Elita Veidemane / Autori

Izskatās, ka Dzintaru koncertzāles saimnieks Guntars Ķirsis šovasar varēs piepildīt savu sapni: ilgstoši klausīties klusuma mūziku. Pirms pāris gadiem intervijā viņš atzinās: „Ja man kādu dienu būtu brīva izvēle ‒ iet uz koncertu vai neiet, es, visticamāk, laikam neietu. Gan Latvijā, gan ārvalstīs man katru dienu ir jāklausās tik daudz mūzikas, ka... reizēm vienkārši gribas aiziet uz pļavu. Kad draugi man vaicā: kur ir tava mūzikas ierakstu kolekcija? ‒ es atbildu, ka man tās nav. Mājās man patīk klausīties klusuma mūziku. Man laukos, Zosēnu pusē, ir īpašums, un mans draugs Mārtiņš Klišāns reizēm saka: aizbraucam pie tevis uz laukiem ‒ paklausīsimies klusumu.”

„Sajūtas tiešām bija briesmīgas... Bet tādas tās ir, ja tavā acu priekšā vienkārši demontē parlamentu. Es Latvijas vēsturē neatceros nevienu līdzīgu parlamenta diskreditāciju,” teic frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Didzis Šmits, kurš kopā ar citiem neatkarīgajiem deputātiem atteicās piedalīties Saeimas sēdē 26. maijā, nodēvējot to par apvērsumu.

„Varbūt man šo darbību nodemonstrēt uz kāda ģimenes locekļa, lai bērns saprastu, ko nozīmē vārds „nožņaugt”? Mans vienpadsmitgadīgais dēls nesaprot, kas tas ir – nožņaugt,” it kā caur smaidu, tomēr ar manāmu sašutumu teic mamma Ivonna (vārds mainīts), kuras dēls mācās Rīgas franču liceja 5. klasē.

„Domāju, ka mani atbalstīs ļoti daudzi. Esošā vara Gobzemu padara arvien populārāku,” teic pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems, skaidrodams jautājumu par prognozēm attiecībā uz viņa nodomu dibināt savu partiju. Šodien analizējam politisko situāciju kopā ar Aldi Gobzemu.

„Notikums Jūrmalā nav kaut kāda nejauša epizode. Tā sadzīves līmenī atspoguļo valsts politiku, kas vērsta uz krievu izstumšanu no Latvijas. Pat neliels, minimāls sods, ko saņemtu restorāna īpašnieks, būtiski atvēsinātu rusofobu iekaisušās smadzenes.”

„Nākamgad – labākajā gadījumā – iespējams, atgūsim pusi no 2019. gada jaudas. Ļoti pozitīva scenārija gadījumā tūrisma nozare pilnībā varētu atgūties 2023. gadā,” uzskata Aivars Mackevičs, zīmēdams nākamību. Un pagaidām tā nav rožaina, taču pie dažiem nosacījumiem to var un vajag glābt.

„Mums neļāva runāt, mūs pārtrauca, sakot, ka tas ir viedoklis, nevis jautājums,” atceroties Jura Pūces (A/Par) pārliecinātāju komandas viesošanos Jaunpilī, stāsta kāda vietējā iedzīvotāja, kura piedalījās tautas sanākšanā.

„Tik ilgus gadus strādājot presē, vajadzētu tomēr atsvabināties no vientiesības,” ironiski piebilda kāds draugs, raksturodams manu sašutumu par formālo atbildi, ko saņēmu no Ministru kabineta (MK) preses sekretāra. Iespējams, mana šūmēšanās būtu ar zemāku temperatūru, ja vien savā vēstulē, ko nosūtīju MK – ar lūgumu uzzināt Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) viedokli, es nebūtu pierakstījusi vienu teikumu: „Lūdzu atbildēt uz visiem jautājumiem konkrēti, nevis birokrātiskā un nekonkrētā valodā.” Tiešām – vientiese.

„Kultūra ir tā nozare, kas šajā dīkstāves laikā ir cietusi daudz vairāk nekā citas jomas. Pilnvērtīga kultūras dzīve vēl kādu laiku būs ierobežota, tāpēc kultūrai ir nepieciešams atbalsts. Kultūra ir stratēģisks valsts nākotnes jautājums, un šāda izpratne visā mūsu sabiedrībā ir fundamentāli svarīga, jo mūsu nacionālā valsts nevar pastāvēt bez savas kultūras, to nosaka arī Satversme,” nesen teica Valsts prezidents Egils Levits, un viņa paustajam var piekrist simtprocentīgi.

„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.

Saruna ar Viesturu Rudzīti kārtējo reizi bija kā psihoterapijas seanss – uzjundītais prāts nomierinājās, trauksme saritinājās kā minka un aizmiga, palika jautājumi, uz kuriem sniegtās atbildes kārtīgi salikās domu plauktiņos. Protams, viss bija tāpēc, ka Viesturs Rudzītis – kaitinošais un mierinošais vienlaikus ‒ ir psihoterapeits. Un saruna ar viņu šodien – par kroņgripas iespaidu uz mūsu dzīvi un ne tikai par to vien.

„Tas jau skaidrs: tarakāni vienmēr teiks, ka tarakānu iznīcināšana ir slikta,” kādā jauno entomologu pulciņa nodarbībā esot teikusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Nevaru tam noticēt, tie noteikti ir nelabvēļu palaisti balodīši, jo viņa nekad nepateiktu kaut ko tik bezgaumīgu – sevišķi jau apspriežot augstskolu reformu. Vēl neticamāk būtu, ja alegoriju par tarakāniem viņa tēmētu uz dažiem augstskolu rektoriem, kurus viņa bezgalīgi ciena un novērtē. Sevišķi jau Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, kuru viņa bija gatava nosmacēt apskāvienos, vienīgi netaisnīgā tiesa to neļāva izdarīt.

Par sarkanarmijas baisajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, sevišķi beigu posmā, Krievija izvairās runāt, arī kaimiņvalsts vēsturniekiem acīmredzot dots uzdevums – noklusēt. Par to, ka Austrumprūsijā un pēc tam arī Vācijā notika tūkstošiem nevainīgu cilvēku slepkavības un izvarošanas, Krievijas politvēsturnieki neraksta, kur nu vēl pieminēt mazāka mēroga vardarbības aktus sarkano rīkļurāvēju no jauna okupētajā Baltijā, tostarp Latvijā. Šodien „sveicam” tos, kuri joprojām draud, ka „možem povtoriķ” (varam atkārtot – krievu val.). Un atgādinām, ka tikai drosmīgi cilvēki spēj runāt arī par nepatīkamiem vēstures tematiem.

Ir grūti iedomāties, kas notiktu, ja 1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes balsojumā pietrūktu balsu, lai apstiprinātu Neatkarības deklarāciju. Mēs iesākumā būtu kaut kāda „autonomā padomju republika”, kas, sabrūkot PSRS, nonāktu „neatkarīgo republiku savienībā”. Tomēr tajā pašā 1990. gada pavasarī Rietumvācijā dzīvojošais starptautisko tiesību speciālists, Latvijas Tautas frontes domnieks un Pilsoņu kongresa delegāts Egils Levits kopā ar domubiedriem, būdams Latvijā, radīja 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepciju. 1990. gada 30. aprīlī Levits atkal ielidoja Latvijā, kur Rīgas lidostā viņu jau gaidīja LPSR drošībnieki, lai arestētu un caur Maskavu izsūtītu atpakaļ uz Frankfurti. Latvijā Egils Levits varēja atgriezties tikai pēc 1991. gada 21. augusta – pēc puča, kas eskalēja PSRS sabrukumu.

Tā vairs nebūs nekad: vēlā nakts stundā Preses nama tipogrāfijā gaidīt laikraksta signāleksemplāru un to parakstīt izlaišanai. Skatīties, kā lēnām sāk darboties drukas mašīna, kā parādās pirmie avīzes eksemplāri, neaizmirstami smaržojoši pēc krāsas, kā meistars paņem vienu laikrakstu, noliek to uz lielā montāžas galda un saka: «Gatavs, pārbaudiet.» Es ar acīm pārskrienu virsrakstiem, fotoattēliem, pieskaros rītdienas laikrakstam – viss kārtībā! Un parakstu. Rīt laikraksts iznāks, manas atbildības nests. Un šī rītdienas sajūta paliks. Vienmēr. Tā bija astoņdesmitajos gados. Tā iznāca Padomju Jaunatne, kurā es strādāju, tā iznāca Cīņa un citi laikraksti un žurnāli. Šodien, atceroties 80. un 90. gadu pārmaiņu laikus, sarunājos ar šo laiku liecinieku, mundrinoša humora un bagātas valodas īpašnieku – publicistu Ēriku Hānbergu. Viņš ir viens no Neatkarīgās Rīta Avīzes aizsācējiem.

«Faktiski tas ir algas pielikums. Ja neatteiksieties no tā, es nemaz nešaubos, ka salīdzinoši pārskatāmā nākotnē Latvijas sabiedrība atteiksies no jums, dārgā koalīcija,» par varnešu reprezentācijas izdevumu tēmu Saeimas sēdē teica deputāts Aldis Gobzems. Atteiksies? Nu, nezinu. Vēlētājiem atmiņa tik īsa kā zīdaiņa krekliņš. Par īsumu liecina arī neskaitāmie grābekļkāti, kas, gandarīti par atsišanos pret vēlētāju pierēm, gaida kārtējās Saeimas vēlēšanas, sak, gan jau nāks tie paši vēlētāji un, saklausījušies saulvežu pātarus, ievēlēs tos pašus makaronu karinātājus.

Mūziķa, dzejdara un producenta Guntara Rača ieraksts FB lapā izsauca burzmainu reakciju. Sākās ar: «Sēžu, domāju, ko darīt. Es kā muzikants šogad varu aizmirst par koncertēšanu.» Beidzas ar: «mazākais, ko jūs varat darīt, ir netēlot, ka viss ir labi un ka šis ir radošs un jauks laiks.» Pārdomas par mūziku kā profesiju, ar ko pelnīt naudu, par to, ka arī muzikantiem gribas ēst un ka arī viņiem jāmaksā kredīti... Pašnodarbinātajiem muzikantiem bija ierobežotas iespējas saņemt pabalstus: tomēr brīnumainā kārtā valdība 23. aprīļa sēdē lēma atbalstīt Kultūras ministrijas priekšlikumu paplašināt pašnodarbināto personu loku, kuras var pretendēt uz dīkstāves pabalstu ārkārtējās situācijas laikā. Tas nozīmē, ka dīkstāves pabalstam varēs pieteikties arī pašnodarbinātās personas, kuras uz nepilnu darba slodzi veic pedagoģisko vai radošo darbu.

Intervija ar Polijas vēstnieci Latvijā Moniku Mihališinu: par Smoļenskas aviokatastrofas gadadienu, par padomju pieminekļiem, kurus Polijā demontē, par Polijas cīņu pret kovidkrīzi un valsts plāniem iet uz priekšu pēc krīzes beigām, par Katiņas traģēdijas astoņdesmitgadi un poļu tautas nemirstīgo dvēseli. Mihališinas kundze pirms sešpadsmit gadiem strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā, pasniedzot studentiem zināšanas par Latvijas un Polijas starpkultūru sakariem. Kad viņa atgriezās dzimtenē, Varšavas universitātē studentiem savukārt bija prieks apgūt zināšanas par latviešu valodu un latviešu kultūru. Monika Mihališina ar mani runā perfekti latviski, un tikai viegls poļu valodas akcents „nodod” viņas izcelsmi.

«Izņēmuma kārtā jūs es varētu notestēt... ar lielu varbūtību apdraudot jūsu veselību. Bet ja jums ir akurāt tāda vajadzība, tad pieļauju, ka man tas zināmu prieku sagādātu,» atbildot uz Saeimas deputāta, pie frakcijām nepiederošā Alda Gobzema jautājumu par Covid-19 vīrusa testu nepietiekamo skaitu, indīgi paskaidroja mūsu jaunizceptā testēšanas triecienniece Ilze Viņķele (Attīstībai/Par!).

Intervija ar politologu Jāni Ikstenu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu – par kroņsērgas apkarošanas iespējamajām politiskajām blaknēm un nāciju valsts priekšrocībām, kā arī par augstskolu padomju finansējumu un citām savādībām augstskolu pārvaldes reformu jomā.

«Jūs taču paši necienāt savu represēto un bojāgājušo senču piemiņu,» sūrus vārdus man acīs iemeta kāds mans mūžīgais oponents, kurš patiesībā ļoti mīl Latviju un latviešus, tomēr mēģina būt objektīvs un tālab nereti ir arī skarbs. Viņa sūro secinājumu raisīja mans sašutums par Staļina represijās bojāgājušo latviešu pieminekļa apgānīšanu, kas nesen notikusi Krievijā, Komi Republikā, Intas pilsētā.

Pirmslieldienu pārdomas kopā ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu.