„Pagaidām vakcinēšanās ātrums pie mums ir nožēlojams. Šim lēnajam tempam būs nopietnas ekonomiskās sekas. Turklāt ir daudz problēmu ar to, kādu vakcīnu tad īsti lietot, kura vakcīna ir akceptēta, kura – vēl ne utt. Viss kopā parāda iemeslus, kāpēc ministre Viņķele iet uz izeju. Situācija vēlreiz pierāda aksiomu: nedrīkst likt par ministriem cilvēkus, kuri fundamentāli izkrīt vēlēšanās,” uzskata Filips Rajevskis, sabiedrisko attiecību aģentūras „Mediju tilts” līdzīpašnieks, politologs Filips Rajevskis. Par to un daudz ko citu – šodienas intervijā.
Stāsta, ka jūs kā zemessargs trīs naktis piedalījāties komandantstundas reidos kopā ar policiju. Kā gāja?
Cilvēki bija disciplinēti. Tādu īstu pārkāpēju redzēju tikai vienu, un tas pats bija tik ļoti nobijies un nelaimīgs, ka pat uz sodu nekvalificējās. Kopumā - secināju, ka sabiedrība ir paklausīga. Iespējams, tā baidās no sodiem un apzinās riskus, bet kopumā rezultāts ir labs.
Daudziem nav skaidrs, kāpēc bija nepieciešama tāda vairāku nakšu komandantstunda, ja zinām, ka tikai no 31. decembra uz 1. janvāri notiek lielā staigāšana un priecāšanās.
Domāju, ka tas bija vairāk jauniešu dēļ. Viņi vairāk „čupojas”. Un ne tikai to vienu nakti, kuru pieminējāt... Garās brīvdienas ir ideāls laiks, lai „čupotos”. Un, ja „čupojas”, inficēšanās skaitļi iet uz augšu.
Daudz trakāka „čupošanās” notika, kad pāris dienas pirms Ziemsvētkiem mūsu valdība pateica, ka tūdaļ lielas preču grupas taps aizliegtas.
Protams. Neilgi pēc tam - inficēšanās uzplaiksnījums. „Čupošanās” tika uzdzīta mākslīgi. Pa Rīgu nebija iespējams pabraukt, korķi bija milzīgi, pie veikaliem nebija brīvu vietu, kur auto nolikt. Nesaprotu valdības lēmumu pieņemšanas loģiku... Tas, kas bija normāli un adekvāti - aizvērt Lielbritānijas avioreisus. Normāli būtu arī tā - vakarā valdība pieņem lēmumu, no rīta - veikali ciet. Viss. Divas dienas nebūtu nekādas drūzmas.
Un ko teikt par aizliegto/atļauto preču sarakstu, ko „sacerēja” esošās valdības rakstveži? Tas, maigi sakot, neizprotams. 28. decembrī nosūtīju Valsts kancelejai 12 konkrētus jautājumus. Pēc deviņām dienām saņēmu padomju laika cienīgu atbildi - formālisma paraugu. Nevienas konkrētas atbildes! Vai to var saukt par normālu komunikāciju?
Neaizmirsīsim, ka Valsts kancelejā ir daudz komunikācijas speciālistu. Bet, manuprāt, ir tā: jo vairāk ir komunikācijas speciālistu, jo graujošāk samazinās komunikācijas kvalitāte. Domāju, ka normāli būtu, ja noteiktu: tādi veikali ir vaļā, bet tādi - ciet. Mums jau nav tikai pārtikas veikali. Mums ir jaukti veikali: pārtika plus rūpniecības preces. Un te sākas problēmas. „Rimi” strādā, bet blakus esošās „Drogas” nepārdod pārtiku, kaut gan sortiments krustojas: abos ir gan zeķes, gan trauku lupatiņas. Ja „Drogām” aizliegs tirgot lupatiņas, bet „Rimi” atļaus, „Drogas” varēs iet uz tiesu - konkurences lieta. Tas, manuprāt, ir vienīgais skaidrojums visai tai dumjībai ar šiem sarakstiem*. Lai būtu līdzvērtīgi, „Drogām” jāieliek savos stendos kaste ar pienu un jātirgo. Bet es nesaprotu: kāpēc to nevar izskaidrot cilvēkiem? Varbūt ir cita loģika...
Jūs izvēlaties pārāk gudru šo aizliegumu loģiku. Un cilvēki nekad - nekad! - nesapratīs, kāpēc, nopērkot maizi un pienu, garām skrienot, ir aizliegts nopirkt zeķes vai trauku lupatiņas.
Domāju, ka ir tikai juridiski apsvērumi, kāpēc aizliedzēji sevi cenšas pasargāt no tiesas darbiem.
Tad kāpēc jāveic šāds lieks un bezjēdzīgs darbs?
Atbildes nav. Bet nožēlojami ir tas, ka nav iespējams dabūt sakarīgu atbildi no Valsts kancelejas. Un tiek pieņemti lēmumi, kurus nespēj izskaidrot nedz šo lēmumu pieņēmēji, nedz to profesionālie skaidrotāji. Saeimas Budžeta komisija bija sasaukusi sēdi, kur tika runāts arī par komunikācijas jautājumiem, un viena no problēmām bija: neviens piārists nespēj izskaidrot sabiedrībai kādu problēmu vai uzstādījumu, ja klients pats nespēj pateikt, par ko vispār ir runa. Komunikācijas speciālists var atbildēt uz jautājumu - kā komunicēt, nevis - ko darīt?
Šī valdības lēmumu nekonsekvence un juceklīgums, nespēja tos izskaidrot - ko tas viss izdara ar sabiedrību?
Man ir sajūta, ka valdība funkcionē, reaģējot uz sociālajiem medijiem. Bet sociāli mediji neatspoguļo sabiedrisko domu. Tam ir radīta socioloģija, kas dod ieskatu par to, ko patiešām domā sabiedrība. Tas, ar ko tagad nodarbojas valdība - tā veic plastisko operāciju, skatīdamās greizajā spogulī. Tāpēc komunikācija sanāk tāda pati - greiza. Valdība saskatās sociālos medijus un secina: nu gan ir vāks! Kādas tam ir sekas? Reaģējot tikai uz sociālajos medijos pausto, valdība atstāj sabiedrības vairākumu, teiksim tā, neaprūpētu. Jo tajos atrodas tikai neliela daļa sabiedrības. Valdība, patiesību sakot, nezina, ko domā sabiedrības vairākums. Un tas ir nepareizi. Vajadzētu būt kvalitatīviem pētījumiem, lai ir spēja kvalitatīvi novērtēt, kā cilvēki emocionāli uztver notiekošo. Nevar bez empātijas komunicēt ar sabiedrību! Bet te sanāk otrādi. Politiķim empātija ir kādi 70% no viņa kvalifikācijas.
Tā vajadzētu būt, bet...
Negribu teikt, ka viņos galīgi nav empātijas. Domāju, ka politiķi vienkārši nav „aprīkoti” ar informāciju.
Kā tad tā? Vai viņiem nav armija padomnieku, kam tas būtu pienākums - „aprīkot”?
Protams, visu laiku vajadzētu būt rokai uz pulsa, lai zinātu, kāda ir sabiedriskā doma. Bet šīs informācijas nav vai arī tās katastrofāli pietrūkst. Iespējams, ka tā ir dziļi izpētīta, tomēr tas netiek izpausts sabiedrībai. Kaut gan tā nedrīkstētu būt slēpjama.
Kaut kā negribas ticēt, ka valdībai būtu jelkāda informācija par to, kā sabiedrība attiecas, piemēram, pret atļauto/aizliegto preču sarakstiem. Bet lielākā daļa sabiedrības par to burtiski vārās.
Protams, valdība varētu normāli atbildēt uz jautājumu: kā jūs nonācāt līdz šādam sarakstam? Ministri varētu izstāstīt, ka, raugi, tādos un tādos veikalos ir bijusi vīrusu pārnese. Un tā būtu uz pierādījumiem balstīta komunikācija. Bet nekā tāda nav.
Tāpēc ne velti cilvēkiem ir sajūta, ka valdība dzīvo uz kādas citas planētas, tāpēc nesaprot, kas notiek šeit, uz Zemes.
Tā ir kvalitātes problēma, kas pēc tam atspoguļojas kvantitatīvajos datos, kas saucas - partiju reitingi, uzticēšanās valsts varai un valdībai.
SKDS pētījumi nule parādīja, ka uzticēšanās valdībai ir tik zema kā vēl nekad.
Komentārs gan bija labs: uzticēšanās ir augstāka, ja salīdzina ar 2009. gadu... Toreiz valdībai uzticējās tikai kādi astoņi procenti. Bet tagad ir 2021. gads: daudzas nozares ir iznīcinātas, cilvēki palikuši bez darba un bez iztikas līdzekļiem. Galvenā problēma ir tā, ka pēc 2009. gada krīzes tā arī neiestājās pilnīga atkopšanās - es runāju par valdības reitingiem. Tie joprojām rāpo pa apakšu. Bet priecāties par to, ka tagad reitingi nav zemāki par 2009. gada reitingiem... Zemāk par grīdu jau nenokritīsi.
Var jau izlauzt grīdu un nokrist vēl zemāk...
Sociāli grīdas izlaušana nozīmē nemierus.
Mūsu mentalitātē nav iezīmēti nemieri.
Es nepaļautos uz mentalitāti.
Bet uz ko tad?
Un vispārējo ekonomisko situāciju. Cilvēki tomēr novērtē savas iespējas. Tā, piemēram, pēc paziņojumiem, ka tādas un tādas preces nebūs nopērkamas, cilvēki saskrēja veikalos pūļiem vien. Tātad ir, par ko pirkt. Un tad cilvēkiem nav interesanti skriet uz protesta mītiņiem. Salīdzināsim ar Baltkrieviju. Kāpēc tur mītiņi ir gandrīz katru dienu? Tāpēc, ka tur iznīcināts mazais bizness. Tev ir tavs veikaliņš, tava bulciņcepšanas darbnīca, tev jācep un jāpārdod, tev nav laika skraidīt pa mītiņiem. Bet Baltkrievijā vairs nav mazā biznesa, līdz ar to ir daudz brīvā laika. Kāpēc pie mums vidusslānis ir inerts? Tāpēc, ka jānodarbojas ar ģimeni un mājām, ir jāstrādā, kamēr ir darbs. Nav laika piketēt. Bet tad, kad visiem atņems darbu, izbrīvēsies laiks protestiem. Tāpēc tagad ir tik svarīgas vakcīnas: jo ātrāk sasniegsim līmeni, kad inficēto skaits samazinās, jo ātrāk atjaunosies vidējais bizness. Pagaidām vakcinēšanās ātrums pie mums ir nožēlojams. Šim lēnajam tempam būs nopietnas ekonomiskās sekas. Turklāt ir daudz problēmu ar to, kādu vakcīnu tad īsti lietot, kura vakcīna ir akceptēta, kura - vēl ne utt. Viss kopā parāda iemeslus, kāpēc ministre Viņķele iet uz izeju. Situācija vēlreiz pierāda aksiomu: nedrīkst likt par ministriem cilvēkus, kuri fundamentāli izkrīt vēlēšanās.
Nešaubīgi. Viņķele iet uz izeju, bet vai nākamais ministrs būs tas, kurš mūs vedīs uz saulaino tāli?
Atzīsim vispirms to, ka viss jau ir nokavēts, un vīruss ir nekontrolējams. Otrā lieta: vai iespējams kaut ko uzlabot veselības aprūpē, ja slimnīcās ir 1200 kovidpacientu? Domāju, ka ministra aktivitātes šo situāciju var tikai pasliktināt. Slimnīcas pašas pratīs tikt galā. Ministram vajag tikai sadzirdēt slimnīcu prasības, ministram nav jāmāca, kā ārstēt pacientus. Toties vakcinācija ir politisks jautājums. Un mūsu „liberālajai” sabiedrībai patīk veidot rindas, un to veidošana nāk no padomju laikiem. Tā vietā, lai pateiktu, ka vakcinēti tiks visi, kuri to vēlēsies, atbildīgie par vakcinēšanu ņemas ar „taisnīgu rindu” veidošanu, un tas noņemšot spriedzi. Bet ap vakcīnām vienmēr būs spriedze, jo vakcīnu esamība (vai neesamība) ietekmēs biznesus un dzīvi kā tādu. Vienīgais, kas var noņemt spriedzi, ir temps. Cilvēks piedos, ja viņš nesaņems šodien, bet saņems pēc nedēļas, nevis - varbūt! - gada beigās. Piemēram, biznesmenis plāno savu darbību, viņš zina, ka oktobrī viņam paredzēts darba brauciens uz Āziju, viņam un viņa cilvēkiem vajadzīga vakcinācija, bet viņš nojauš, ka viņam tā šogad vispār nespīd! Tas nozīmē, ka bizness tiek izjaukts. Un tad biznesmenis paliek ļoti nervozs un viņā rodas daudz jautājumu. Turklāt - nevajag skriet pakaļ tiem, kuri nevēlas vakcinēties. Daudz vairāk būs to, kuri vēlas. Un, kad tie, kuri nevēlas, redzēs to lielo pulku, kas vēlas, nekādas kampaņas nebūs vajadzīgas.
Tagad, kad Ilze Viņķele „iet uz izeju”, partiju apvienības „Attīstībai/Par!” (AP) reitings krītas?
Partijas vienmēr iznīcina pašas sevi, tāpat kā koalīcijas iznīcina pašas sevi. Nav ārējo nīcinātāju, jo neviens nezina tevi labāk kā tu pats, kā tas cīņubiedrs un līdzgaitnieks. Redzot AP reitingu kritumu - ko tad mēs gribējām pēc Māra Mičerevska izraisītā skandāla? Tādi fundamentāli politiskie skandāli parasti notiek pēc absolūti nebūtiskām lietām. Skandāla cena bija pārsimt eiro, un šo summu visi saprata: sabiedrībai aiziet garām kaut kādi skandāli par simt miljoniem eiro, bet par 250 eiro - tur visiem viss bija skaidrs... Un ne jau kāds svešais izraisīja šo skandālu: savējie inspirēja, savējie veicināja. Pat ministre Viņķele nespēja tā nobliezt reitingu kā Mičerevska skandāls par ministra Pūces 250 eiro. Paši pūta, paši sadega.
Ja tika atlaista Ilze Viņķele, tikpat pelnīti - ja ne vēl vairāk - būtu atlaist Ilgu Šuplinsku - par viņas izglītības „reformu”, par augstskolu mīdīšanu ar kājām.
Mēs uz visu šobrīd skatāmies caur kovidprizmu. Gaidot otro vilni rudenī, bija vērojama Veselības ministrijas un Izglītības ministrijas negatavība. Par to tika runāts skaļi un ilgi. Ja izglītības ministre būtu sagatavojusies šim otrajam vilnim, viņa varētu mīdīt jebko un jebkā, jo kovids ir labs fons, lai izdarītu lietas - ja tu pareizi tās dari un ja vispār dari. Jo visa uzmanība pievērsta kovidam, neviens neskatās ne uz ko citu. Paskat, Juris Pūce panāca savas administratīvi teritoriālās reformas pieņemšanu, un kurš tagad par to runā? Neviens! Tagad visiem ir kovids! Un Pūce zināja, ko dara, un kovids viņam tikai palīdzēja. Tas pats attiecas uz Šuplinsku: ja viņa būtu nokārtojusi skolu dzīvi kovida laikā, viņa aiz tā kovidaizkara varētu izformēt un likvidēt Latvijas augstskolas, un neviens to pat nepamanītu.
Laikam jau nebija tik daudz prāta...
Tā kā viņa neprata izmantot kovidu, tagad viņai piemin vēl daudz ko citu. Bet ir vēl otrs moments: sabiedrības apmierinātība ar izglītību.
Un kāda tā ir?
Atļaušos teikt, ka mūsu izglītības kvalitāte un līmenis ir gaužām zemi. Bet šajā gadījumā tā nav tikai ministra atbildība. Arī visi cīnītāji pret ministriju ir līdzatbildīgi. Ir arī kvalitatīva izglītība, un tās ir klusas un mierīgas augstākās mācību iestādes, audzina labus studentus, bet - kad kāds mēģina tām piedurt pirkstu, uzreiz dabū pa nagiem. Tādā ziņā labs piemērs ir Rīgas Ekonomikas augstskola (Stokholmas Ekonomikas augstskola, tautā saukta par zviedru ekonomikas augstskolu). Nezinu, ko mēs darītu, ja nebūtu šāda augstskola, kas ražo kvalitatīvus biznesa kadrus. Salīdzinoši labi veicas arī Stradiņa universitātei. Šīs augstskolas necīnās ar ministriju. Izglītības ministrijas gadījumā cīņa starp Šuplinsku, kura nav spēcīga un kompetenta augstskolu pārvaldniecības jomā, un vāju izglītības pakalpojumu sniedzējiem ir tāda... neizteiksmīga. Un sabiedrība vērtē: vieni ir nožēlojami, otri - vāji, sanāk tādas liliputu cīņas. Cilvēki to vēro kā šovu, bet neuzstāj, ka viens no liliputiem būtu jāizraida no cīņas telpas.
Vai jums ir kāda vīzija par valsts un sabiedrības tālāko virzību?
No šīs Saeimas es aicinātu negaidīt milzīgas revolucionārās pārmaiņas. No šī sadrumstalotā veidojuma izriet tikai tas, ko mēs redzam. Politika tiks veidota tieši tāpat, kā to iesāka veidot pirms diviem gadiem. Vienīgais, ko gribas sagaidīt - politisko stabilitāti.
Stagnāciju.
Bet es aicinātu atcerēties, kā mēs nonācām līdz šodienas premjerministram Krišjānim Kariņam. Bija taču arī divi citi premjera amata kandidāti: Jānis Bordāns un Aldis Gobzems. Tad, kad nonāca pie Kariņa, es pārmetu krustu un nodomāju: vismaz adekvāts politiķis. Protams, ikvienā politiķī varam atrast simtiem trūkumu, bet visu mēs iepazīstam salīdzinājumos. Un šajā gadījumā mūsu svarīgākais mērķis ir: iziet ārā no kovida kā ne pēdējiem Eiropā. Gribētos jau kā pirmajiem, bet... Ambīciju laikam pietrūkst. Ja mums būt iespēja pirmajiem iziet no kovida, veicot vakcināciju, nevaru iedomāties, kurš no politiķiem būtu tas, kurš teiktu, ka tāda un tāda vakcīna mums ir par dārgu. Izmaksu līdzsvars ir nesalīdzināms, ieguvumi tiem, kuri būs pirmie atpakaļ normālā dzīvē, būs milzīgi. Šādos gadījumos taupīt - tas būtu neprāts. Tā būtu santīmu lasīšana braucoša ceļu ruļļa priekšā: kamēr tu tos lasīsi, tevi paraus apakšā.
Tad kāpēc viss ar šīm vakcīnām līdz šim noticis tik gausi, tik necaurspīdīgi un - es pat teiktu - savādi?
...Viņķele nav muļķe, viņa ir izglītota un gudra. Atļaušos izteikt savu versiju: viņai ir citas intereses. Viņai ir liela pieredze, viņa nav iekapsulējusies savos priekšstatos, viņai ir plašs kontaktu loks. Domāju, ka tur slēpjas... lielas intereses.
Bail pat domāt, kādas.
Finansiālas. Es ticu cilvēka saprātam, bet neticu sakritībām. Ai, nu, kaut kādas sakritības dēļ tika pieņemts lēmums par vienu konkrētu vakcīnu. Domāju, ka tādas lietas tiek lobētas. Šādi plāni tiek lobēti. Jāsaprot, ka veselības nozare ir ļoti lobēta nozare, un tur vienmēr ir milzīgas naudas intereses. Viss, kas notiek, ir ļoti jaudīga lobisma cīņas.
Kaut kā nejūtu cerīgumu jūsu teiktajā.
Gan jau būs labi. Kopumā mums ir adaptīva sabiedrība. Turklāt dažādas apokaliptiskās prognozes nav realizējušās, un to pierāda kaut vai tas, ka ekonomikā spējam adaptēties. Starp citu, Viņķele pārstāv to spārnu, kas vienmēr runā par solidaritāti, kamēr šā spārna politika ir tieši pretēja. Liberāļu politika ir: izdzīvo stiprākais. Taču tagad ir pienācis laiks, kad ir jābūt solidāriem ar tiem cilvēkiem, kuri strādā nozarēs, kas cieš zaudējumus ne viņu pašu dēļ. Un tagad vienkārši nospļauties - ai, nu, viesnīcas un restorāni aizveras, lai aizveras! - tas ir nekrietni. Tieši tagad jādemonstrē solidaritāte, nevis politika „lai nomirst vājākais”.
*Pēc sabiedrības neapmierinātības viļņiem un pateicoties žurnālistu neatlaidībai, valdība 7. janvārī tomēr papildināja atļauto preču sarakstu ar dažām pozīcijām.
