Adrians Kukuvass: Debesis ir pušu, un viss notiek

«Ai, tas jau bija nepieklājīgi – aicināt uz sarunu par 45 gadiem,» smejas Adrians. Smiekli, šķiet, nenoveco: tie skan tieši tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Adrians bija Jūrmalas 4. vidusskolas skolēns, muzikāls puika, kuram apkārt – par laimi – bija sagadījušies tieši tādi paši ar mūziku apsēsti puikas. Skaņas saplūda vienuviet, un radās tas, ko mēs šodien pazīstam ar nosaukumu Menuets. Krīt visbaltākie sniegi, Balādes par Matisonu, Rigoleto motīvs, Dzeguzes balss... Šodien intervija ar Adrianu Kukuvasu, vienu no grupas Menuets dibinātājiem. Grupa Menuets 2008. gadā paziņoja, ka koncertdarbību izbeidz, tomēr šā gada nogali izdaiļoja grupas mūziķu populārākās dziesmas. Šodien intervija – nu jau 46 gadus pēc Menueta dibināšanas – ar vienu no grupas tēviem Adrianu Kukuvasu.

– Kāds tad bija sākums?

– Jūrmalas Pumpuru 4.vidusskolā sāku mācīties 7. klasē – pārgāju no Rīgas, no Dārziņa mūzikas vidusskolas – tur mani klasesbiedri bija Uldis Urbāns, tagad slavens obojists, Aivars Kalējs, Doma baznīcas ērģelnieks, dažas klases zemāk mācījās Mārtiņš Brauns... Mani vecāki pārnāca uz Jūrmalu, uz dzimtas māju. Pamazām asimilējos, bija lielas cīņas par to, kā Rīgas zēniem jāuzvedas pret jūrmalniekiem un otrādi... Iestājos Jūrmalas mūzikas skolā – trompetes klasē. Tajā pašā laikā Jūrmalas mūzikas skolā klarneti sāka mācīties Andris Kronbergs, Andris Sējāns – trompeti, brāļi Alberts un Raimonds Bartaševici – vijoli. Satikāmies mūzikas skolā, kopā mācījāmies arī Pumpuros. Kad notis jau pazinām, viss mums bija skaidrs, Andra Kronberga vadībā sākām kaut ko veidot... Andris bija ļoti talantīgs un cītīgs: viņam piedāvāja no bērnu mūzikas skolas pa taisno iet uz konservatoriju. Taču Krampis (Andris Kronbergs – E.V.) aizgāja uz arhitektiem. Viņš pats apgalvoja, ka tās ir radniecīgas profesijas.

– Jā, mēdz teikt, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika.

– Andris nevarēja īsti sadzīvot ar Jāni Blūmu, kas vēlāk kļuva par mūsu vadītāju. Andris uzskatīja, ka roks – tās ir asinis un sviedri, bet Jānis sāka ieviest kokles... Nesanāca, protams, bet sadzīvošanas arī nebija. Taču, runājot par pašu sākumu, sākām spēlēt – bija zēni ar ģitārām, Raimonds ar tamburīnu. Skolā arī spēlējām. Pašapziņa cēlās un veidojās. Pēc tam nonācām Lapmežciema kultūras namā – kā deju ansamblis. Mēs bijām 9. un 10. klases skolēni.

– Ārprāts, kā skolas vadība to atļāva?!

– Sākumā skolas vadība neko nezināja, pēc tam mēs kļuvām par TV konkursa Ko tu proti? laureātiem, tad jau vairs neko nevarēja iebilst... Lapmežciemā mums maksāja 10 rubļus katram par vienu deju vakaru. Andri Sējānu pirmo iesauca krievos, viņš dienēja jūrniekos – trīs gadus, un pēc tam, kad viņš atgriezās, viņam grupā vairs īsti nebija vietas. Spēlējām Imanta Kalniņa dziesmas, kaut ko no The Beatles, tad nāca Krīt visbaltākie sniegi...

– Kad tu sacerēji šo dziesmu?

– 1968. gadā. Tad bija arī konkurss Ko tu proti?, un žūrijas priekšsēdētājs Pauls Dambis teica, ka viņš nespējot saprast, kā tik jauns zēns var radīt tik spēcīgu skaņdarbu. Bet tādas lietas – kā vienmēr – rodas saistībā ar notikumiem dzīvē: mūžībā aizgāja mans vecaistēvs. Spēlēju Bēthovena arpēdžijas, un pārējā mūzika pie manis atnāca pati no sevis...

– Kas ietekmēja Menueta mūzikas stilu?

– Pirmkārt, tas, ka tika apgūti klasiskie instrumenti – saksofons, trompete, klarnete, vijole. 1969. gadā ar mums sāka strādāt Jānis Blūms, kas perfekti spēlēja oboju un angļu radziņu. Instrumentācija un mūsu nosaukums – Menuets – sāka noteikt to, kā mēs izklausīsimies. Menuets tomēr ir gracioza galma deja. Kad ar mums nopietni sāka sadarboties Imants Kalniņš un kad Jānis sāka augt kā vadītājs, jo vairs nemēģināja mūs ielikt liriskos rāmjos, sākām veidot savu stilu apzināti un stabili. Īpaši tas bija jūtams, kad Imants tieši mums sacerēja Balādes par Matisonu, šo ciklu spēlējām kādus četrus gadus, tajā bija džezroka elementi, ārkārtīgi spēcīgi Ojāra Vācieša teksti. It kā par karu, it kā par puisi, kas spēlē ģitāru...

– Menueta sadarbība ar Imantu Kalniņu sākās 1970. gadā, kad viņa grupa 2xBBM jau bija aizliegta. Bet vajadzēja grupu, kas dzejnieka Māra Čaklā autorvakarā izpildītu dziesmas no aizliegtās filmas Elpojiet dziļi (Četri balti krekli, 1967. gads). Vēlāk šīs dziesmas veidoja Menueta repertuāra populārāko daļu.

– Jā, tā bija. Runājot par Balādēm, ceru, ka kopā ar Ojāra Vācieša muzeju atradīsies iespēja iemūžināt šo skaņdarbu. Imants Kalniņš gan teica, ka mēs jau esam izpildījuši savu uzdevumu par 1000%...

– Viņš runāja par Matisonu?

– Nē, šoreiz viņš runāja par mūziku izrādei Cilvēks, kas smejas.

– Izrādei, kas tā arī nekad netika uzvesta... Septiņdesmitajos gados tapa Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa kopdarbs – dzeja un mūzika pēc Viktora Igo romāna motīviem veidotai izrādei Cilvēks, kas smejas. Toreiz mūziku neierakstīja. Tikai vienu dziesmu no šī cikla nospēlēja Mikrofona aptaujas pasākumā – Dziesma, ar ko tu sāksies? Un Menuets 2005. gadā tomēr ierakstīja šo ciklu.

– Disks nebija pārāk komerciāls. Bet no mūzikas kvalitātes viedokļa tas ir ārkārtīgi spēcīgs.

– Sanāk, ka Menuets visu laiku ir gājis pa tādu kā disidentu ceļu. Pastāvīgi kaut kas aizliegts, neatļauts...

– Tā sanāk. Bet mūs sargāja Jānis Blūms, kas prata izlavierēt starp padomju demagoģijas džungļiem. Pēc kāda laika es aizgāju strādāt uz filharmoniju, jo Blūmam bija uzstādījums: jūs darba laikā esat, piemēram, atslēdznieki un kolhoznieki, bet mūzika ir jūsu brīvā laika amatiernodarbe. Taču mēs visi bijām saistījuši savu dzīvi ar mūziku, nevis atslēdznieku darbiem. Un pēc Menueta desmit gadu jubilejas koncerta es arī aizgāju uz filharmoniju, jo man bija ģimene, un es nevarēju un negribēju ar mūziku nodarboties tikai brīvajā laikā, savukārt darbalaikā, piemēram, pārbaudīt gāzes plītis.

– Desmit gados Menuets bija izveidojies par izteiktu bigbīta mūzikas grupu, kas rada arī teātra mūziku.

– Bet arī roks mums bija pa spēkam. Taču tolaik bigbīta nišu aizpildījām tieši mēs. Credo dibinātājs Valdis Skujiņš arī teica, ka Menuets ir tieši tāds, kāds tas ir, un citādu to nevajag. Un ir labi, ka Menueta dziesmās ir smadzenes.

– Kas tev pašam patīk labāk – smagie, jēgpilnie skaņdarbi – tādi kā Balādes par Matisonu, Dzeguzes balss vai kaut kas liriskāks?

– Kas gan var būtu liriskāks par Dzeguzes balsi! (Smejas.) Savulaik Ungars Savickis teica, ka Latvijā pirmais ieraksts hārdroka stilā bija Raimonda Paula Lapsenes nāve – Menueta izpildījumā. Pat Padomju Savienības teritorijā tas bijis pirmais. Mani pirmie lauri bija, izpildot Raimonda Paula Rigoleto motīvu, kas ir sarežģīts gabals. Savukārt mans mīļākais dziedātājs Deivids Koverdeils no Whitesnake. To jūt visās manās šodienas interpretācijās, kurās es ienesu rokdziedāšanas manieri, – roks vienmēr dod spēcīgu saturu. Agrīnais Adrians, protams, bija daudz liriskāks. Liels paldies Maigai Grietēnai – lai viņai viegls ceļš! – viņa man pāris mēnešos iedeva tik daudz, cik desmit gados nav iedevis neviens cits vokālais pedagogs. Viņa piekodināja nenovākt manu samtaino tembru, jo tā esot mana vizītkarte. Ar to es iedziedāju Piezvani man, ar Leona Brieža vārdiem – Aiziet saule. Un Leons Briedis teica, ka šī ir pirmā dziesma, kurai kāds no komponistiem ņēmis viņa tekstu. Pēc tam jau aizgāja Paulam Muļķe sirds un daudzi citi teksti, bet es tomēr biju pirmais. Gluži tāpat kā ar Aleksandru Čaku – biju viens no pirmajiem, kas nopietni pieķērās viņa dzejai. Tā ka hārdroks man patīk daudz vairāk nekā teātra mūzika.

– Vai Menuets kādā brīdī varēja izbeigties, un tad jūs nesvinētu 45 gadu jubileju?

– Jā, tas varēja notikt pavisam vienkārši. Tas varēja izbeigties jau desmit gadu jubilejas koncertā. Es aizgāju uz filharmoniju, Pērkons, kas izveidojās no Menueta mūziķiem, pēc Ogres notikumiem nokāpa pagrīdē. Taču vēlāk mana ideja bija publiski pateikties Jānim Blūmam, kurš tomēr bija daudz darījis, lai tāds Menuets izveidotos. Vajadzēja uzlikt kapa piemiņas zīmi Jānim. Tas bija 1987. gadā, sākām koncertēt, un tad mūs vairs tik vienkārši nelaida vaļā. Tad sekoja piedāvājums koncertēt Liepājā, kur pirmoreiz nodziedājām Pilsētā, kurā piedzimst vējš. Šī dziesma bija ļoti dziļi norakta, gandrīz vai aizmirsta, un Liepāja to pēc tam izvēlējās par savu himnu. Tā viss atkal aizgāja tālāk...

– Bet ja nu kāds, varbūt daļa mūziķu aizietu no grupas? Menueta vairs nebūtu?

– Menuets ir personību kolektīvs, neviens no Menueta mūziķiem nav tāds, bez kura mierīgi varētu iztikt.

– Pērkons radās paralēli Menuetam?

– Jā, Menueta desmit gadu jubilejā. Jurim Kulakovam pateicu, ka eju uz profesionāļiem. Uz Pērkonu Juris mani neaicināja, jo es viņam nebiju vajadzīgs – līdzko parādos es, tas uzreiz ir Menuets. Man pēc tam, protams, bija šausmīgi grūti: Menuetā es biju vismaz princis, ja ne karalis, bet filharmonijā, grupā Tip Top – tikai tāds pāžiņš. Kad Imants Paura sacerēja Piezvani man, tad jau atkal viss sāka iet kalnā.

– Menuetam ir paredzēts vēl viens koncerts 45 gadu jubilejas tūrē. Kāda ir Menueta publika?

– No septiņiem līdz septiņdesmit gadiem. Un arī tā nav robeža. Cilvēki uz koncertiem nāk un nāk tāpēc, ka mūsu izpildītās dziesmas ir zelta fonds. Mani patīkami izbrīna tas, ka Visbaltākos sniegus vienmēr pieprasa atkārtot. Dziesmai ir Jevgeņija Jevtušenko vārdi, kurus atdzejojis Jānis Peters. Izcili vārdi. Tas nozīmē to, ka dziesmas kods ir atšifrēts. Kā Imants Kalniņš saka: «Var jau komponēt arī telefongrāmatu, bet neredzu vajadzību...» Šajos koncertos es ar lielāko prieku aizeju bekot – nevis sēņot, bet izpildīt bekvokāla lomu. Solo lielākoties dzied Raimonds. Bet, runājot par publiku, tā ir fantastiska. Iespējams, tāpēc, ka mēs kā mūziķi esam ieguvuši briedumu. Jelgavā koncerts bija trīs stundas garš. Jā, mēs gribējām pielikt Menuetam punktu 40 gadu jubilejā. Dūšīgi turējāmies pie solījuma, kamēr mūs izprovocēja uz Imantdienām. Pēc tam mūs atkal nelaida vaļā, pēc tam sāka aicināt uz korporatīvajiem pasākumiem. Ja aicina, tad jau patīk. Nolēmām, ka nospēlēsim 45 gadu tūri. Kaut gan... Ja mums būtu cita ekonomiskās stabilitātes izjūta, katrs droši vien sēdētu savā studijā, un iespējams, ka tad mēs arī neparakstītos uz šādu tūri. Bet ir tā, kā ir. Komunālie maksājumi, visas citas finansiālās lietas, kas ikvienu cilvēku dzen uz priekšu. To elpu visu laiku jūt pakausī... Apstāties nedrīkst. No vienas puses, tas ir labi: ikdiena tev neļauj apstāties.

– Ir tāda savāda izjūta? Menuetam – 45 gadi, nu jau 46, jaunajiem puišiem jau sirmi mati...

– Īstenībā izjūta ir ļoti laba: katram vecumam ir savs skaistums. Man patīk mans darbs, man patīk dziedāt, mācīt jaunajiem cilvēkiem spēlēt ģitāru. Man patīk mācīt vokālistus, līdz ar to pašam visu laiku jābūt formā. Bet tu nevari būt formā, ja nedziedi vismaz astoņas stundas nedēļā. Tagad ir tāds laiks, kad tu pats esi noteicējs par savu dzīvi. Ļoti ilgi nekā tāda taču nebija: savulaik bijām atkarīgi no vecākiem, no ideoloģijas... Var jau ilgi domāt, kā būtu bijis, ja Menuets nebūtu aizgājis pa Blūma ceļu, taču Blūms mums prata iedot milzīgu publicitāti. Pastnieki dusmojās, ka uz skolu vajadzēja nest kaudzēm vēstuļu – pēc konkursa Ko tu proti? sākās mūsu popularitātes bums.

– Ko vēl bez popularitātes spodrināšanas Menuetam deva Blūms?

– Viņš mūsos iedzina intonatīvo precizitāti. Kad man vajadzēja iedziedāt Raganas dziesmiņu, kas ilgst astoņarpus minūtes, domāju: nu, vajadzēs pārdziedāt kaut kādas vietas. Bet skaņu režisors Edijs Gņedovskis saka: «Šis opusiņš ir kārtībā!» Nevienas kļūdas! Tagad, klausoties jaunajos vokālistos, nereti pārņem šausmas. Ar kompjūtera palīdzību var uztaisīt, ko vien grib. Katrs, kurš domā, ka vienu meldiņu var nočiepstēt, uzskata sevi par skatuves mākslinieku. Taču dziedātājam ir svarīgs solfedžo, ikdienas treniņi.

– Vai vari iedomāties kādu šodienas grupu, kas spētu nodzīvot 45 gadus?

– Varbūt Astronauti. Viņiem pamatā ir ģimene... Māra jau sākotnēji bija diezgan skarba pret grupas mūziķiem – ja ar kādu nesaskanēja, no viņa atteicās, nomainot ar citu. Astronauti nav nekas cits kā Māra ar savām idejām. Pasaulē jau tā notiek: desmit gadi, kamēr tiek radīti grupas hiti, nākamie desmit – kad tiek izveidoti savi klausītāji, pārējie gadu desmiti aiziet uz radītā pamata: ierakstītie diski un klausītāju loks. Ar Menuetu bija tāpat... Tagad jau vairs negaida Dziesma, ar ko tu sāksies, lai celtos kājās, tagad, jau skanot Lilioma pirmajām taktīm, cilvēki pieceļas. Cilvēkiem ir vajadzīga šī brīvība: tu esi dzīvs, viens zirgs vēl ir brīvs... Atkal debesis ir pušu, un viss notiek. Mums ir bijusi tā laime – atrasties īstajā brīdī un īstajā vietā. Turklāt vēl sagatavotiem mūzikas teorijā.

– Un vēl arī talantīgiem. Acīmredzot Dieviņš tā ir gribējis, lai Jūrmalas 4. vidusskolā satiekas apdāvināti jaunekļi, kas izveido cauri gadu desmitiem muzicējošu grupu, kuru zina un mīl dažādu paaudžu klausītāji.

– Paldies arī Andreja Upmača vadītajai Jūrmalas mūzikas skolai, kas mums deva kārtīgu teorijas pamatu. Tas viss kopā sniedza milzīgu potenci, lai mēs varētu izpildīt visus tos uzdevumus, kurus dzīve mums deva.

– Tad jau tu esi laimīgs?

– Vai, vai, tā gan nedrīkst teikt, tad jāsaka: vakar bija labāk! (Smejas.) Laimīgs – tas ir augstākais, ko cilvēks var sasniegt. Ja tu esi laimīgs, tad tev vairs nav, uz kurieni tiekties. Bet es vēl gribu augt.