Raimonds Pauls: Šī valdība nemāk vadīt valsti
Maestro Raimondam Paulam 12. janvārī – 85! Piedāvājam žurnālistes Elitas Veidemanes sarunu ar Maestro, kas publicēta digitālajā laikrakstā «Neatkarīgā» 2020. gada 17. decembrī.
‒ Jums nav tāda sajūta, ka mēs nevaram plānot savu turpmāko dzīvi pat nedēļu uz priekšu?
‒ To jau neviens nevar zināt, kas ir un kas vēl būs. Tikko atcēlām pēdējo pasākumu ‒ manu jubilejas koncertu ar Elīnu Garanču. Loģiski jau tas bija: 11. janvārī beidzas ārkārtas situācija, bet 12. janvārī paredzēts koncerts.
Kurš var kaut ko garantēt? Elīna ir saistīta ar savu ārzemju turneju grafiku, un mēs gadu gatavojām Rīgas koncertu, plānojām... Elīna skatījās savus plānus, varbūt kaut kas notiks jūlijā. Bet tas ir tikai varbūt. Turklāt tādi pārcelti koncerti zaudē visu savu šarmu, visu, uz ko mēs gājām. Mēģinājumi ar kamerorķestri, izdomāta īpaša režija...
Tas pats bija ar Andri Keišu: koncertus saskaņojām ar teātra izrāžu datumiem, tagad tas arī ir nost. Kopā kādi 20 koncerti ir nost. Labi, es izdzīvošu, jo es par interviju ar jums saņemšu tādu naudu... (smejas), ar ko es varēšu ilgi dzīvot. Bet ko tie pārējie mūziķi darīs? (..)
Bet kas man visvairāk kremt... Sazinājos ar vienu igauņu mūziķi, un viņš izstāstīja, ka Igaunijā koncerti netiekot atcelti. Viņiem ‒ tāpat kā mums vēl nesen ‒ ir pustukšas zāles, nekas dižs tas nav, tomēr kaut kāda kustība notiek. Šobrīd Latvijā galvenie cietēji ir radošo profesiju cilvēki. Valsts sektorā visi ir uz algām, ierēdņiem vēl grasās algas paaugstināt. Nu, kas tas ir?! Tas gan nav manā stilā ‒ skaitīt naudu svešā kabatā, bet... Es esmu zaudējis tik daudz naudas, «pateicoties» visiem šiem valdošajiem zēniem, ka bail pat domāt. Kad sākās visa tā padarīšana ar vīrusu, dzirdēju, ka mūsu valsts esot saņēmusi milzu naudu. No tās uzreiz savu vezumu dabūja «airBaltic» ‒ nevienam neko neprasīja, viņi vienkārši dabūja, un viss. Es arī nebūtu bēdīgs saņemt tādu algu, kādu saņem tās aviokompānijas vadītājs.
‒ Nuja, jūs ar savu algu radiofonā netiekat līdzi.
‒ Uzskatu, ka radiofona vadība revanšējas man par to, ka savulaik Latvijas Radio 1. studijā iedabūju to flīģeli, pateicoties biedram Avenam (smejas)...* Bet kāpēc gan es te atrodos, šeit, Radiomājā? Lai satiktos ar tiem, kuri ‒ līdzīgi man ‒ vēl kaut kā te kustas. No vecās paaudzes palikuši daži uz pirkstiem skaitāmi. Gunārs Jēkabsons... Būtībā arī viss. No tā vecā radio vairs jau nekā nav...
‒ Tagad jau top jaunais sabiedriskais radio, kas, iespējams, tiks apvienots ar sabiedrisko TV.
‒ Jā, tas ir interesanti. Ko šis jaunais medijs drīkstēs teikt un ko ‒ nedrīkstēs? Nedod, Dievs, pateikt, ka viņi kādu atbalsta. Privātos radio nekas neinteresē: viņi dragā savu ārzemju mūziku, un viss. Bet te, Radiomājā, ir pavadīts faktiski viss mūžs, te padomju laikos bija Latvijas Radio orķestris, te bija dzīve, te viss skanēja... Bet tagad mēs par tiem laikiem nedrīkstam runāt, Veidemane būs pirmā, kura metīsies virsū, teikdama, ka tas svoločs krieviem pārdevies (smejas).
‒ Kā tad, kā tad. Kur nu bez tā (es arī smejos).
‒ Bet tā nu bija: te viss vārījās, te bija mūzikas centrs, un tieši radiofonā tika saglabāta latviešu kultūra. Un kas tagad notiek? Kā tiek saglabāta kultūra? Es jautāju ‒ kā? Šī valdība ‒ nu, nemāk tā vadīt valsti. It īpaši krīzē. Tad ir tikai viens ceļš ‒ jāiet prom pašiem. Bet neviens nekur netaisās iet. Kultūras ministra amatā ielika dziedātāju, viņš vētraini sāka ar koncertzāles projektu, bet laikam jau viss tur ir apklusis... Paskatos reizēm tās attālinātās Saeimas sēdes. Nu, piedodiet, kas tās par sēdēm? Kaut kādi gari ģīmji ekrānā, nekādas dzīvības, kaut ko tur runā... (..)
‒ Bet katra pārnopietna situācija rada arī savus smieklus.
‒ Tā ir. Andris Keišs stāstīja: reiz viņš bijis kaut kādās bērēs, veči nes zārku, visi totālā ķēmā, vienam aizķeras kāja, tas klūp un parauj līdzi pārējos nesējus... Zārks nokrīt, atveras vaļā, un no tā zārka izkrīt plika sieviete! Kāpēc plika? Tuvinieki izdomāja: lai nav drēbes lieki jātērē! Nu, filmas epizodei gatavs sižets. Labi, ka var pasmieties. Un tā ir arī dzīvē: tauta zviedz par valdību, bet tā neliekas ne zinis. Es vienmēr brīnos: kā tie cilvēki tiek līdz tādiem amatiem?
‒ Jūsu pieminētais ministrs ‒ Nauris Puntulis ‒ viņš vismaz bija labs dziedātājs.
‒ Tā ir. Bet es arī esmu izbaudījis kultūras ministra amata «jaukumus». Pats no tā amata aizgāju prom, jo to paciest vairs nevarēju... Zināt, ka es atteicos no balvas par mūža ieguldījumu teātra mākslā?