Elita Veidemane / Autori

„Pilsētās ir ap 20% bērnu, kuriem mājās nav datortehnikas, savukārt laukos – pat līdz 25%. Līdz ar to bērni nevar jēgpilni piedalīties mācību procesā. Šāda situācija pazemina mācību kvalitāti,” atzīst zinātņu doktore sabiedrības vadībā Ināra Dundure, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos. Šodien saruna ar Ināru Dunduri – par problēmām, kas būs jārisina jau šodien un kas būs jāatrisina jaunajām pašvaldībām.

„Jūs esat pamuļķi, kuri neko nesaprot no medībām,” – aptuveni tāda ir doma, ko nemedniekiem cenšas „atnest” mednieki. Protams, ne visi. Daudzi. Un no šiem daudzajiem īpaši izdalās tie, kuri par varas makti bīda sev izdevīgus grozījumus Medību likumā. Tos šodien, 29. aprīlī, paredzēts skatīt Saeimas plenārsēdē.

„Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā. Tas ir likumsakarīgs process valstīs, kur pie varas ilgstoši ir konservatīvie politiskie grupējumi, kas tandēmā ar baznīcu un postsovjetisko oligarhu finansētajiem politiskiem spēkiem, cenšas pārvērst valsti par tumsonīgu dogmu diktatūras zonu,” saglabājot oriģinālo rakstību, citēju komunikāciju zinātnes ekspertes Sandras Veinbergas kārtējo domgraudu.

Atradumi lielajās talkās, protams, nav svarīgākā piesaiste gadskārtējam pavasara tīrības pasākumam: galvenais ir darīt Latviju tīru un zaļu. Šajā procesā var piedalīties ikviens. Kaut vai paceļot no zemes vienu nomestu pudeli un izmetot to konteinerā. Par Lielo talku, kas notiek šodien, 24. aprīlī, stāsta tās ilggadējā organizatore Vita Jaunzeme.

„Šobrīd uzņēmuma valdi veido gadījuma cilvēki, kuriem nav priekšstata, ko nozīmē meža nozare Latvijas un Rīgas ekonomikai, un kuri neorientējas nevienā no uzņēmuma darbības jomām. (..) Mums ir radušās aizdomas par domes rīcību, tik strauji atlaižot līdzšinējo valdi, pat necenšoties pārliecināties par trauksmes cēlēja ziņojuma patiesumu, ko paredz likums, un nesagaidot audita rezultātus. Preses konferencē, kurā izteicās pilsētas mērs M. Staķis un Mājokļu un vides komitejas vadītājs E. Cepurītis, dominēja vārdi „varbūt”, „iespējams”, „gan jau kaut ko atradīs”.”

Ar Jāni iepazinos 1982. gadā, kad pasaules gaismu ieraudzīja Jura Podnieka filma „Strēlnieku zvaigznājs”. Tobrīd strādāju laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijā, un filmas veidotāji bija ieradušies pie mums, lai izstāstītu par to, kā tapa „Strēlnieki”.

„Kovidpandēmijas dzinulis ir nauda, kas tiek nozagta valstij, respektīvi, mums, nodokļu maksātājiem. Piemēram, pirmdien valdība nolēma, ka kovidkrīzes mazināšanai piešķirs 126,5 miljonus eiro. Valdošo partiju vadītāju alkatīgajai rosībai ir tāds vērdiņa atspulgs... Ne santīms no šīs naudas netiek medicīnai. Bet par 56 miljoniem, Pavļutam pat neko nedarot, varētu piecos mēnešos pilnībā veikt visu vakcināciju Latvijā,” teic Pēteris Apinis – ārsts, TV24 raidījuma „Dr. Apinis” vadītājs.

„Ja mēs ar kaut ko esam nokaitināti, tad mūs tracina viss. Šis pandēmijas efekts ir vairāk tracinošs, to nevar dēvēt par reālu krīzi. Visas šīs naivās intervences un akcionisms, kas nāk no daudzām valdībām visā pasaulē, patiesībā novērš uzmanību no lielajiem jautājumiem: kur mēs atrodamies, uz kuru pusi mēs gribam iet un kur mēs gribam nonākt? Valdība tikai reaģē uz vakardienas notikumiem, piemēram, iepriekšējā diennaktī inficējušies tik un tik cilvēki,” spriež Uldis Pīlēns.

"If we are upset with something, then we get annoyed by everything. This pandemic effect is more annoying, it cannot be called a real crisis. All of this naive intervention and actionism coming from many governments around the world is actually distracting from the big questions: where we are, where do we want to go and what do we want to reach? The government is only reacting to yesterday's events, for example, how many people have been infected in the previous day,” says Uldis Pīlēns.

„Neesmu objektīva (sirsnīgi riebjas bērnu t.s. dziesmu un deju svētki), tomēr, izskatās, atcelt nevar, jo nobruks jau palaisti biznesa plāni. Cik svarīgi, salīdzinot ar cilvēkiem, ir plāni/biroji, domāju, nevienam vairs šaubu nav. It īpaši tādēļ, ka šiem ministriem šī ir pēdējā iespēja,” vaļsirdīgā tiešumā savu attieksmi pauž kāda tviterlentes politiskā apskatniece. Par to, vai un kāpēc vēl kādam riebjas dziesmu svētki, plašas analīzes šoreiz nebūs. Daudz svarīgāks ir jautājums: vai vispār būs dziesmu svētki?

„Lielāka par kovidmirstību ir netiešā mirstība. Ir tāda līdzība. Sēž ceļa malā vecs vīrs, viņam garām uz pilsētu iet Nāve; vīrs viņai vaicā: cik dzīvību tu paņemsi? Nāve atbild: piecus tūkstošus. Kad Nāve nāk atpakaļ, vīrs saka: tu man meloji – tu patiesībā paņēmi 15 000 dzīvību. Nē, viņa atbild, es paņēmu piecus tūkstošus, pārējie desmit tūkstoši nomira aiz bailēm,” stāsta Andrejs Ērglis.

'Indirect mortality is greater than Covid mortality. There is a joke related to this. An old man is sitting on the side of the road when Death passes him on the way to the city; the man asks it, "How many lives will you take?" Death answers, "Five thousand." When Death comes back, the man says, "You lied to me - you actually took 15,000 lives." "No," it answers, "I took five thousand, the other ten thousand died out of fear",' says Andrejs Ērglis.

„Nav mums nomenklatūras!” – kā ar sirpi vārdus nošņāpa kāds anonīms oponents, mēģinādams pierādīt, ka esam jau gana tālu aizgājuši no komunistiski padomiskās pagātnes, kurā ziļi zaļi lillā dzīvojās visur un vienmēr nepieciešamie cilvēki – tā dēvētie nomenklaturščiki. Cilvēki, kuri ieņēma vadošus amatus visās nozarēs – bez pārtraukumiem, bez apstājas. Par to atgādināja Vakcinācijas biroja priekšnieces Evas Juhņēvičas amatu saraksts un pēcāk arī laime par 40 darba dienām algā saņemt vairāk nekā 10 000 eiro.

„Ne Kariņš, ne pārējie atbildīgie vairs pat dusmas neizraisa, tikai žēlumu. Pat sāk palikt kauns, ka tu esi latvietis un ka tu dzīvo Latvijā, kuras valdība ir nejēdzīga,” skarbs ir Andris Bite, uzņēmuma „Karavela” (kādreiz „Kaija”) īpašnieks. Šodien intervija ar viņu.

"Neither Kariņš nor the other responsible people cause anger anymore, only pity. You are even beginning to be ashamed that you are Latvian and that you live in Latvia, whose government is pointless,” says Andris Bite, the owner of the company Karavela (formerly Kaija). Today - an interview with him.

... Viņš nāca no stacijas ar divām nastām: vienā rokā viņš turēja brūnu papes koferīti, bet pār plecu bija pārmesta blāvi zaļgana mugursoma. Ienācis mūsu dzīvokļa priekšnamā, viņš nolika abas nastas uz grīdas un noņēma naģeni. Ja Eduards bija ieradies, tas nozīmēja, ka Lieldienas ir sākušās.

Kas visvairāk izbrīna stāstā par suni Arčiju – tā ir vienas otras atbildīgās iestādes konsekventā jaukšanās starp likuma burtu un garu. Jo nežēlība pret dzīvniekiem nevienu vairs nepārsteidz. Tā drīzāk ir atbaidoša ikdiena, kas diemžēl joprojām netiek vajāta likumiskā kārtībā. Suns Arčijs brīnumainā kārtā ir izdzīvojis vājprātīgā nežēlības un vienaldzības purvā, kurā to atkal vēlas iemest dzīvnieku tiesību viltus aizstāvji. Cerams, ka sabiedrība to neatļaus. Jo neviens cits suni aizstāvēt negrasās. Izņemot dzīvnieku patversmi „Ulubele”.

„Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Bet uzņēmēju atbalsts man šobrīd ir ļoti spēcīgs, turklāt cilvēki skaidri redz to absurdu, kādā grimst šī vara. Piemēram, tranzīta nozare. Pavisam nesen Ministru prezidents Kariņš (JV) Saeimā pateica, ka tranzīta nozare ir pagātne, Latvijai tā vairs neesot vajadzīga, tagad vajagot koncentrēties uz gudro ražošanu. Kur tad tā ir?! Izņemot gudru muldēšanu, valdība neko citu nepiedāvā,” spriež Ainārs Šlesers, bijušais politiķis, nu uzņēmējs. Šodien – intervija ar Aināru Šleseru, kurš, iespējams, atkal kļūs par politiķi.

"Everything will be determined by the election results. But the support of entrepreneurs is very strong for me at the moment, and people clearly see the absurdity of the existing power. For example, the transit industry. Most recently, Prime Minister Kariņš (JV) told the Saeima that the transit sector is a thing of the past, Latvia no longer needs it, it now needs to focus on smart production. Well, where is it then?! Apart from smart blathering, the government does not offer anything else,” says Ainārs Šlesers, a former politician, now a businessman. Today - an interview with Ainārs Šlesers, who might become a politician again.

Mana draudzene atklāja traģisku savas dzīves nogriezni: viņas jaunākā meita vairs neredz jēgu dzīvei. Meitai ir 15 gadi. Un tā nav mirkļa refleksija, sak, gan jau pāries. Diez vai pāries, ja paliek arvien sliktāk: kādreiz, pirmskovida laikos, dzīvespriecīgā meitene spēlēja tenisu, dejoja tautasdejas, bija labākā skolniece klasē, tagad viņa vairs neko nevēlas darīt, jo „tas, kā mēs dzīvojam tagad, nav dzīve, tā ir nožēlojama eksistence”. Meitene pat ir izteikusies, ka vēlas nomirt. Un tas ir visbriesmīgākais, ko var dzirdēt vecāki.

„Laimas” konfekšu kastes un Rīgas balzamiņš, jaunas kleitas un elegantas šlipses – visi šie aksesuāri palikuši aizmirstībā, jo komandējumu tikpat kā nav, ārvalstu viesi mūsu valsti apmeklē retāk nekā Haleja komēta, bet Saeimas un valdības sēdes notiek zūmā – privātajās virtuvēs ar grāmatplauktu instalācijām aiz muguras, virs naktstērpa uzvelkot kaut cik pieklājīgu jaķeli. Vai varat iedomāties, cik milzīga reprezentācijas nauda ietaupījusies kovidpandēmijas laikā, sevišķi – ārkārtas situācijā, kad nekādas reprezentācijas nenotiek?

Pieminam 25. marta deportāciju upurus