Elita Veidemane / Autori

Kāda mana kaimiņiene, staidzinot suni, apjautājās par manas ģimenes veselību, sak, vai neesam kroņgripas lēmēti. Viņa, aptuveni septiņdesmit gadus veca krieviete, centās runāt latviski. Atbildēju, ka neslimojam, jo esam piesardzīgi, ievērojam norādes un liegumus. Kaimiņiene priecīgi pamāja, teikdama, ka «jūsu avīzēs daudz par to rakstīts». Izbrīnījos: jūs lasāt mūsu avīzes? Jā, viņa atbildēja, es mēģinu un televizorā skatos ziņas latviešu valodā, mazbērni mani pierunāja.

Ķirurga Arta Gulbja raksts Viedoklis par turpmāko valsts rīcību Covid-19 sakarā, kas bija publicēts vietnē Delfi, vienā mirklī kļuva, ja var tā teikt, epidēmisks. Gulbis tika gan cildināts, gan apsūdzēts nekompetencē. Vienaldzīgo nebija. Neatkarīgā lūdza Arti Gulbi paplašināti izskaidrot publicēto viedokli.

«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.

«Pēteri, tev ir pieci bērni...» iesāku teikumu, nākamajā mirklī saprotot, ka esmu pārteikusies, un Pēteris, skumji pasmaidot, nosaka: «Kā skaita...» Bet skaitīt vajag pareizi: Pēterim un Martai ir seši bērni, tikai Belliņa ir citviet – debesīs. Pirms astoņiem gadiem viena no trim Pētera un Martas meitām – mazā princese Izabella – izdzisa Pēterim uz rokām, un tāda viņa mūžam paliks – četrgadīgā meitenīte, tēta lolojums. Pēc kāda laika Pēteris un Marta adoptēja Viktoriju, vēlāk – viens pēc otra – piedzima vēl divi bērniņi... 2012. gada novembrī, neilgi pēc Valsts lūgšanu brokastīm, intervēju Pēteri Sproģi, tolaik – Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu. Lūgšanu brokastīs Pēteris izstāstīja par to, kas notika ar viņa meitiņu, un klausītāji sajuta: sāpes Pēteri nav nocietinājušas, tās – tieši otrādi – padarījušas viņu atvērtāku un jūtīgāku, tāpēc arī stiprāku. To varēja nojaust, kad viņš – ne no papīra, bet no sirdī rakstītām rindām – lasīja savu skarbo un vienlaikus maiguma pārpilno stāstu par meitiņas aiziešanu, Dievu un ģimeni. Domāju, ka arī šodien Pēteris Sproģis, bīskaps emeritus, spēj un var stiprināt cilvēkus.

«Laura Šmideberga Tallinā ir parūpējusies par to, lai Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!» sociālajos tīklos no sirds priecājās politiķis Daniels Pavļuts (Attīstībai/Par!), ieraudzījis augšminētās mākslinieces darinātās rotas – auskarus, piespraudes un kaklā karamu daiktu, kas veidotas pēc bēdīgi populārā kroņvīrusa ģīmja un līdzības. Grūti saprast, kas mudinājis visādi citādi jauko mākslinieci, kura turklāt ir kaismīga latvju folkloras pazinēja un mīlētāja, pievērsties vīrusiem. Vēl grūtāk ir iedomāties, kura būs tā pamuļķe, kas spraudīs savās smukajās ausu ļipiņās nāvējošās sērgas mākslinieciskus atveidus. Un pavisam savādi ir lasīt politiķa sajūsmu par šādiem «mākslas darbiem».

Intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu – par situāciju valstī un pasaulē, par politiku, veselību un latviešu prasmi tikt galā ar likstām.

Epidēmiju dabu var salīdzināt. Viena no tādām Latvijā sākās 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Sarkanais vīruss nobendēja tūkstošus, sagandēja dzīvi visai tautai, tomēr mēs zinājām, kā tas izskatās – šis komunisma vīruss. Tagad cīnāmies ar neredzamu slepkavu. Un tomēr mums nav tiesību aizmirst vēsturiskās epidēmijas, kas izmainījušas tautu esību. Viena no šādām epidēmijām tika mums uzsūtīta 1949. gada 25. martā, kad padomju vara deportēja 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā notika šīs traģēdijas sagatavošana, saruna ar vēsturnieku, asociēto profesoru, Vidzemes Augstskolas rektoru Gati Krūmiņu.

Intervija ar zinātnieku, profesoru Ivaru Kalviņu, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta amata kandidātu: par SARS-CoV-2 vīrusu [jaunais koronavīruss], par vakcīnu un zāļu ražošanu, par valdības politiku attiecībā uz Covid-19 pandēmiju.

«Es biju gatavs atdot savu jauno dzīvību,» atceroties latviešu leģionāru kaujas par Latviju, stāsta sirmais, bet joprojām stiprais Visvaldis Lācis, kurš nule, 12. martā, atzīmēja savu 96. dzimšanas dienu. Šie vārdi izskan Raivja Dzintara (NA) veidotajā dokumentālajā filmā Latviešu leģionāri. Taisnības augšāmcelšanās. Diemžēl pasaules sērgas dēļ 15. martā paredzētā filmas pirmizrāde nenotika, taču man bija iespēja un gandarījums to noskatīties ārpus gaidītā, tomēr nenotikušā pasākuma.

Kamēr Krievijā zeļ Staļina kults un tiek pat lipinātas jaunas bistes asiņainajam tirānam, Polija turpina iznīcināt komunismu slavinošus pieminekļus: 2017. gadā Polijas parlaments pieņēma likuma grozījumus, ka ar šādiem pieminekļiem «nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu». Paredzēts iznīcināt aptuveni 500 pieminekļu, no kuriem liela daļa veltīta sarkanarmijai. Jācer, ka vairums no šiem mēsliem jau ir sasmalcināti un sabērti, piemēram, jauno ceļu pamatnēs.

Dienu pēc viņa bojāejas – 1919. gada 7. martā – tika uzrakstīts dokuments, kas stāstīja par viņa askētismu, bet kopumā – arī par latviešu bataljona dzīves apstākļiem. Latviešu atsevišķā bataljona komandiera pulkveža Oskara Kalpaka lietu saraksts bija šāds:   viens melns kabatas pulkstenis ar zelta ķēdi (firma Longin);   1 kabatas nazītis un nagu tīrāmais – ādas makstī;   1 ādas portfelis;   1 ādas maks;   skaidra nauda – divi tūkstoši simt sešdesmit seši rubļi (2166 rubļi).

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ar saviem «reformu» buldozeriem iet pāri ne tikai Latvijas Universitātei, tās likumīgi ievēlētajam rektoram Indriķim Muižniekam un citām augstākajām mācību iestādēm: tās vēriens ir daudz plašāks – konceptuālajā (?) ziņojumā Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu ir paredzētas graujošas izmaiņas arī pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības sistēmā, proti, koledžu izglītībā.

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība): par izbēgšanu no «pelēkā saraksta», izglītību latviešu valodā un augstskolu reformu, par Rīgas domes vēlēšanām un Kristīnes Misānes glābšanu, par Krievijas centieniem pārrakstīt vēsturi un par latviešu leģionāru piemiņas dienu.

«Mēs esam iecerējuši...» viņš, stāstīdams par Rīgas Zooloģiskā dārza nākotnes iecerēm un plāniem, vairākas reizes saka – mēs darīsim, mūsu zoodārzs... «Nu, kāds «mūsu»,» viņš apraujas, «tagad es vairs nevaru tā teikt.» Trīsdesmit darba gadi pagājuši kā gara, bagāta diena. Ar saullēktu, ar gaismas zenītu un aiziešanu rietā. Vienubrīd ass, skops sāļums iedzeļ plakstiņos. Tad, kad Ingmārs stāsta par kāda veikala apmeklējumu pirms pāris dienām. Ar sievu iebraukuši nopirkt pārtiku, pēkšņi pie kases Ingmārs dzird: «Līdakas kungs!» Viņš pagriežas pret saucējiem: tur puslokā stāv veikala darbinieki, kādam rokās milzīga, sarkana šokolāde. «Mēs ar jums! Turieties!» veikala darbinieki cits caur citu sauc, dāvinot Ingmāram saldo kārumu. Maza, mīļa pateicība no svešiem cilvēkiem, kuri vienkārši gribēja pateikt paldies bijušajam Rīgas Zooloģiskā dārza vadītājam Ingmāram Līdakam par milzīgo, pašatdevīgo darbu dzīvnieku labā. Savukārt no Rīgas pašvaldības, kas ir zoodārza īpašniece, Ingmārs nesaņems neko: nedz kompensāciju par darba attiecību beigšanu, nedz pliku paldies: 19. februārī ar Rīgas izpilddirektora Jura Radzēviča rīkojumu no valdes locekļu amatiem atstādināti Ingmārs Līdaka un Andris Morozovs. Šodien – intervija ar Ingmāru Līdaku.

«Pret reformu caureju zāļu nav,» ironiski teic profesors Ivars Kalviņš, raksturodams histērisko rosīšanos, cakinot zinātnes un izglītības «reformas» (Neatkarīgā, 20. februāris). Tas brīdis, kad vārds «reformas» skan kā lauku ķemertiņa čīkstošu durvju virināšanās neproduktīvā caurvējā... Bet cits skaņu avots vairs nav iedomājams, ja «reformu» piedāvājums plūst no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Tāds pagājušo otrdien ieplūda Ministru kabinetā (MK), kur «koalīcijai» tika piedāvāts atbalstīt konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents, mākslas doktors, LZA īstenais loceklis Ojārs Spārītis un viceprezidents, Latvijas Universitātes profesors, LZA īstenais loceklis, kardioķirurgs Andrejs Ērglis nemaz neslēpj, ka nākamajam LZA prezidenta amatam atbalsta profesora, LZA īstenā locekļa Ivara Kalviņa kandidatūru. Atbalstītājiem pievienojas arī ekonomikas doktore, LZA īstenā locekle Baiba Rivža. LZA prezidenta vēlēšanas notiks pavasarī, un Ojārs Spārītis atzīst, ka ir svarīgi ne tikai ievēlēt Latvijas zinātnes perspektīvu redzošu LZA vadītāju, bet arī atzīt kļūdas un enerģiski iet tālāk. Šodien par LZA nākotni Neatkarīgā sarunājas ar Baibu Rivžu, Ojāru Spārīti, Andreju Ērgli un Ivaru Kalviņu.

«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.

«Zināt, ko es domāju par mūsu lielajiem Latvijas pāviem, kuri katru savu žagu izlika tviterī, piemēram, «es tikko parunāju ar Dānijas ministru»? Es domāju, ka viņi nav pelnījuši pārstāvēt Latvijas tautu! Jo to, ko viņi dara, var nosaukt visos citos vārdos, tikai ne par darbu,» sociālajos tīklos izteicās ārpus frakcijām esošā Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko.

«Tā kā izglītības ministre Šuplinska kārtējo reizi ir zaudējusi tiesu pret Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, vēlos uzzināt: 1) kad tiks izskatīts tiesas lēmums par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā? 2) vai tiks vērtēta Šuplinskas atbildība šajā lietā? 3) vai Šuplinskai Valsts kasē liks atmaksāt iztērētos 9999 eiro (līgums ar advokātu biroju Eversheds Sutherland Bitāns, kas tika noslēgts Muižnieka atcelšanai no amata pēc Šuplinskas iniciatīvas; līgums publiskots ministrijas mājaslapā novēloti, pārkāpjot likumu)?»

Pagaidām nav precīzi konstatēts, kāds Austrumāzijas dzīvnieks ir bijis galvenais «varonis» dramatiskajā koronavīrusa (tam nule ir dots nosaukums – Covid-19) pārnesē uz cilvēku. Iespējams, ka sikspārnis, kobra vai kāda no jūras veltēm. Ķīnieši – tāpat kā daudzu Austrumāzijas zemju iedzīvotāji – minētos mošķus ēd viegli termiski apstrādātus, turklāt sanitārie apstākļi, kādos top šīs delikateses, nav ne tuvu ideāli. Ķīnas, Vjetnamas vai Taizemes tirgos mēs varam priecāties par Austrumu eksotiku, bet līdz brīdim... kad pasauli apjoņo kāds jauns, agresīvs vīruss.

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

«Cik vien sevi atceros – tā bija dzīve Jūrmalas ātrajā palīdzībā,» teic Roberts Fūrmanis, «līdz ar to neatminos nevienu citu profesiju, par kuru es būtu interesējies. Vienmēr esmu gribējis būt ārsts. Un es arī vēlētos, lai šie mazie pilsoņi,» – Roberts norāda uz saviem dēlēniem Ričardu un Arturu – «arī kļūtu par mediķiem. Es noteikti viņus neatrunātu no šīs izvēles.»