Elita Veidemane / Autori

„Šobrīd, manuprāt, nav vajadzības organizēt plašas akcijas, jo mēs itin bieži nenovērtējam to, ka dzīvojam brīvā valstī, kas ir fantastiska vērtība. Visiem, kuri ļerkst par neizdevušos valsti – pa muti! Mēs esam izlīduši no kolonizācijas un rusifikācijas elles, mēs esam palikuši dzīvi, mums ir sava valsts,” par 23. augustu, par Baltijas ceļu runā žurnālists un bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

„Bet kā mums tur tikt iekšā?” – jauns puisis, matus nervozi ar roku atglaudis, jautā. Dodu padomu, ka Aglonas bazilikas Sakrālajā laukumā vieglāk iekļūt no otras puses, tas ir, ne pa galvenajiem vārtiem. „Es mammai apsolīju, ka baznīcā nolikšu svecīti par savu brāli. Viņš pagājšgad noslīka,” jauneklis samirkšķina acis un novēršas, apmulsis no savas atklātības.

„Ministriem virs galvas rakstīts: viens likums, viena taisnība... Nu tad ievērosim šo aicinājumu! Lai nebūtu tā, ka vienā daļā publisku vietu viss var notikt, citā viss tiek ierobežots. Ir svarīgi, lai šie aizliegumi neieilgst, nedrīkst būt tā, ka tas pārvēršas par normu – visu ierobežot. Tas sāks izskatīties par vēršanos pret Baznīcu,” teic priesteris, Romas katoļu baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, vērtēdams valdības noteikumus, kuri saknē ierobežo iespējas ticīgajiem piedalīties katoļu galvenajā suminājumā – Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, kas notiek 15. augustā.

Pirmdien Artūrs Snips aizgāja. Smagi, ar nemaņu un neziņu. Tā vismaz apkārtējie domāja. Varbūt tas arī labi – tu nezini, ka aizej. Tu vienkārši aizmiedz pēdējo reizi. Bet varbūt tu sevī smaidi ar savas dvēseles izpratni un nākamās dzīves apgaismību. Pārējie to sapratīs tikai tad, kad ies tavējo ceļu. Kādreiz, pēc laika.

Būtu interesanti uzzināt, kurš un kāpēc uzbrūk nabaga „Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijai? Varbūt uzbrukumi notiek uz ielas vai kādā tumšā parciņā? Bail pat domāt, bet, iespējams, kāds nelietīgs nacionālists ir norāvis kādam atparistam varavīksnes karodziņu no bikšu krūškabatiņas? Bet varbūt tā ir mājas vardarbība, no kuras cieš Pavļuts, Rukšāne vai, nedod, dies, Bondars? „Aizsargāti un neapdraudēti savā valstī! Tā justies vēlamies mēs visi,” tā ar lielu cerības piešprici sociālos tīklus raudulīgi pārplūdina atparisti.

Mana vecmāmiņa mēdza teikt: „Kod suņam nav, kū dareit, jis laiza ūlys.” (Kad sunim nav, ko darīt, viņš laiza olas – latgaliski). Žēl, vecmāmiņa jau sen Viņsaulē, nez, ko viņa teiktu, vērojot Rīgas domes deputāta kandidātus un viņu politpulciņos sakņotos atbalstītājus, kuri... hmmm... kasa paduses, vienvārdsakot, laiž muļķi, izlikdami apskatei ļoti gudras sejas. Bet citādi tiešām nevar. Un varbūt nemaz nelaiž muļķi, jo patiesībā viņi visi ir acīmredzami gudri.

„Tajā brīdī, kad Kirhenšteins jau bija uzkāpis uz kolaboracionisma kuģa klāja, viņš vairs nevarēja no tā nokāpt... Tomēr vairāki viņa laikabiedri apgalvo, ka viņš ir ticis maldināts,” tā par Latvijas pirmās padomju valdības vadītāju Augustu Kirhenšteinu saka Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece, vēstures doktore Daina Bleiere. Mūsu saruna – par kolaborāciju, Vili Lāci, Bruno Kalniņu un dziļo bedri, kurā var krist vientieši un nodevēji. Bet galvenokārt – par 5. augustu, kad „svinam” jubileju: šajā dienā aprit 80 gadi, kopš Latvija „iestājās” Padomju Savienībā.

Labi, ka laiku pa laikam notiek kaut kādas vēlēšanas. Pretējā gadījumā – kāda gan politpulciņiem būtu iespēja izbārstīt savu bezcerīgi neizpildāmo solījumu „kombikormu” (kombinētā lopbarība) visēdājiem – vēlētājiem? Tuvākā jautrība gaidāma 29.augustā, kad rīdzinieki piepildīs Rīgas rāti ar kārtējo solītāju armiju.

Dzīve ir izdevusies, ja, reaģējot uz katru kritisku publikāciju, iespējams lieki nepiepūlēties un izmantot vienu un to pašu tekstu, pamainot tikai raksta nosaukumu. Tā sanācis arī šoreiz: mednieču kluba „Lady Hunt” priekšniece un žurnāla „Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska veiksmīgi ir izmantojusi sava kolēģa – Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Haralda Barvika – 2019. gada ziemā uz laikrakstu Neatkarīgā atsūtīto pretenziju, ko bija izsaukusi mana publikācija „Memļaki neko nesaprot”.

2013. gadā talantīgais dienvidafrikāņu folkroka dziedātājs Boks van Blerks ierakstīja dziesmu „Land van Melk en Heuning” („Piena un medus zeme”). Protams, to nevar likt vienā plauktā ar Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša vārdiem: cits stils, cits līmenis, cits vēriens. Taču šo abu skaņdarbu pamatā ir līdzīga sirdssāpe. Sāpe par to, ka tēvzeme – piena un medus zeme – ir kļuvusi par liesmojošu asiņu un asaru zemi. Ņemot vērā to, kādu asiņainu ažiotāžu ir noorganizējuši kustības #BlackLivesMatter rasisti, Dienvidāfrikā notiekošo mums skaidro tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

„Aktieri ir emocionāli cilvēki, viņi saprata, ka situācija ir traka. Un no Kultūras ministrijas saņemtā īsziņa ir vienkārši ņirgāšanās par aktieriem. Viņiem nav tādas racionālas pieejas, sak, tagad mēs darīsim tā un tā... Patiesību sakot, mēs visi esam emocijās. Es tā bieži nesaku, bet – šoreiz raudiens nāk,” teic Liepājas teātra galvenais vīrs Herberts Laukšteins, SIA „Liepājas teātris” valdes priekšsēdētājs.

Izrādās, Latvijā esot teju visvājākie skolu direktori visā Eiropas Savienībā, - iepazinusies ar OECD pētījumu, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) šādu secinājumu darīja zināmu skolu direktoriem, kuri pagājušonedēļ bija pulcējušies Rīgā. Direktori satrūkās, sāka meklēt OECD skarbos vārdus, bet... neatrada. Nuja, direktoriem laikam pietrūka meklēšanas kompetences, un gan jau Šuplinskai beigu beigās būs taisnība: vairums direktoru ir veci, tehnoloģijās atpalikuši un līdz ar to izmetami no aprites.

„Es kā filologs uzreiz uzbraukšu Valsts kontrolei, jo... (..) tālredzība ir redzes anomālija (..), un kas man uzreiz iekrita acīs...” – filoloģiski analizējot Valsts kontroles (VK) nesen publicēto ziņojumu par Latvijas medījamo sugu apsaimniekošanu („Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?”), la.lv podkāstā ar nosaukumu „Šauj garām” paziņo medniece Linda Dombrovska.

Ne vienmēr piekrītu tam, ko raksta vai saka Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība, NA). Visbiežāk – vērtēju kritiski viņa ierakstus, jo neredzu to saikni ar reālajām NA darbībām, precīzāk – ar NA bezdarbību, kas pēc 13.Saeimas vēlēšanām faktiski izvērtusies publiskā klusēšanas maratonā un bezgalīgā grimšanā politiskajos kompromisos, pazaudējot stāju un mugurkaulu. Bet šoreiz atbalstu Jāni Iesalnieku pilnībā.

Par Dienvidāfrikas fermeru slepkavībām esam ir dzirdējuši tikai nedaudz, informācijas par šiem vardarbības aktiem ir visai maz. Taču tā, kas ir pieejama, liecina par zvērisku, gadiem kultivētu rasismu pret baltajiem cilvēkiem. Bet par to, protams, nerunās tie, kuri skandina savu antihumāno, rasistisko lozungu #BlackLivesMatter. Par to, kas notiek Dienvidāfrikā, mums stāsta tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

„Es nebrīnīšos, ja parādīsies jauns totalitārisms, kas tomēr nebūs tik vienkārši atpazīstams, kā tas bija ar nacionālsociālismu vai boļševismu. Modernitātes laikmets Eiropā (18.‒20. gs.) radījis totalitārismus, un tas nespēj izrauties no tām pretrunām, kuras dzemdina aizvien jaunas totalitāras varas konfigurācijas. Visticamāk, patērētāju sabiedrībā tiks ieplūdināti noteikti ideoloģiskie elementi, un viens no tiem būs nacionālo valstu ietekmes mazināšana kā ceļš pie planetāras varas,” uzskata filozofijas doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Raivis Bičevskis. Šodien saruna par intelektuāļu lomu sabiedrībā un par jauna – liberālā – totalitārisma iespējām.

Būšu nepopulāra un teikšu: mani neinteresē Tērbatas ielas atvēršana. Un neinteresē koncerti, tusiņi, ielu kafejnīcu piepildīšanās, pirkšana un pārdošana, proti, viss, kas tur notiek. Jo es dzīvoju ļoti tālu no šīs skaļās vietas. Vienīgi – jūtu līdzi cilvēkiem, kuriem tur jādzīvo. Bet varbūt arī nejūtu: iespējams, Tērbatas ielas atvēršana patīk tikpat daudziem, cik nepatīk. Neesmu veikusi aptauju, piedodiet.

„Reformas var būt gan ar pozitīvu, gan negatīvu ievirzi. Bet to, ko dara ministre Šuplinska, es pat nesauktu par reformām: pie varas ar cirvi rokās ir nonācis viens politiskais spēks, kurš savas izpratnes līmenī vienkārši skalda,” jau 4.martā Latvijas Koledžu asociācijas priekšsēdētājs un Latvijas Juridiskās koledžas direktors Tālavs Jundzis teica intervijā Neatkarīgajai.

„Kaimiņi reiz pasūdzējās vietējā pašvaldībā, ka es svētdienā pārāk skaļi atkritumu tvertnē esmu izbērusi pudeles,” pirms pāris gadiem šādu gadījumu man izstāstīja paziņa, kura dzīvo Vācijā. Toreiz tikai pasmaidīju, sak, ir nu gan smalkas ausis tiem vāciešiem. Redz, pudeles par skaļām! Bet nu „vainīgo” trokšņotāju pulkam tiek pievienoti arī motobraucēji.

...Kad pirmo reizi iegāju Preses namā (1981. gada vasarā), mani fascinēja plašums, elpas brīvība un perfekcija: tā bija vieta, kur domāt, darīt, izpausties. Ar liftu uzbraucu 10. stāvā, līdz laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijai, aizgāju līdz galvenās redaktores Monikas Zīles kabinetam. Atvēru durvis, un tad arī sākās mana negaidītā, bet acīmredzot nolemtā gaita – būt par žurnālisti. Toreiz Preses nams bija jauna, moderna celtne. Tagad... Tagad zinu, ka Preses nams netiks nojaukts – kā varbūt bija domāts pirms dažiem gadiem. Preses namu pārveidos, tas dzīvos.

„Mēs par katru melīgu tvitera ierakstu histērijā nekritīsim, atbildēsim adekvātā formā un veidā, saglabājot pašcieņu,” saka Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Runa ir par Krievijas vēstniecības censoņu ierakstu tviterlentē 14. jūlijā: „Saeimas ārkārtas vēlēšanas 1940. gada 14.-15. jūlijā kļuva par vienu no Latvijas vadības soļiem, lai leģitīmi iestātos PSRS sastāvā. @LV_RUSEMBAS.”

„Veselības ministrei Viņķelei ir tikai viens – savējais – viedoklis. Jebkurš cits viedoklis viņā raisa dusmas. Domāju, visi pieņemtie izolācijas, karantīnas, masku lietošanas, medicīnas iestāžu slēgšanas pasākumi lielā mērā bija tikai un vienīgi politiski lēmumi,” uzskata Pēteris Apinis, ārsts, žurnālu „World Medical Journal” un „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors. Viņa spriedumi ir loģiski un līdzsvaroti, dažkārt paradoksāli un daudziem nepatīkami, toties – patiesi.