„Lielāka par kovidmirstību ir netiešā mirstība. Ir tāda līdzība. Sēž ceļa malā vecs vīrs, viņam garām uz pilsētu iet Nāve; vīrs viņai vaicā: cik dzīvību tu paņemsi? Nāve atbild: piecus tūkstošus. Kad Nāve nāk atpakaļ, vīrs saka: tu man meloji – tu patiesībā paņēmi 15 000 dzīvību. Nē, viņa atbild, es paņēmu piecus tūkstošus, pārējie desmit tūkstoši nomira aiz bailēm,” stāsta Andrejs Ērglis.
Taču Andrejam Ērglim nav grūti atzīt, ka šajā kovidpandēmijas situācijā „arī ārsti varēja daudz ko izdarīt labāk”. Viņš nemēģina savu un kolēģu iespējamo vainu nomest no pleciem.
Bet vienlaikus ir zināms, ka Latvijā strādā visaugstākā līmeņa ārsti. Savulaik, 2016. gadā četri ķirurgi - Romans Lācis, Pēteris Stradiņš, Uldis Strazdiņš un Andrejs Ērglis - operēja toreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa sirdi. Viņa veselība tobrīd nebija izcila, un Vējoni varēja operēt arī ārzemēs, jo ārstiem paškritiski novērtēt savas spējas - tas nav nekas pazemojošs. Tomēr operāciju nolēma veikt Rīgā, un tā notika visaugstākajā līmenī.
Andrejs Ērglis ir Latvijas veselības aprūpes sistēmas veidotāja un leģendārā ķirurga Paula Stradiņa mazdēls. Andreja Ērgļa mammas Asjas brālis bija akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks, latviešu un latvietības pētnieks, 2019. gadā aizsaulē aizgājušais Jānis Stradiņš. Nu par katru filozofisko un lingvistisko aspektu lielā Stradiņu - Ērgļu ģimene runā bez Jāņa. Par šodienas aktualitātēm runāsim ar kardioķirurgu, Latvijas Universitātes profesoru, Zinātņu akadēmijas viceprezidentu Andreju Ērgli.
Jau otro gadu dzīvojam kovida ēnā. Vai sabiedrībā ir jūtamas kādas izmaiņas? Kāda kļūst sabiedrība?
Manuprāt, pandēmija normāliem cilvēkiem liek ļoti daudz domāt. Un domāšana ir ļoti svarīga lieta. Savulaik kādus četrus gadus strādāju Latvijas Radio, un man tas ļoti patika, kaut gan Gunārs Jākobsons aizrādīja, ka man slikta dikcija, - bet bija astoņdesmitie gadi, bohēma, netālu slavenais bārs „Skapis”, intereses ļoti daudzpusīgas, izņemot - medicīnu... Kas man patika šajā radio darbā? Ideja par žurnālistiku kā domāšanu, nevis kā falšu virsrakstu un nepamatotu secinājumu izpausmi - kā tas nereti notiek tagad. Toreiz bija spēcīga cenzūra, bet tagad?
Tagad cenzūra atkal sāk nākt modē.
Tagad cenzūra, iespējams, ir pat lielāka nekā toreiz. Taču ir viens labums: pandēmija liek domāt par ļoti nopietnām lietām, un viena no tādām ir jautājums par mūsu eksistences jēgu, par valsts pastāvēšanu, par sabiedrības un katra indivīda esības jēgu un lomu. Šobrīd es kā ārsts un - slimnīcas izpratnē - kā administrators redzu, ka cilvēki Latvijā ir ārkārtīgi disciplinēti, un tas man liek domāt par to, ka latviešu tauta nevar iznīkt. Reizēm gan paburkšķ par kaut ko, reizēm paslīd kāja - kā teica viens policijas priekšnieks, tomēr kopumā ievēro disciplīnu.
Vēl viena nopietnā lieta, par ko domāt - nāve. Cilvēki mirst ar vēzi, ar sirds un asinsvadu slimībām, ar daudz ko citu, un visi to saprot. Bet tagad, pandēmijas laikā, redzam, ka ekonomika ir piekāpusies cilvēka dzīvības priekšā. Tā nekad nav bijis. Un Latvijā, es domāju, mēs esam izgājuši jau gandrīz cauri visam ar relatīvi sausām kājām: ja salīdzina ar valstīm, kur mirstība ar kovidu ir 20%.
Bet lielāka par kovidmirstību ir netiešā mirstība. Atcerieties līdzību. Sēž ceļa malā vecs vīrs, viņam garām uz pilsētu iet Nāve; vīrs viņai vaicā: cik dzīvību tu paņemsi? Nāve atbild: piecus tūkstošus. Kad Nāve nāk atpakaļ, vīrs saka: tu man meloji - tu patiesībā paņēmi 15 000 dzīvību. Nē, viņa atbild, es paņēmu piecus, pārējie desmit tūkstoši nomira aiz bailēm. Es šodien papildinātu: nomira tāpēc, ka neatnāca pārbaudīties, negribēja, nevarēja... Un arī mēs, ārsti, daudz ko varējām izdarīt labāk.
Jūs savulaik teicāt, ka vīruss atmetīs visu lieko. Kas šobrīd ir atmests?
Kāds prātnieks salīdzinoši nesen pauda, ka Lielā franču revolūcija vēl nav tik tālā vēsturē, lai to sāktu analizēt... Mēs - es ceru - dzīvojam pandēmijas pašā astē, kurai mums jāpārkāpj. Pašas beigas vienmēr visgrūtākās, tas ir tāpat kā kāpt no kalniem: traumas visbiežāk notiek, ejot lejup, jo cilvēks jau ir mazliet tā kā atslābis. Tāpēc mums jāpiespiež sevi mobilizēties. Tad mēs arī redzēsim svarīgās lietas un tās, kas jāatmet.
Svarīgā lieta noteikti būs izglītība: mēs sapratīsim, ka šādā veidā - attālināti - mācīties nav iespējams. „Attālinātie” bērni jūk prātā, tā nav nekāda izglītība. Mums jābūt fiziskai saskarsmei, mums jāsarunājas, jātiekas, jāsporto, tas ir dabiski. Redzu, kā jūtas mūsu docētāji: viņi vairs nav spējīgi lasīt lekcijas tumšam ekrānam. To var darīt kādu laiku, bet tas nav normāli! Ceru, ka kādreiz visi sapratīs, ka lekcijas, kopā būšana, kopīgas pusdienas, tikšanās ar cilvēkiem - tās ir ļoti svarīgas lietas.
Ja nesāksim dzīvot, mēs nobeigsimies no kaut kā cita - arī tā jūs teicāt. Tas faktiski ir turpinājums tam, ko apgalvojat tagad.
Tā ir. Tas, kas tagad notiek ar bērnu un viņu vecāku mentālo veselību, ir katastrofa. Tas „cits” ietilpst tajās divās trešdaļās, ko it kā nenobendēja Nāve manis izstāstītajā līdzībā. Es neaicinu uz nekontrolētu visa atvēršanu un visu ierobežojumu atcelšanu. Taču mūsu virzienam ir jābūt uz maksimāli ātru atgriešanos normālajā dzīvē. Mums ir jāatver viss, ko vien var atvērt, mums ir jādzīvo, mēs nedrīkstam nedzīvot, pretējā gadījumā šī nedzīvošana dramatiski atsauksies uz daudzām citām lietām. Jā, un man būtu interesanti redzēt, vai šis pandēmijas gads nesīs dzimstības pieaugumu, jo tad mēs sapratīsim, kā daba regulē šo problēmu.
Bet kāpēc tad valdības lēmumos joprojām dominē aizliegumu un ierobežojumu haoss? It kā jau tur nav sapulcējušies paši bezprātīgākie ļautiņi...
Domāju, tas ir esošo sistēmu jautājums, respektīvi, tās ir valdošās sistēmas, kurās rodas šis haoss. Esmu spēlējis basketbolu, es zinu, kā darbojas komanda. Un paskatieties, kas notiek ar dažām komandām: tiek uzaicināti gana labi spēlētāji, bet starp viņiem nav „ķīmijas”.
Tā kā mīlestībā?
Jā. Tur katrs dara kaut savu un individuāli. Reiz Krievijas hokeja izlasē bija sasaukts vesels pulks NHL superzvaigžņu, bet Krievija zaudēja. Nebija „ķīmijas”! Saprotiet, valdībai jābūt kopīgai, vienotai politikai, bet valdības locekļi nedrīkst valdībā risināt savus - savus! - iekšpartijiski politiskos jautājumus.
Bet viņi to dara, turklāt visai neveikli.
Tieši tāpēc valdībā nav sinhronitātes, nav iespēju darboties kā vienam veselumam, daudz kas notiek haotiski. Piemēram, stāsts par vakcīnām. Es nesaprotu, kā vakcīnu iepirkums neizgāja cauri Saeimas komisijām un dažādām valdības apspriedēm?! Tas taču nav stāsts tikai par Veselības ministriju! Kur tad toreiz bija visi tie šodienas kritizētāji? Protams, kļūdas noteikti ir jāanalizē, taču mēs visi - kā valsts - pēdējo 30 gadu laikā neesam sagatavojušies šādām situācijām. Un vissvarīgākās jomas, kas mums šobrīd jāstiprina, ir drošība un izglītība. Ja būs šīs divas lietas, tad veselības aizsardzība pati atnāks.
Ko jūs domājat ar drošību?
Ir pilnīgi skaidrs, ka vakcīnas un pandēmija ir fenomenāla hibrīdkara sastāvdaļas. Un ļaunums izmanto muļķību - visdažādākajos līmeņos. Mēs, protams, varam skatīties un satraukties par to, kas tagad notiek starp Ukrainu un Krieviju, bet - kādas ir Lielbritānijas un Vācijas attiecības? Tas atkal ir stāsts par sistēmām. Vakcīnas ir tikai indikators.
Tas ir vēsturiski: Vācija Otrā pasaules kara laikā bombardēja Lielbritāniju, un šīs atmiņas ir jau iesakņojušās ģenētiskā līmenī - tāpat kā Latvijas attiecības ar Krieviju. Un šeit ir stāsts par divām vakcīnām: par Vācijā un Lielbritānijā ražotajām. Atbildes uz jautājumiem mums parādīs, cik lielā mērā mums jāsadarbojas ar farmācijas industriju.
Blakus drošībai un izglītībai, manuprāt, jāliek arī kultūra, kas šobrīd atrodas pilnīgi samīcītā stāvoklī.
Par to nav nekādu šaubu. Maestro Raimonds Pauls man vakar zirgojoties teica, ka viņš vasarā taisīšot „Ceturto vilni” - „Jaunā viļņa” vietā. Bet cik lielam ir jābūt cilvēkam: viņš visu laiku uztraucas par mūziķiem - jau no kovidlaika paša sākuma, jo Pauls saprot, ka tas iznīcina mūzikas kultūru. Kas tad nosaka mūsu tautas identitāti? Tā ir latviešu valoda, kas jāsargā, un tā ir kultūra, kam jāļauj attīstīties.
Kultūra nevar izdzīvot bez klātbūtnes efekta: kultūras cilvēkiem pretim ir jābūt skatītājiem un klausītājiem. Mēs kā skaitliski maza nācija ciešam vairāk, jo kultūras izdzīvošanai vajadzīgs skatītājs, nevis tumšs ekrāns. Tieši tas pats sportā. Kāpēc mūsu basketbola izlase netika uz Eiropas čempionātu? Spēlēt pie tukšām tribīnēm... Ja tās būtu pilnas, iedomājieties, kā tās dzītu basketbolistus uz priekšu!
Jūs pieminējāt vakcīnas... Lieldienu brīvdienās vairākām iedzīvotāju grupām bija iespēja vakcinēties, taču puse atteicās to darīt. Arī pēdējās brīvdienās pie vakcinācijas centriem nestāvēja vakcinēties gribētāju rindas. Nav uzticības vakcīnām? Valdība atkal kaut ko nolažoja?
Vakcinēšanās nav „iestādīta” mūsu ģenētikā, mēs to uztveram kā nepareizu pienākumu, bet vajadzētu uztvert kā superglābiņu. Nav tādas pandēmijas, ko varētu pārvarēt nevakcinējoties. Ko dara, piemēram, Dānija un Lielbritānija? Tur pret gripu tiek potēti līdz 85% iedzīvotāju, sākot no 65 gadu vecuma - ik gadu. Un kāda gan viņiem starpība aiziet pēc vēl vienas potes? Viņi zina, ka tas ir pareizi, un viņi to dara. Bet tas ir izglītības jautājums, turklāt - arī mediķu vidū. Ārstam ir jābūt pārliecībai: ja vakcinējamais redz, ka ārsts arī šaubās, tad... rodas problēmas. Turklāt ir ļoti plašas dezinformācijas kampaņas. Saprotot to visu, es neatbalstīšu nekādus kritikas viļņus par to, ko dara vai nedara atbildīgie par vakcināciju, jo - mums vienkārši ir jāvakcinējas, un viss!
Kad viss varētu beigties?
Franči zināja teikt, ka Bastīlijas ieņemšanas dienā - 14. jūlijā (smejas). Ja nopietni: ceru, ka vasarā gandrīz jau viss būs kārtībā. Ne velti tagad aktīvi runā par zaļajām pasēm un pārvietošanās brīvību. Nedomāju, ka uzreiz visu attaisīs vaļā, tomēr brīvības būs daudz vairāk. Bet tāpēc atkārtošos - vajag vakcinēties. Tikko bija skandāls ar raidījumu „Aizliegtais paņēmiens”... Pieņemsim, ir kara laiks, un žurnālists saka - es esmu par patiesību. Un viņš ņem un publicē patiesību par to, kur atrodas armijas nocietinājumi. Savukārt britu karaļnams, reaģējot uz Meganas skandalozo interviju, pateica, ka tā nav piemērota šim brīdim. Gan vienā, gan otrā, gan arī trešajā - TV raidījuma - gadījumā patiesības atklāšana nav bijusi piemērota šim brīdim.
Tas ir pat filozofisks jautājums: vai pašcenzūra un cenzūra vienmēr ir sliktas? Daudzi teiks - tas ir ceļš uz totalitārismu utt. Bet katrā organismā ir vielas, bez kurām mēs nevaram dzīvot: nevaram bez taukiem, nevaram arī bez holesterīna. Ja šo vielu ir par daudz, tas ir slikti. Tāpēc jāmeklē līdzsvars. Ir jāmeklē harmonija. Un tāpēc mums ir jātiekas, jādzied, jāsporto, jāiet uz skolu, jāapskaujas, jāmācās matemātika, mūzika, filozofija un literatūra, jābūt veseliem. Tas viss jānovēl Latvijai, un pašiem arī jārealizē šie mērķi.
