Elita Veidemane / Autori

„Veselības ministrei Viņķelei ir tikai viens – savējais – viedoklis. Jebkurš cits viedoklis viņā raisa dusmas. Domāju, visi pieņemtie izolācijas, karantīnas, masku lietošanas, medicīnas iestāžu slēgšanas pasākumi lielā mērā bija tikai un vienīgi politiski lēmumi,” uzskata Pēteris Apinis, ārsts, žurnālu „World Medical Journal” un „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors. Viņa spriedumi ir loģiski un līdzsvaroti, dažkārt paradoksāli un daudziem nepatīkami, toties – patiesi.

„Mēs tagad krājam naudu, lai nopirktu ziemai malku. Pateicoties pašvaldības pabalstam, iepirkām miltus un putraimus. Vīrs strādā pie saimniekiem, saņem algu, rudenī lēti iegādāsies kartupeļus. Jaunākā meita gatavojas iet pirmajā klasītē, puika būs jau septītajā. „Humpalās” dabūjām drēbītes, bija gluži jaunas. Par kādiem datoriem runā ministre? Par kādiem internetiem? Līdz tiem mums ir kā līdz kosmosam,” kādā nejaušā tikšanās reizē man stāsta sieviete. Viņas ģimene dzīvo laukos, viņa lūdz neizpaust savu vārdu: kaimiņi smiešoties.

Žaklīnai Cinovskai ir izveidojušās īpaši interesantas attiecības ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), jo neviens netop īsti gudrs, kāpēc NEPLP iTV raidījumus “Uzmini nu!” un “Mammu, iedod naudu” neuzskata par bērnu raidījumiem, bet tāda paša konkursa prasību ietvaros citu TV kanālu izvērtēšanā no NEPLP puses oficiāli tiek iekļauts bērnu raidījumu lokā, piemēram, “Vēlais ar Streipu”...

„Tūrisma uzņēmējiem valdība nav palīdzējusi. Tikai darba ņēmējiem – ar dīkstāves pabalstiem. Nav jēgas četrus mēnešu bīdīt papīrus un domāt kaut kādus variantus, tā ir tikai laika nosišana. Solījumu no valdības puses bija daudz, bet tas, ko tagad saka ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), nekur neaizķeras,” teic Latvijas lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnate Ziemele.

„Es būtu pirmais, kas atbalstītu okupācijas pieminekļa nojaukšanu, bet... Ja es gribētu šī „pieminekļa” vietā uzbūvēt koncertzāli, es nesaņemtu politisku atbalstu. Parādiet man to politiķi, kurš varētu panākt politisku vienošanos un rīt pieņemt lēmumu nojaukt šo okupācijas simbolu. Es apzinos, ka man tas neizdotos. Maniem oponentiem būtu pietiekami daudz argumentu, kāpēc mēs to nevaram izdarīt,” runājot par jaunās koncertzāles vietu, teic kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Šodien – saruna par koncertzāli un citām tēmām.

„Reiz tika uzdots jautājums: kurš ir lielākais rupeklis Latvijas deputātu vidū? Izrādījās, tas esmu es. Bet notika tā. Kādā Saeimas sēdē es runāju no tribīnes par dzīvnieku aizsardzības likumu. Viens „Saskaņas centra” deputāts nobļāvās kaut ko par okupāciju. Es uzreiz atbildēju: „Okupant, turi muti!”, un tad toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze man nolasīja vieglu morālīti par uzvedību Saeimā, un mans nākamais teikums no tribīnes bija „Nāvi okupantiem!”... Un tā mani nokristīja par Latvijas lielāko rupekli. Vai tad es pateicu kaut ko rupju?” – retoriski vaicā Juris Dobelis.

„Mūsu politiskā elite patlaban atrodas pašapmierinātības un apātijas stadijā. Lielākā daļa ir pārliecināti, ka viņus pārvēlēs. Valdošās partijas ir pārēdušās ar varu un guļ diendusu, politiķus nekas šobrīd neinteresē,” teic Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Mēs runājam par pasaules universitāšu krīzi, kas radusies, „pateicoties” kultūrmarksisma uzplaukumam, par joprojām trakojošo neprāta cunami un mūsu politiķu diendusu.

„Tas ir reāls un hronisks smadzeņu vīruspandēmijas stāvoklis, kas pieprasa „vecās pasaules” iznīcināšanu,” par ASV un Eiropu pārņēmušajiem grautiņiem teic Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Šodien mūsu saruna – par situācijas cēloņiem un vēsturi, rītdien turpināsim par pasaules universitāšu un izglītības krīzi, kā arī par politiķu nespēju kaut ko mainīt.

„Virsskaņas raķete, ko patlaban rada Krievija, varētu sasniegt mērķus Savienotajās Valstīs mazāk nekā piecu minūšu laikā,” tāds apgalvojums pērn izskanēja Kremļa propagandista Dmitrija Kiseļova raidījumā „Vesti nedeļi”. „Mēs nevienam nedraudam, bet...” – raidījumā šo miera dūjas paziņojumu komentēja Kiseļovs. Tā nav vienīgā tēma: jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šis propagandists stāsta gan par „ukraiņu fašistu zvērībām” pret „miermīlīgajiem” krievu iebrucējiem, gan par to, kā ASV provocē Krieviju, gan par to, kā notiek „nacisma atdzimšana” Latvijā un citās Baltijas valstīs.

„Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību – lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja,” savā rakstā „Kā Ābrams līgoja” apgalvo filosofs Artis Svece. Līdz Ābramam (Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” varonis) šajā rakstā vēl vajadzēja nokļūt, izbrienot cauri prātojumiem par vēsturisku pieminekļu gāšanu Amerikā un citviet pasaulē. Bet varēja nojaust, ka Sveces kungs neviļus (vai viļus?) attaisno gāzējus un demolētājus (#BlackLivesMatter), inteliģenti vijoties caur vēsturiskiem notikumiem.

„Amerikā es dzīvoju gandrīz 20 gadus: ASV ierados 2001. gada 11. septembra rītā, kad tika sagrauti Dvīņu torņi, un visi domāja, ka sācies karš. Bija haoss, neziņa... Bet viss palēnām nokārtojās. Tagad vēl aizvien runājot latviski, manā valodā nav tā īpašā akcenta, kas raksturīgs „kārklu angļiem”,” viņš pasmaida. Valdis Čirksts ir neliela uzņēmuma īpašnieks, aktieris, „Daugavas vanagu” Ņujorkas apvienības priekšsēdētāja vietnieks un latvietis (pēdējo „pazīmi” viņš uzsver īpaši).

„Kad priekšā kāds plēsa papīriņu, aizmugurē varēja dzirdēt katru skaņu,” saka Rita Vilciņa, arhitekta Jāņa Vilciņa atraitne. Viņa rāda fotoattēlus, uz kuriem var redzēt bijušās kompartijas centrālkomitejas ēkas būvniecības gaitu, jau gatavo ēku, apdares materiālus, rasējumus, plānus.

„Ar Šuplinskas un viņas ierēdņu radīto likumprojektu ir tā, ka šķiet: šie cilvēki vienkārši nesaprot, ko sacerējuši,” mūsu sarunas beigu akords ir kā... beigu akords. Pēdējo vērtējumu tiešāk pateikt vairs nevar. Un to pauž Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts, kurš ir kompetentākais augstskolu „reformas” kritiķis un kurā ieklausās visi, kas sajūt Izglītības ministrijas ievārītās putras nelabo garšu. Jācer, ka viņā ieklausīsies arī Saeimas deputāti, kuriem būs jāiet cauri Augstskolu likuma grozījumu brikšņiem, kurus sagatavojusi Ilga Šuplinska (JKP) un Izglītības ministrija.

„Kalmes!” – iesaucās Andris un iebrida dūņainajā Lielupes krasta gultnē, saulē spīdinādams savu nazi, ar ko griezt smaržīgos kalmju lakstus. Andrim palīdzēja Egils un Eduards, bet mēs – Baiba, Inguna, Anda un es, - krāvām kaudzē kalmes. Mēs, Majoru skolas bērni, gatavojāmies Jāņu vakaram, ko nedrīkstēja saukt vārdā. Tās bija pagājuša gadsimta sešdesmito gadu beigas, 22.jūnijs, lielā saulstāve, saulgrieži, Jāņu gaidas, padomju Latvija...

„Beidz izdomāt rasismu!”, „Politkorektums ir tirānija un ieroči pret eiropiešu tautām”, „Te, kas muld par rasismu, grib ievest imigrantus”, „Sava tauta ir vērtība”, #LatviešuDzīvībasIrSvarīgas – tādus plakātus šodien turēs Nacionālās savienības „Taisnīgums” organizētā piketa dalībnieki pie Brīvības pieminekļa. Pikets ir saskaņots ar varas iestādēm, un tā iniciators Viktors Birze cer uz sabiedrības izpratni.

Es piekrītu Borisam Cilevičam („Saskaņa”). Nē, nenokrītiet no krēsla. Šī ir pirmā un, visticamāk, arī pēdējā reize, kad piekrītu augšminētajam Saeimas deputātam. Runa ir par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz: televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējam pamatpiedāvājumā jānodrošina, ka vismaz 80% no iekļautajām papildu programmām saturam sākotnēji jābūt veidotam kādā no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālajām valodām. Tāpat krieviski raidošajiem telekanāliem būs noteikta atrašanās vieta kanālu piedāvājumā, un tā būs saraksta beigās.

„Ja tu esi menedžeris un vadītājs šajā laikā, tavos darba pienākumos nav paredzēta „žēlumā asiņojoša sirds”. Tavos pienākumos ir: darīt lietas, kas ir jādara,” it kā skarbi, tomēr pamatoti un loģiski teic Juris Žagars, Dailes teātra direktors, pirms tam – viens no vadošajiem teātra aktieriem. Pārsēsties no aktiera laivas direktora laivā – tas nav vienkārši. Par to arī runājam Jura Žagara kabinetā: par šo nevienkāršību laivu maiņas laikā, par kroņgripas krīzi un aktieriem, kuriem režisors nedod lomas, par kartupeļu stādīšanu un valdības lēmumiem.

“Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un par Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi, un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim,” savā dienasgrāmatā 1940.gada 15.jūnijā rakstīja PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, kad bija atgriezies no sapulces Kremlī. Tajā dienā Staļins pielika punktu pārdomām par Baltijas valstu okupāciju. 17.jūnijs iezīmēja traģēdijas sākumu, pēc gada – 14.jūnijā, - traģēdija turpinājās ar vēl lielāku atvēzienu.

„Pēc afroamerikāņa Floida nāves VDD sācis izvērtēt atsevišķus, iespējams, rasistiskus ierakstus sociālajos tīklos,” mums ziņo LETA. Tā kā Valsts drošības dienests ir slepens iestādījums, emociju karstumā tas nesniedz publiskas atbildes uz tik sarežģītiem jautājumiem kā, piemēram: vai latviskajos sociālajos tīklos vispār ir bijuši rasistiski izteicieni par Floida tēmu?

„Toreiz gandrīz nojuka dievkalpojums. Ērģelnieks uzdeva tādu toni himnai „Dievs, svētī Latviju!”, ka gandrīz visi klātesošie raudāja, un mācītājs svētīja sanākušos ļaudis, viņš svētīja visu tautu,” atcerēdamās 1988. gada 18. novembra dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā, stāsta Daina Šķiezna-Elsberga.

„Man te pie sienas bija Arņa Rītupa un Ulda Tīrona bilde, bet es to nomainīju pret Lāčplēsi, jo tagad vajag cīņas garu, filozofijai vairs nav vietas,” rāmi smaidot un veroties uz gleznu savā rektora kabinetā, saka Kristaps Zariņš. Lāčplēsis ir saulains, viņš ir no zelta, viņš raugās uz mums mierīgi, un vēsais ziemas fons saskan ar atsvešinātību, kāda jāpiedzīvo šajos laikos.

Trīs reizes drīkst minēt: vai kāds no valdīklām reaģēja uz Lato Lapsas publikāciju par to, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) savā neveiksmīgajā cīņā pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku patvaļīgi, nelikumīgi un bezatbildīgi iztērējusi nodokļu maksātāju naudu – vairāk nekā 20 000 eiro? Uzminējāt, neviens nereaģēja.