitīvos virzienus.
– Reizēm šķiet, ka galvenais nākamās ES prezidentūras notikums būs homoseksuālistu praids Rīgā. Neviena Latvijas amatpersona līdz šim nav atzinusies, ka būtu uzaicinājusi šos praidistus «viesoties» Latvijas galvaspilsētā. Varbūt jūs kaut ko zināt?
– Es noteikti neesmu tas aicinātājs.
– Tas tā kā būtu zināms. Bet ko darīt tiem, kuri uzskata, ka šāds pasākums ir nevajadzīgs un kaitīgs? Kāpēc tiem, kuri neatbalsta geju izrādīšanos, jājūtas vainīgiem un jāklausās viņu nievas?
– Es agrāk nenovērtēju visas šīs sistēmas spēku un ietekmi.
– Un ko tad darīt mums? Izrādīt toleranci vai vienaldzību? Braukt uz laukiem, lai neredzētu šo nejēdzību, vai izrādīt nepatiku?
– Izrādot nepatiku, mēs viņus tikai atbalstīsim. Viņi teiks: redz, kā mums uzbrūk, nāciet mūs aizstāvēt! Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.
– Parunāsim par iekšpolitiku. Valsts budžets virzās uz pieņemšanu. Vai budžeta pozīcijas, jūsuprāt, ir pareizi sadalītas?
– Domāju, ka varbūt kādi sīkumi nav sabalansēti, taču lielos vilcienos tas izveidots atbilstoši šodienas reālajai situācijai. Ja izglītības un veselības aprūpes pozīcijas ir neapstrīdamas, nākamais jautājums ir – kā mēs šo naudu nopelnīsim? Lai būtu ko dalīt, vispirms ir jānopelna. Ir pietiekams nodokļu slogs, lai ieņēmumi no tiem varētu sekmēt attīstību, bet jādomā, kā pelnīt vairāk. Ja kādu iemeslu dēļ – politisku vai ekonomisku – mēs kaut ko zaudējam, tad kaut kas cits ir jāliek vietā. Pretējā gadījumā mēs nonāksim situācijā, kādā atrodas daļa ES valstu, proti, ka valsts parāds ir 100 un vairāk procentu apmērā no IKP. Patlaban lasu ļoti interesantu Parīzes ekonomikas skolas profesora grāmatu par sadales nevienlīdzību un valsts situāciju – Tomasa Piketija Das Kapital. Tur izskan viedoklis, ka valstīm, kuras sasniegušas 100% IKP deficītu, nekas īsti vairs nepieder. Autors ir apkopojis Eiropas valstu ekonomiskos rādītājus, un tiem diemžēl ir lejupejoša tendence. Mēs tomēr meklējam jaunas iespējas, kā pelnīt. Viens veids, kas jau sāk nest augļus, ir pasaules latviešu iesaistīšana Latvijas attīstībā – notika Pasaules latviešu 1. ekonomiskais forums, nākamvasar būs otrs, un tie pamazām dod iespējas mums atrast veidus, kā vairāk pelnīt. Tas ir ilgtermiņa stabilitātes jautājums. Bet ir tikai viena iespēja, kā likvidēt atpalicību, un tā ir izglītības un zināšanu pārdale. Ilgtermiņā.
– Lūk, par izglītību arī parunāsim. Skolotāji nav mierā ar samaksu par darbu, ir gatavi streikot. Pirms neilga laika Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar absolūti «ģeniālu» priekšlikumu – publiskot pedagogu algas. Kaut gan šis priekšlikums nogrima protestos, ar to nepietika: nu ministrija ķērusies klāt idejai par lauku skolu likvidēšanu. Katrā ziņā – par daudzu lauku skolu likvidēšanu. Bet tas nozīmētu lauku iztukšošanu, jo – kur nav skolas, tur pēc kāda laika vairs nav nekā.
– Tā algu publiskošanas ideja... Es uzreiz iedomājos savus vecos skolotājus. Nu kāpēc viņus vajadzētu pazemot? Kurš tik nesaprātīgu ideju varēja pacelt gaismā? Kurš ir autors šim absurdam? Īsts komunistu laika gājiens: tos, kuriem pieder 30 hektāri zemes, sūtām uz Sibīriju! Runājot par lauku skolu likvidāciju: patiesībā pamatproblēma ir tā, ka nav pabeigta reģionālā reforma. Ja pašvaldības pilnībā veiktu savas funkcijas, tad mēs uzzinātu, cik skolotāju patiesībā katrā administratīvajā teritorijā ir nepieciešams. Ministrijai ir jādomā, ko darīt ar skolotājiem, kas varētu palikt bez darba. Tas vairs nav pat administratīvs jautājums, tas ir cilvēcības jautājums. Skolotāji ir sabiedrības saprātīgākā daļa, un strādāšana skolā ir pedagogu dzīve, visa dzīve! Ja to atņems, kas tad notiks?
– Brauks uz Īriju sēnes lasīt.
– Tā diemžēl lielākoties notiek. Šādu aizbraucēju vilni var izraisīt arī «nolikto atslēgu princips», ko lielā vienprātībā atbalstīja Saeima. Patlaban zviedri Latvijā apsver daudzu banku filiāļu aizvēršanu, jo bankām vairs nav biznesa – ja nav hipotekāro kredītu, tad viss beidzas. Un tas var beigties arī jauniem cilvēkiem, kuri vēlētos uzsākt savu uzņēmējdarbību Latvijā vai vienkārši nopirkt sev dzīvokli. Viņi būs spiesti braukt prom. To nedrīkst pieļaut, jo nepiedodami daudzi jau ir aizbraukuši.
– Saeima budžetu, protams, pieņems, tur nebūs nekādu skandālu. Toties to ir gana citās jomās: parlamentam kā melna ēna pakaļ velkas balsu pirkšanas skandāls, viens deputāts tiek pieķerts pie auto stūres dzērumā, cits – arī kunga prātā – uztaisa skandālu krogā... Vēlētāji smīkņā.
– Saeimā ir daudz jaunpienācēju – ap 40%. Daudzi no viņiem ir ar labu pieredzi. Protams, liela daļa jauno deputātu nav sabiedrībai plaši pazīstami. Un sabiedrība jau labāk ierauga tos, kas ir skaļāki. Kā angļi saka: Bad news, good news*. Tā tas vienmēr būs. Arī tie, kas pieraduši sevi reklamēt, ir palikuši krēslos, un par to var strīdēties – tas ir labi vai slikti? Bet Saeimas papildinājums kopumā ir labs. Saeimā ienākuši pieredzējuši pašvaldību vadītāji no Valmieras, Smiltenes, Tukuma, Līvāniem. Zinoši cilvēki! Tāpēc es neesmu tik pesimistisks. Ir vajadzīgs laiks, lai sistēma saskaņotos. Un attīrīšanās arī notiek: tie, kuri nav gatavi ilgtermiņā strādāt, vienalga atkritīs, agrāk vai vēlāk tas notiks. Ja cilvēkam nav patiesa mērķa – es strādāšu Saeimā! – tad nekas arī nenotiks.
– Nav runa par pesimismu. Ir runa par to, ka Saeimā, ja pareizi saprotu, vajadzētu būt cilvēkiem, par kuriem nenāktos nemitīgi sarkt.
– Ja cilvēks nedrīkst lietot alkoholu, tas viņam pašam tas ir jāsaprot, visi taču ir pieauguši.
– Protams. Šie skaistie gadījumi ietilpināmi sabiedrībā klejojošajā teicienā: ja varēšu paiet, iešu mājās, ja ne – tad vadīšu parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi... Bet kā ir ar valdību? Varbūt tā ir labāka, cerīgāka par deputātu kopumu?
– Mēs jau vienmēr domājam: ja ienāks jauns spēks, tas spēs izdarīt ko vairāk. Bet jaunajam spēkam nereti nav pieredzes, un tās iegūšana prasa laiku. Nākamgad būsim prezidējošā valsts, un es ceru, ka valdība pratīs izveidot balansu starp pieredzes trūkumu un pieredzes esamību. Valsts stabilitātes ilglaicīgums patiesībā ir atkarīgs no partiju stabilitātes un spējas sadarboties citai ar citu. Diemžēl, analizējot vadošo partiju darbību, nākas secināt, ka visām ir nopietnas iekšējās problēmas. Tas viss radies no tā, ka mūsu parlamentārās sistēmas pamats ir visai bēdīgs, un, ja šī sistēma netiks pārveidota, tad cerību nav.
– Tā arī ir: valdošā Vienotība balansē uz naža asmens, un tikai brīnums to var glābt no izjukšanas... Bet tādi un līdzīgi nestabili veidojumi drīz ķersies pie Valsts prezidenta vēlēšanām. Taču patlaban tiek aktualizēts jautājums par tautas vēlētu prezidentu. Kā jūs vērtējat šādu ierosmi?
– Manuprāt, šobrīd esošā sistēma tomēr ir optimāla tieši Latvijai. Ar noteikumu – ja tiek stiprināta partiju sistēma. Kā jau mēs secinājām: arī izpildvara ir svarīga. Diemžēl mēs joprojām neņemam vērā izpildvaras lomu, kas ir ne tikai iekšpolitiska, bet arī ārpolitiska. Izpildvarai jābūt stiprākai, spējīgai reaģēt operatīvi. Visi jautā: kāpēc Igaunija tikusi tālāk par mums? Panākumu pamatā ir izpildvaras stiprums. Bet mēs to negribam ņemt vērā. Ja partijas vadītājs nav premjera kandidāts, tas jau daudz ko nozīmē. Un mūsu valstī diemžēl šāda nerakstīta kārtība līdz šim ir pastāvējusi.
– Un tomēr – kā skatāties uz tautas vēlēta prezidenta iespējamību?
– Vairos to komentēt, jo kādam tad būs iemesls padomāt, ka es kaut ko priekš sevis daru... Bet, runājot par tautas vēlētu prezidentu, pirmais jautājums ir par funkciju sadali: ko tad viņš darīs citādi vai vairāk nekā tagad? Protams, patlaban Valsts prezidenta funkcijas ir stipri ierobežotas. Kā tad esošo varu pārdalīs? Ja tiešām nonākam pie tautas vēlēta prezidenta, tad vispirms jādomā – kāda vara viņam tiks dota papildus?
– Ievēlēs vēl kādu populāru aktieri... Kaut gan – pieredze jau ir, un pat ne vissliktākā: ASV prezidents Ronalds Reigans arī bija aktieris. Ar tautas vēlētu prezidentu ir pieredze arī kādā Austrumeiropas valstī. Nelāga pieredze... Tas ir milzīgs risks, ja vara nonāk necienīga cilvēka rokās.
– Vai arī tāda cilvēka rokās, kurš savā vientiesībā nesaprot, ko dara. Pavērtēsim, kas notika 1940. gadā. Ko Ulmanis toreiz teica? Ka no austrumiem atnākuši draugi... Varbūt viņš neaizdomājās, kādas konsekvences tas nesīs. Ja viņš nebūtu padevies, armija vismaz būtu izšāvusi kaut reizi. Nebūtu tāds negods piedzīvots. Tas parāda, ka viena persona šādās izšķirošās situācijās var arī nenovērtēt reālos draudus un to radītās sekas. Mazās valstis šāda neierobežota prezidenta vara var novest līdz kraham. Tie cilvēki, kuri sanāca 1918. gada 18. novembrī, lai dibinātu Latvijas valsti, visu bija izdomājuši ļoti sabalansēti un saprātīgi.