Raimonds Pauls: brīvības gadu laikā esmu apzagts vismaz trīs reizes
Intervija ar Raimondu Paulu – pirms 79. dzimšanas dienas. Par pelēcību sabiedrībā, par Pēdējo lapu, par to, vai prezidentam jābrauc uz Maskavu. Bet visam pāri – kaut arī kluss, tomēr solījums nākamgad sarīkot jubilejas koncertu.
Daudz laimes, Maestro!
– Kas šobrīd dominē sabiedrībā?
– Ja runājam krāsās, tad pelēkā. Saules maz, cilvēki ir nospiesti... Es sabiedrībā gan izeju visai reti, tikai koncertos. Uz Ziemsvētkiem Dailē nospēlēju četrpadsmit koncertus, un tur arī redzēju sabiedrību. Tie ir cilvēki, kas vienkārši grib dzirdēt mūziku. Negaidīti trāpījām Ziemsvētku gaisotnē, Zigfrīds Muktupāvels labi sevi parādīja tādā intīmā noskaņā. Bet draugu lokā bija traģiski notikumi... Manam draugam dzejniekam sāpīgs sanāca viņa jubilejas nobeigums. Apkopojot visas izjūtas, man nav sevišķas vēlēšanās grozīties sabiedrībā. Vairs negribas sūdzēties. Agrāk es to darīju diezgan asā formā, taču tagad saprotu, ka ar to neko izmainīt nevaru. Neviens nevar. Jo visapkārt ir necaursitama siena, mēs esam iemūrēti iekšpusē un nekur ārā netiekam. Vienkārši jābrīnās: ir daudz cilvēku, kas izdarījuši sliktas lietas, pat noziegumus, bet viņi turpina savus «darbus», turpina būt deputāti, un viņiem viss tiek piedots. Savulaik, atceros, nebija tik vienkārši. Labi, Tautas partija beidza savu eksistenci, bet tautpartijieši bija kā bērni, salīdzinot ar tiem partijniekiem, kas tagad pie varas... Es pat nevaru iedomāties, ka savulaik kāds būtu atļāvies darīt to, ko tagad dara pie varas esošie. Tad būtu visa prese kājās! Tagad viss tiek tā klusi nomuļļāts...
– Bet cilvēki ieklausās jūsu teiktajā.
– Vai tad viņi ieklausījās, kad es runāju pirms vēlēšanām? Tādēļ jau tās vēlēšanas bija, lai cilvēki kaut ko secinātu, bet nekas tāds nenotika. Patiesību sakot, paldies jāpasaka Putinam, jo cilvēki balsoja pret viņa politiku. Cilvēki nebalsoja par mūsu ekonomiku, par mūsu iekšējām lietām.
– Jums ir cieša saistība ar Latvijas Radio. Tur tagad plosās lielas kaislības: darbinieki nav mierā ar radušos situāciju – Radio jaunā vadība neesot izvēlēta pareizi.
– Neviens nezina, kā tas viss beigsies. Es jau tur neesmu nekāds īpašais štata darbinieks, bet jūtu, ka cilvēki šūmējas. Iepriekšējais LR vadītājs neko sliktu nebija izdarījis. Kāpēc tad vajadzēja viņu nomainīt? Tas šķiet aizdomīgi: varbūt kāda roka vada šo procesu? Kā tas ir – tagad ķerties klāt Latvijas Radio? Vai to drīkst pieļaut kaut vai aiz cieņas pret to, ko šis Radio ir labu darījis Latvijai? Atceros padomju laikus, visu, kas notika Radio namā, un tagad valdībai vajadzētu saprast, ka sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija ir jāsaglabā, ja mēs vēl gribam runāt savā dzimtajā valodā. Tie ir pēdējie latviešu valodas bastioni. Komercradio tādas lietas taču neinteresē. Komercradio ir pārņemti ar savu izdzīvošanu, tie mēģina uzdzīt reitingus, bet nekādi lielie klausītāju bari jau tur nav. Nevienam nekas nav pretī reformām, lūdzu, reformējiet, ja tas dod rezultātus! Bet pagaidām izskatās, ka kādam tikai gribas satracināt Radio darbiniekus.
– Varbūt ikdienišķo pelēcību un neauglīgus skandālus kliedēs Eiropas prezidentūra?
– Jā, būsim prezidējošā valsts... Un ko tad mēs tādu sevišķu no tā iegūsim? Tiks tērēti milzu līdzekļi, bet neceriet, ka ar mums kāds rēķināsies. Savulaik likām lielas cerības uz Saeimas vēlēšanām, un kas no tā sanāca?
– Kā tad nesanāca? Ir daudz jaunu deputātu, piemēram, Arturs Kaimiņš – kolorīta personība.
– Sākumā viņš šo un to interesantu pateica, to visu var atbalstīt. Bet puisis diemžēl zāģē zaru, uz kura pats sēž. Visi to jau tikai gaidīja, lai viņš paklūp. Un paklupa! Tagad viņam būs grūti par taisnību cīnīties. Un tās bēdīgi slavenās izmeklēšanas komisijas? Arī uz tām es nelieku nekādas cerības. Kam tās vajadzīgas? Ir taču valsts iestādes, kurām jāveic izmeklēšana, turklāt daudz īsākā laikā, nekā tas notiek tagad. Mēs pat eksperimentējam ar mājas sabrukšanu. Mīļie cilvēki, bez tādiem eksperimentiem ir zināms, kas vainīgs! Un ar ko beidzās izmeklēšanas komisijas darbība, kas pētīja manas «izcilās» bankas krahu? Ne ar ko! Taču mēs visi zinām, kas, kā un kāpēc šo banku nolikvidēja, bet dziļāk neviens nerok. Tas viss izraisa alerģiju, un tie cilvēki, kas organizēja bankas bojāeju, joprojām brīvi staigā pa Rīgu. Kādreiz tas viss nāks gaismā, bet būs jau par vēlu. Antonovs, Krājbankas bijušais prezidents, nav galvenais vainīgais. Bet zēni to veiksmīgi nostrādāja, sakravāja čemodānus un aizbrauca uz labi atalgotiem amatiem... Fakts runā pats par sevi: ja tu demisionē savas nolaidības dēļ, kādas tiesības tev turpināt politisko darbību? Tad tev jāaiziet no politikas! Bet nu Briselē, izrādās, ir mūsu politiskās elites izlase... Taču kam mēs varam pārmest? Paši vien visus ievēlējām.
– Oficiāli gan vēl nekas nav zināms, bet izskatās, ka Jūrmalā vairs nenotiks Jaunais vilnis, kā arī virkne citu Krievijas izklaides pasākumu. Kā to vērtējat?
– Nu tad vienreiz aiztaisiet to visu ciet, lai miers un bērziņš! Bet no tā ir uztaisīts vesels trādirīdis, par to runā visa sabiedrība, pat valdības līmenī notiek diskusijas. Mana «oža» nostrādāja ātrāk: pirms kāda laika es pats aizgāju prom no viļņa. Ja es tur būtu palicis, varat iedomāties, kā būtu ierauts tajā atvarā...
– Varbūt tagad latviešu mūziķu koncertus Dzintaru koncertzālē saliks karstajā jūlijā, nevis augusta beigās un septembra sākumā, kad ir jau vēss un mitrs laiks?
– Jā, varbūt... Bet attiecībā uz Jauno vilni lai lielie rīkotāji apsver visu: ja mums kaut kur un no kaut kā ir jāpelna, tad izdomājiet, kā to naudu pelnīt. Un kā Jūrmalai izdzīvot. Runāsim atklāti: tai valstij, kas mums kaimiņos, ir tā nauda, un viņi tur var atļauties daudz ko citādi nekā mēs. Salīdziniet kaut vai Jaungada raidījumus – kādi ir mūsējie un kādi Krievijas raidījumi.
– Vienā no Krievijas Jaungada raidījumiem Valērija, Kobzons un Gazmanovs, viņuprāt, asprātīgi izsmējās par to, ka viņi pērn netika ielaisti Latvijā. Izmantoja jūsu dziesmu Pēdējā lapa...
– Man jau visi zvana un jautā par šo gadījumu... Neskatījos un netaisos skatīties. Mani tas neinteresē. Es tajā laikā ar vislielāko baudu vēroju Tonija Beneta un Lady Gaga uzstāšanos, dzirdēju arī Eltona Džona koncertu. Ja tie trīs jūsu pieminētie Krievijas televīzijā kaut ko ir dziedājuši, nu, lai viņi dzied... Es ļoti labi zinu, ko nozīmē kuplejas, esmu dzirdējis Dzeltenās lapas, kur dzied par ķīniešiem, tagad krievi atspēlējas mums par to neielaišanu.
– Jūs salīdzinājāt Krievijas un Latvijas Jaungada raidījumus?
– Mēs izskatāmies diezgan nabadzīgi. Bet ne jau tikai naudā tā nelaime. Ir runa par profesionālo līmeni. Ir nopietni jāgatavojas, Jaungada koncertiem jābūt gataviem faktiski jau augustā. Bet muzikanti lielākoties darbojas tā, pa virsu... Pēdējā mirklī kaut ko ķer un grābj. Man bija paredzēts numurs, lūdzu, lai man ir klavieres, bet man uzlika kaut kādu sarkanu kastīti... Un fonā – fonogramma. Bet taču dzird, ka es spēlēju īstās klavieres! Un tad visi taisnojas: ak, mums nav naudas. Jautājums par mūsu popmūziku ir ļoti sarežģīts. Es labā nozīmē apskaužu mūsu klasiskās mūzikas izpildītājus, kas izcilā līmenī var iziet pasaulē. Bet popmūzikā... Nav mums tā līmeņa.
– Kam jūs piešķirtu kultūras balvu par sniegumu pagājušajā gadā?
– Grūti teikt. Koncertdzīve Latvijā ir ļoti aktīva. Pat pārāk aktīva. Provinces kultūras nami ir pārpildīti ar koncertiem. Bet jautājums ir cits: vai visiem var dot tiesības rīkot solokoncertus? Tikai sagatavotiem un pārbaudītiem māksliniekiem. Bet nereti ir tā: lielais mākslinieks nodziedājis televīzijā vienu dziesmiņu un jau rīko solokoncertu! Kritēriji, jāteic, ir diezgan zemi... Toties par sevi cildinoši izteikties – to gan viņi prot.
– Nosauksiet kādu?
– Es taču nezinu, kā viņus sauc. Es zinu tos, kuri sevi jau pierādījuši. Visu cieņu, piemēram, Viktoram Lapčenokam, kurš izturējis visus šos gadus, un viņš vēl šodien var iziet ar izcilu sniegumu. Turpat netālu ir Žoržs Siksna ar savu cienītāju pulku. Diemžēl daudzi labi mākslinieki ir viņsaulē...
– Tagad ir ne tikai lauku kultūras nami jāpiepilda: ir labas koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs, būs Liepājā.
– Problēma tikai viena: piepildīt tās ar labiem koncertiem. Tas nebūs viegli. Bet ir vēl viena traģiska lieta. Pēc atklāšanas koncerta Cēsīs gāju uz savu auto, un pilsētā es neredzēju gandrīz nevienu cilvēku. Un nebija nemaz tik vēls laiks. Tas nozīmē, ka cilvēku braukšana prom nav apstājusies. Man šķiet, ka darbs te, uz vietas, ir, tikai liela daļa bezdarbnieku negrib to darīt: daudz ērtāk ir dzīvot uz pabalstiem. Un vēl es lasu presē, ka mums ir jāpalīdz tiem, kas aizbraukuši. Piedodiet, un kāpēc ne Latgalei? Varbūt labāk palīdzēt kādam citam vājam rajonam, kādai pierobežai? Viena kundzīte mani kārtīgi nokaitināja, teikdama: «Jūs te, Latvijā, savediet visu kārtībā, tad mēs atgriezīsimies.» Vai nav skaisti?!
– Ja runājam par Latvijas māksliniekiem, kuri var piepildīt koncertzāles, ir arī, piemēram, Intars Busulis, kura izcilību jūs noteikti nenoliegsiet. Nupat viņš lieliski nodziedāja Krievijas šovā Golos. Tomēr daudzi viņu nosoda par piedalīšanos tajā.
– Nu, neaiztiksim kultūras darbiniekus, māksliniekus. Gan mums, gan krieviem ir izcila kino un teātra māksla, nevajag dzīt tādu ķīli, jo mums bija un ir sadarbība mākslas jomā jau ļoti daudzus gadus. Un ja runājam par valodām... Paskatieties uz pasaules izcilākajiem simfoniskajiem orķestriem: cik tajos ir korejiešu, japāņu, un nekad neviens neatļausies kādam pārmest viņa tautību. Bet pie mums visi nacionālie jautājumi ir ļoti saspīlēti.
– Kā jūs domājat – vai mūsu prezidentam jābrauc uz Maskavu 9. maijā?
– Es jūsu avīzē izlasīju, ka neesot jābrauc... Ir tikai viena lieta, par ko jādomā: tie ir daudzie miljoni bojāgājušo Otrā pasaules kara laikā. Nesen es noskatījos vienu dokumentālo filmu par apokalipsi. Es to ieteiktu noskatīties jaunajai paaudzei, lai tā saprastu tās šausmas, ko karš izdarīja ar cilvēkiem. Karš iznīcināja ne tikai cilvēkus, bet arī kultūras vērtības. Bet tas viss daudziem šķiet aizmirsts. Un kas tad šodien ir pamatziņas medijos? Tie ir līķi. Tā vienaldzīgi tiek noskaitīts – 50, 60 vai 70 cilvēki gājuši bojā tur un tur... Valsts prezidentam pašam ir jāizlemj, kur viņš brauks. Sliktākais šajā jautājumā ir tas, ka parādās iespēja, kas visādā ziņā atgādina kaut ko nelāgu: es ar kādu saskaņošu – man braukt vai ne. Piedodiet, mēs jau kādreiz saskaņojām, kādus gadus piecdesmit... Tagad mums atkal «jāsaskaņo»? Mēs esam tik kārtīgi «saskaņotāji»... Paskatieties, kā darbojas Grieķija. Cik miljardus eiro tā jau aizņēmusies un iztērējusi? Ja pareizi saprotu, Grieķija netaisās atdot tos miljardus, tā ne ar vienu neko negrasās «saskaņot». Varbūt mums arī varētu atlaist to parādu dažu miljardu apmērā? Nē, mēs to parādu maksāsim ilgi un dikti. Šķiet, Mārgareta Tečere bija tā, kas teica, ka Eiropas Savienība ilgi kopā neturēsies.
– Vai esat domājis par Latvijas perspektīvu tuvāko gadu laikā?
– Man ir tāda izjūta, ka virzāmies uz nekurieni. Mums nav konkrētu mērķu. Kādreiz bija vismaz tādi falšie mērķi – tādā un tādā gadā dzīvosim komunismā... Varbūt tagad varētu izvirzīt, piemēram, tādu saukli: «Paceļamies no pēdējās vietas vismaz uz pirmspēdējo!» Bet nav pat tāda saukļa. Toties cilvēkiem stāsta, ka minimālā alga būšot 360 eiro. Ko ar to var nopirkt? Kā ar to iztikt? Jāiet zagt?! Ja tā padomā, brīvības gadu laikā esmu apzagts vismaz trīs reizes. Bet, izrādās, arī esmu kaut ko nozadzis: astoņus gadus pēc kārtas avīze Diena regulāri rakstīja, ka es esot valstij nozadzis dzīvokli. Vazāja mani pa avīzes slejām... Bet miera jau nebūs tāpat: nākamais gads – ja tik ilgi nodzīvošu – ir manas jubilejas gads. Tāds cipars... Un man nelāgi ap dūšu tad, kad jūtu, ka viens otrs organizē koncertu nevis manis dēļ, bet tādēļ, lai pats nopelnītu uz mana rēķina.
– Tas jūs izbrīna?
– Vispār jau ne. Tas ir falšums, kam redz cauri. Kā lai es tad jūtos? Bet jūtos es slikti. Ir mums tāds Kultūrkapitāla fonds. Mana māsa [Edīte Pauls-Vīgnere] uz savu jubileju rīkoja izstādi un palūdza, lai viņai šis fonds kaut ko piešķir. Es viņai teicu, lai neākstās, neviens viņai neko nepiešķirs. Tā arī notika: atbildē bija atteikums. Mums radās ideja: izstādē, ko māsa sarīkoja, ar lieliem burtiem uzrakstīt šo atteikumu un atklāšanas dienā pielikt pie sienas. Varbūt vajadzēja... Protams, Kultūrkapitāla fondam visi mīļi nebūs. Bet varbūt tomēr vajadzētu izvērtēt, kam un ko dot... Cik varu, tik palīdzu māsai ar saviem līdzekļiem. No kā dzīvo Kultūrkapitāla fonds? Patiesībā no valsts budžeta līdzekļiem, nevis nopelnot pats. Protams, es jau nevaru neko skaļi teikt, jo no šā fonda pensionētie aktieri dabū savas mazās naudiņas. Ja es sākšu kritizēt pasākumus, kurus finansē šis fonds, man uzreiz pateiks, ka es neko nesaprotu. Nu, un, piemēram, lielais Rīgas pasākums ar balvu piešķiršanu kinofilmām? Kāds ir redzējis tās filmas? Uz Rīgu atbrauca lērums ārzemnieku, tika iztērēta milzu nauda, lai viņus te uzņemtu, bet varbūt to naudiņu labāk varēja izmantot, lai vismaz divas latviešu filmas uztaisītu? Man teiks: tu esi muļķis, mēs taču cīnāmies par atpazīstamību pasaulē! Kāds mūs tagad milzīgi atpazīst? Labāk pajautājiet jebkura Latvijas teātra direktoram, cik daudz naudas viņš var atļauties jaunas izrādes iestudēšanai. Tās ir kapeikas! Interesants ir stāsts par Endrū Loidu Veberu. Viņš gatavojās iestudēt Operas spoku, kuram pēc tam, kā zināms, bija milzīgi panākumi. Izrādās, viņš bija ieķīlājis savu māju, lai varētu iestudēt šo izrādi. Vai pie mums kādam direktoram arī vajadzētu ieķīlāt māju, lai uztaisītu izrādi?