Veiksmes stāsta virinātājs
 
©f64

Kādam centīgam un talantīgam grāmatvedim svētkos pasniedza ordeni. Visi, kas bija vismaz kaut ko dzirdējuši par šo grāmatvedi, sadalījās divās daļās.

Pirmie teica: jā, viņš ir pelnījis ordeni, jo izglāba mūs visus no bojāejas, un tas ir valstiska mēroga veiksmes stāsts. Otrie apgalvoja: viņš nav pelnījis ordeni, jo glābšana notika uz vienkāršās tautas rēķina, bet veiksmes stāsts ir viņa personīgais veiksmes stāsts, kam valsts ir kā fona mūzika, kam skaistu finālakordu pielikusi naudīga amata iegūšana kādā svarīgā institūcijā. Pirmie pārmeta otrajiem neobjektivitāti un nepateicību, otrie pirmajiem – egoismu un paštīksmināšanos.

Ķīviņš turpinājās bezgalīgi, bet ordenis skaisti mirdzēja pie grāmatveža krūtīm. Viņš – kā vienmēr – dziļdomīgi klusēja, jo viņu maz interesēja šis strīds. Ordenis viņam bija kā attaisnojuma spriedums iepriekš veiktajai jostas savilkšanai, kas no vidukļa bija pārvietojusies uz kaklu. Grāmatvedis mierīgi un klusi aizbrauca uz savu institūciju, jo darbiņš bija paveikts: viņa personīgi valstiskajam veiksmes stāstam varēja pielikt punktu.

Veiksmes stāstā patiesi iesaistītie palika neziņā: kas tad īsti ir veiksmes stāsts? Tie 300 000 mūsu valsts iedzīvotāju, kas aizbraukuši uz anglijām un īrijām, jo šeit viņi nezin kāpēc neizjūt šā brīnišķīgā, eiropeiski atpazīstamā un cildināmā stāsta būtību? Varbūt veiksmes stāsts ir tukšie miesti, aizklapētās skolas un tautas nami, kur agrāk burzguļoja dzīvība? Ak, jā, veiksmes stāsta lappusēs var ierakstīt savulaik Ekonomikas ministrijas izstrādāto reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna projektu 2013.–2016. gadam: tā īstenošanai esot nepieciešami aptuveni 3,415 miljoni eiro, lai līdz 2016. gadam uz Latviju atsauktu vismaz 80 000 cilvēku. Bet kam tas ir veiksmes stāsts? Ierēdņiem? Projekta īstenotājiem? Un cik cilvēku jau ir atgriezušies Latvijā, noticot centīgā grāmatveža solījumiem par jaunām darba vietām un citiem labumiem, kas ir veiksmes stāsta neatņemama sastāvdaļa?

Varbūt veiksmes stāsts ir tik dāsni atalgotie glābšanas dienestu cilvēki, ka viņiem pat netiek solīts algas pielikums? Varbūt par niecīgo samaksu jāstrādā tikai entuziastiem? Turklāt – kā jāstrādā? Atmiņā kāds šīs vasaras gadījums uz Liepājas šosejas. Naktī divu automašīnu sadursmes rezultātā cieta vairāki cilvēki, no kuriem trīs izkļuva no sadauzītā auto patstāvīgi, bet viens puisis palika iespiests starp dzelžiem. Atbrauca glābēji, grasījās griezt vaļā samīcītos dzelžus, lai atpestītu nelaimīgo, bet izrādījās – grieznes nestrādā! Pārāk vecas... Glābējiem nebija citu palīgierīču, un puisis nomira, nesagaidījis palīdzību.

Un ko teikt par Zolitūdes veikala traģēdiju? Ja nepieciešamā glābšanas tehnika jāgaida neattaisnojami ilgu laiku, ja tās jauda ir par zemu, ja glābējiem pussabrukušajā veikalā jāiet iekšā praktiski ar kailām rokām – tas ir veiksmes stāsta turpinājums? Glābējs, divdesmitčetrgadīgais Rolands Kreicmanis Zolitūdes traģēdijā palika par 2. grupas invalīdu, jo otrā nobrukuma laikā viņu pie zemes piespieda krītošs panelis. Viņam tika sadragāti seši mugurkaula skriemeļi. Novembra sākumā Kreicmanis atzina, ka kompensāciju no valsts viņš vēl neesot saņēmis. Ir tikai invaliditātes pabalsts – 625 eiro. Un arī tas tikšot maksāts tikai līdz februārim. Ko darīt tālāk? Jaunais vīrietis nezina, jo traumas sekas ir dramatiskas. Šā gada maijā Kreicmanis saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Pelnīti, bet... Ar ordeni nedz fiziskās, nedz dvēseles sāpes nevar salāpīt: ordenis ir smags, trīs glābēju dzīvības to padara nepaceļamu. Toties cik pateicīgs ir šīs traģēdijas fons, lai mūsu priekšzīmīgais grāmatvedis pēkšņi «uzņemtos politisko atbildību» un demisionētu, kaut gan mirkli pirms «cienījamā lēmuma» nekas tāds pat attālās domās netika apsvērts! Valsts prezidenta ultimāts vai pārdomāts solis pirms skrējiena uz svarīgās institūcijas amatu?

Veiksmes stāsta lappuses grāmatvedis varētu virināt bez mitas. Bet patieso ainu sniedza 18. novembra vakars, kad Daugavmalā vēlējāmies kopīgi dziedāt Valsts himnu. Īstenībā lielākā daļa atnākušo gribēja redzēt tikai salūtu. Himnu dziedāja vien neliela daļa. Nebija emocionālas nepieciešamības? Tad, kad himnu dziedās 90% atnākušo, tad varēsim sākt runāt par veiksmes stāstu. Jo himnu no sirds dzied tikai veiksmīgas valsts veiksmīgi cilvēki.