Āboltiņa: Tautas vēlēts prezidents – šobrīd bīstama ideja
Intervija ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu: par apdraudējumiem Latvijai, par Vienotības šķeltniekiem, kā arī par Valsts prezidenta dilemmu – braukt uz Maskavu vai ne.
– Kas ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas galvenie uzdevumi, ņemot vērā situāciju Latvijā un Eiropā?
– Nacionālā drošība nav tikai ārējā drošība, tā ir ikviena lieta, lai cilvēki ticētu savai valstij, tā ir arī sociālā drošība. Katrs jautājums, kas tiek skatīts parlamentā, var tikt aplūkots caur drošības prizmu. Bet pēc tā, kas patlaban notiek Ukrainā un kas tikko notika Parīzē, mums uzmanīgāk jāskatās uz dažādām kultūrām un cilvēku savstarpējām attiecībām, kas var novest pie nevainīgu cilvēku nāves. Mēs uzdodam sev jautājumu: kā šie notikumi ietekmē Latviju? Vai kaut kas tāds Latvijā var notikt? Atbildīgo dienestu uzdevums ir informēt sabiedrību par to, kā vajadzētu reaģēt uz šādiem notikumiem. Jākontrolē, vai attiecīgie dienesti ir savu uzdevumu augstumos un vai tie saprot situācijas nopietnību.
– Un kā tad ir? Tie atrodas savu uzdevumu augstumos?
– Domāju, ka jā. Tūdaļ pēc notikumiem Parīzē bija Drošības policijas vērtējums situācijai, kāda ir Latvijā. Sabiedrība vienmēr ir gaidījusi drošības iestāžu publisku reakciju uz to, kas notiek Latvijā vai citur. Atcerieties, Rīgā bija gadījums ar ziedojumu vākšanu Luhanskas teroristiem, toreiz bija jāpaiet nezin cik dienām un nezin cik lielam vajadzēja būt sabiedrības sašutumam par to, lai DP sāktu rīkoties un pārtrauktu acīm redzami nelikumīgu darbību. Mainījās DP vadība, un tagad ir pilnīgi cita situācija.
– Kāda šobrīd ir drošības situācija Latvijā pēc islāmistu uzbrukuma franču žurnālistiem?
– Ir divas bīstamības. Pirmkārt, ir reliģiskais aspekts: var rasties reliģiskās sadursmes. Otrkārt, tas ir uzbrukums preses brīvībai, kas demokrātiskā valstī pats par sevi ir milzīgs apdraudējums. Bet jāatgādina, ka Norvēģijā Breivīks nebūt nebija musulmanis, tāpēc nevar likt vienlīdzības zīmi starp terorismu un islāmu. Vērtējot musulmaņu kopienu Latvijā, secinām, ka tās sastāvs ir neviendabīgs, jo šīs kopienas lielākā daļa sastāv no cilvēkiem, kas padomizācijas gados iebrauca Latvijā no dienvidu republikām, kur valdošā reliģija ir islāms. Šie cilvēki nav agresīvi. Latvijā ir arī tādi musulmaņi, kas pārstāv jaunākās musulmaņu pasaules virzienu, tomēr arī šī nelielā kopiena nav agresīva. Bet politiķiem jāatceras, ka ar jebkuru šeit dzīvojošo jāveido dialogs, jo mums jābūt pārliecinātiem, ka šajās kopienās netiek perināts kas ļauns pret valsti un sabiedrības vairākumu. Diemžēl nav pat vajadzīga kāda konkrēta reliģiskā piederība, lai tiktu sagatavots un veikts terora akts.
– Ļoti bieži dzirdam par Krievijas kuģu un lidmašīnu bīstamu tuvošanos mūsu jūras un gaisa robežām. Kā tas viss tiek vērtēts no Latvijas drošības viedokļa?
– Nesen tikos ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu. Viņš ir diplomāts, un tā ir viņa darba sastāvdaļa – tikties ar politiķiem, ar Saeimas frakciju vadītājiem. Izmantojot iespēju, es norādīju, ka Latvijas attiecības ar Krieviju ir veidotas jau ilgu laiku, bet šobrīd ir grūti runāt par konstruktīvu sadarbību, jo, kamēr Ukrainā vērojama Krievijas agresija, tikmēr ir neiespējami runāt par attiecību pozitīvu virzību, taču Eiropas valstis ir ieinteresētas, lai situācija Ukrainā atrisinātos tai labvēlīgi. Runāju arī par Krievijas militārās tehnikas tuvošanos Latvijas robežām. Vēstnieks mēģināja kliedēt bažas: lai nokļūtu Kaļiņingradā, esot jāizmanto gaisa telpa, kas tuvu mūsējai. Bet, ja Krievijas lidaparāti nelieto tehniskos līdzekļus, lai šīs lidmašīnas tiktu atpazītas, tas ir bīstami civilajai aviācijai. Tā ir spēka demonstrācija no Krievijas puses. Tas Krievijai tiek norādīts gan diplomātiskā, gan politiskā veidā.
– Nereti tiek runāts par informatīvās telpas drošību. Pierobežā, Latgalē, visvairāk skatītie ir Krievijas TV kanāli, un tas nozīmē, ka cilvēki tiek zombēti, gremdēti arvien dziļākā propagandas dūksnājā. Latvijas sabiedriskā televīzija un sabiedriskais radio pierobežā bieži vien nav ne redzami, ne dzirdami.
– Aptvert visu Latviju – tas daudz maksās, bet mums jāsaprot, ka tas būs ieguldījums drošībā. Kas ir tā informācija, ko redz un dzird mūsu bērni? Mums jāinvestē vairāk līdzekļu, lai nodrošinātu kvalitatīvas informācijas raidīšanu gan latviešu, gan krievu valodā. Ir vietas, kur nacionālie mediji nav pieejami, tāpēc vairāk jāfinansē sabiedriskie mediji, lai tie aiziet no reklāmas tirgus un lai naudu vairāk var ieguldīt tieši raidīšanas jaudās.
– Piedodiet, bet par to tiek runāts jau gadiem, tikai risinājuma kā nav, tā nav.
– Jā, bet tagad ir pēdējais brīdis to izdarīt. Patlaban ir iedoti līdzekļi papildu apraidei Latgalē, arī Latvijas TV ir vairāk raidījumu krieviski. Protams, cilvēki kā pēc burvja mājiena nesāks to visu vairāk skatīties un klausīties, bet šis process jāveicina. Un tam jābūt darba kārtībā gan Saeimas Cilvēktiesību komisijai, gan Kultūras ministrijai.
– Vai ir veikts kāds pētījums par to, kādas ir cilvēku šodienas aktuālās prioritātes? Vai drošība ir šo prioritāšu skaitā?
– Šo jautājumu parasti pēta politiķi, un drošība ir cilvēku prioritātēs. Cilvēkiem prioritārs ir darbs, pensiju jautājumi, veselība. Bet pēc notikumiem Ukrainā, sevišķi pēc Krimas aneksijas, drošība ir visaugstākā prioritāte. Sevišķi aktuāli tas ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem. Daudzi no viņiem saka: mēs esam piedzīvojuši karu. Tiem, kuri saņem pensijas, un tās, kā zināms, nav lielas, parasti nav nekādu iebildumu, ka valsts palielina izdevumus aizsardzībai. Visbiežāk tieši pensionāri raksta vēstules politiķiem – ar lūgumu palielināt ieguldījumus valsts drošībā.
– Jūs pieminējāt sociālo drošību, un tajā tiek ietverts darbs, pensijas un tamlīdzīgi. Par kādu sociālo drošību var runāt, ja Labklājības ministrija bez nopietna pamatojuma gatavojas likvidēt divas sociālās aprūpes iestādes, bez darba atstājot gandrīz astoņdesmit cilvēku? Jūsu partijas biedrene Ilze Viņķele, būdama labklājības ministre, nezināmu iemeslu dēļ savulaik sāka šo likvidāciju, tagad to turpina Uldis Augulis (ZZS).
-– Jāskatās, kāda ir reālā situācija šajos pansionātos. Tās nedrīkst būt nabagmājas, kā tas bija senos laikos. Es gribētu cerēt, ka, likvidējot pansionātus, ir arī kādi pozitīvie aspekti. Būtisks ir jautājums par darba vietām. Vai Labklājības ministrija piedāvā darbu tiem cilvēkiem, kas to zaudē?
– Tikai formāli.
– Lai būtu skaidrība, amatpersonām jāaizbrauc un jāizpēta apstākļi. Nevar taču tā – cirst bez apdomas.
– Esam iegājuši Eiropas Padomes prezidentūras zonā. Vai ir indikācijas, ka varētu notikt kādas provokācijas?
– Kā liecina Drošības policija, apdraudējums šobrīd ir zems. Visas mūsu drošības iestādes ir gatavojušās Eiropas prezidentūrai. Nesen notika pretterorisma mācības Nacionālajā bibliotēkā. Latvija nav tā valsts, kas būtu interesanta kaut kādu provokāciju veikšanai. Bet tajā laikā, kad mums pievērsta daudz lielāka Eiropas un pasaules uzmanība, nevar pilnībā izslēgt provokāciju iespējamību.
– Kā jūs domājat: vai mūsu Valsts prezidentam vajadzētu braukt uz Maskavu 9. maijā?
– Prezidents, domāju, pats izlems, braukt vai nebraukt.
– Vai viņa vietā neizlems ES priekšnieki?
– Domāju, ka šajā situācijā – ne. Sevišķi uz tādu pasākumu kā 9. maija svinības, uz ko ir ielūgts arī Ziemeļkorejas diktators. Sevišķi situācijā, kad Ukrainā nekas nav noregulēts un kad tur notiek milzīga agresija no Krievijas puses, situācijā, kad ir pārkāpti visi iespējamie starptautiskie līgumi, okupējot un anektējot svešas valsts teritoriju. Putins savā Jaungada uzrunā ar to pat lepojās. Šādā situācijā Maskavā pieminēt uzvaru pār nacismu? Tas būtu diezgan savādi. Prezidents ir viens no mūsu valsts simboliem, tāpēc neredzu nevienu iemeslu, kāpēc viņam vajadzētu braukt uz Maskavu šādā situācijā. Bet tās, protams, ir prezidenta tiesības – izvērtēt visus plusus un mīnusus. Līdztekus gan uzsvēršu, ka mēs mēģinām uzturēt dialogu ar Krieviju, un signāls, kā to darīt pozitīvā līmenī, ir mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča vizīte Maskavā. Priecājos, ka pirms tam bija vizīte Ukrainā, kas skaidri norādīja, ka tuvākā sadarbības partnere mums šobrīd ir Ukraina. Mēs kā prezidējošā valsts palīdzēsim Ukrainai. Mēs arī uzrunāsim Eiropu, lai vienotos par palīdzību un citu jautājumu risināšanu, mēģinot arī saprast, kā tālāk sadarboties ar Krieviju.
– Daži politiķi gan teic, ka tagad, kad esam ES prezidējošā valsts, mēs te nevaram ar saviem viedokļiem izpausties...
– Varam gan. Un mums ir savs viedoklis. Ministrs Rinkēvičs jau aizbrauca uz Maskavu, un tas ir labs līmenis, labs signāls, un tas bija mēģinājums atjaunot dialogu. Taču mēs nemainīsim savu viedokli par Krievijas darbībām Ukrainā. Tas, ko mēs varam ietekmēt – mēģināt pārliecināt ES valstis, lai tās saprot, ka tiek apdraudētas pamatvērtības. Svinēt Krievijas uzvaru Otrajā pasaules karā – tajā laikā, kad Ukrainā notiek Krievijas izraisīts karš? Tas ir nepieņemami.
– Par situāciju Vienotībā. Izskatās, ka nav rimusi rīvēšanās starp jūsu pārstāvēto partijas spārnu un Ilzes Viņķeles domubiedru grupu.
– Partijas kongress skaidri parādīja, ka Vienotība uzticas konservatīvajām vērtībām, jo tā pieder Eiropas Tautas partiju grupai. Kongress neievēlēja valdē nedz Ilzi Viņķeli, nedz viņas domubiedrus – liberālo viedokļu paudējus. Nav jābrīnās, ka, pateicoties viņu publiskajiem izteicieniem, Vienotībai samazinās reitingi, jo cilvēki sagaida darbu, bet tas var notikt tikai konstruktīvā komandā. Vienotība paliks demokrātisks politiskais veidojums, lai tajā dzīvotu dažādi viedokļi, bet mums jāspēj ne tikai runāt, bet arī parādīt paveiktos darbus. Taču pēdējā laikā atkal ir saskatāmi mēģinājumi radīt nesaskaņas Vienotībā. Kā šķelšanas piemēru varu minēt mēģinājumu, neizdiskutējot partijā, virzīt likuma grozījumus par partnerattiecībām. Tagad ir skaidra partijas nostāja: nekādus likuma grozījumus par partnerattiecībām Vienotība nevirzīs, un, ja tādi tiks iesniegti, partija tos neatbalstīs. Ir civiltiesiskas problēmas, kas tiks risinātas attiecībā uz homoseksuāliem pāriem. Tāpat ar – par spīti tam, ka nav bijusi partijas iniciatīva par kādu amatpersonu virzīšanu vai ievēlēšanu, pēkšņi publiski parādās kaut kādas partijā neizdiskutētas idejas vai viedokļi, ka, lūk, partijā kāds kaut ko izlemj vienpersoniski. Tagadējais Valsts prezidents ir solījis aprīļa sākumā atbildi – viņš kandidēs uz nākamo termiņu vai ne, tad arī lemsim. Vienotība ir nolēmusi, ka koncentrēsies uz tiem uzdevumiem, kas valstij šobrīd svarīgāki, proti, ņemot vērā, ka šīs Eiropas Padomes prezidentūras laikā tiks lemts par Junkera 315 miljardu eiro sadali, mums jāizmanto iespēja iegūt daļu šīs naudas, lai sakārtotu valstī infrastruktūru. Tie ir izglītības un drošības jautājumi, un Latvija ir jābūvē ne tikai šo prezidentūras pusgadu, bet jādomā ilgtspējā uz nākamajiem pieciem, desmit un piecdesmit gadiem.
– Nesen izskanēja doma, ka prezidenta amata kandidāts varētu būt arī Edgars Rinkēvičs. Tā ir Ilzes Viņķeles ideja?
– Nē, manuprāt, ka Edgars Rinkēvičs šādā kapacitātē sevi nav iedomājies. Bet šīs valdības ministri ir ļoti spējīgi. Guntis Belēvičs, Dace Melbārde un citi... Taču Rinkēvičs nav vienā laivā ar Viņķeli.
– Par ko tad aicināja diskutēt Ilze Viņķele?
– Medijos parādījās ziņa, ka Viņķele aicina diskutēt par prezidenta un citu amatpersonu vēlēšanām. Bet viņa ar šo jautājumu nebija atnākusi ne uz valdi, ne uz frakciju.
– Izskatās, ka Viņķeles kundze mēģina šķelt Vienotību tāpat, kā to darīja ar pārējām partijām, kurās savulaik atradās, – TB/LNNK un Pilsonisko savienību (PS). Ja nemaldos, tieši Viņķele piestrādāja, lai no PS un politikas vispār aizietu Ģirts Valdis Kristovskis.
– Ziniet, demokrātijā ir vai nu jāatrod veids, kā strādāt komandā, vai nu jāmeklē cita komanda. Mums nevajag pašiem sevi provocēt uz iekšējiem konfliktiem: tā ir bīstama tendence.
– Par provocējošiem var arī uzskatīt Viņķeles atbalstītos seksuālo minoritāšu aizstāvju uzbrukumus Valsts prezidentam, kas ļoti toleranti izteicās par gaidāmā praida bezjēdzību.
– Vienmēr kāds var mēģināt interpretēt prezidenta viedokli. Bet prezidents nekad nav slēpis savus konservatīvos uzskatus. Taču viņš vienmēr izturējies toleranti pret tiem, kas ir citādi. Tomēr visa pamatā ir ģimene, kas ir savienība starp vīrieti un sievieti, un tas ir rakstīts Satversmē. Un prezidents ir zvērējis ievērot Satversmi.
– Kā skatāties uz tautas vēlēta prezidenta institūciju?
– Šā brīža ģeopolitiskajā situācijā šis jautājums vērtējams no drošības aspektiem. Ir nepatīkama pieredze kaimiņvalstī Lietuvā ar bijušo prezidentu Rolandu Paksu, kad ģeopolitiskā situācija ne tuvu nebija tāda, kāda tā ir tagad.
– Arī vienā no Austrumeiropas valstīm, kur nesen pie varas ticis tautas vēlēts prezidents, var vērot traģikomēdijas cienīgus notikumus...
– Krievijas vēstnieks, kad tikās ar mani, izrādīja padziļinātu interesi par tautas vēlēta prezidenta ideju. Par laimi – aptaujas rāda, ka tautas atbalsts šai idejai samazinās tieši ģeopolitiskās situācijas dēļ. Referendums par valodām – kā to tagad atzīst drošības dienesti – ir bijis pastarpināti finansēts no kaimiņvalsts. Arī šajās un iepriekšējās vēlēšanās melnajām kampaņām tika iztērēta milzīga nauda, kuras izcelsme ir neredzama. Citā ģeopolitiskajā situācijā pie šā jautājuma, iespējams, varēsim atgriezties, taču šobrīd atbalstīt tautas vēlēta prezidenta ideju būtu bīstami: ar lielas naudas palīdzību ir iespējams jebkurš rezultāts. Ne velti tik liela bija Krievijas vēstnieka interese.