Elita Veidemane / Autori

„Viens no kolēģiem teica: „Paldies, meitenes, uz redzi!” Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes,” sociālajā tīmeklī nule izteicās Alise Tīfentāle. Ja kolēģis atvadoties teiktu „Paldies, zinātņu doktore un Mazpampāļu nevainīgās jaunavas ordeņa kavaliere, uz redzi!” – tad Alise noteikti nebūtu tik traki apvainojusies. Bet stāsts nebūs par apvainošanos. Tas būs par iespējām, ko dod doktora grāds.

„Ālava ir dzīvnieku mātīte, kas noteiktā laikā nav apaugļojusies,” man priekšā teic vārdnīca, kaut arī es to pati zinu. „Govs palikusi ālavās,” rezignēti noteica mana vecmamma, teļu gaidīdama atskrienam, bet tas tā arī neatsteidzās. Neatceros gan, ka vecmamma par kaimiņu Fraņu būtu teikusi, ka viņa ir ālava, kaut arī bērnu Fraņai nebija. Laikam vecmamma nebija gana izglītota, bet varbūt viņai pietrūka tēlainās domāšanas.

„Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” Rīgas 80. vidusskolas direktore Anna Vladova aicina izglītības ministri Šuplinsku veikt drosmīgu un pašaizliedzīgu soli, jo valsts izglītības sistēma ir, piedodiet, sačakarēta teju līdz galam. Avoti ziņo, ka pirmdien Izglītības un zinātnes ministrijā ir paredzēta preses konference, uz kuru uzaicināta arī Rīgas 80. vidusskolas direktore. Jācer, ka ministre šajā preses konferencē – ja tā patiešām notiks, ‒ paziņos par savu demisiju. Šodien – intervija ar Annu Vladovu.

„Šuplinskas kundze, jūs nevarat būt Latvijas Izglītības ministrijas vadītāja. Jūs dzīvojat citā realitātē. Ministrija nav soda iestāde, tai ir citas funkcijas, citi uzdevumi un citas prioritātes. Jūs neesat izpildījusi nevienu no saviem solījumiem, un jums pat nav kauna par to. Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” „sejugrāmatā” pirmdien ierakstīja Anna Vladova („Saskaņa”), Rīgas 80. vidusskolas direktore. Šis ieraksts sociālajos tīklos izsauca mērenu rudens vētru.

„Prezidents neatbildēja. Viņa vietā atbildēja prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis. Prezidents jau parasti atbild bērniem... par kokiem, piemēram. Atbildē izlasījām, ka tā nu tas ir, bet ko nu tur vairs...” – par cīņu pret administratīvi teritoriālās reformas absurdiem, uzdodot jautājumus arī Valsts prezidentam Egilam Levitam, stāsta Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs (Latvijas Reģionu apvienība), kurš vada novada domi kopš 2001.gada.

„Mēs vēlētos mierīgu, uz sadarbību orientētu valdību Krievijā, bet pagaidām nekas neliecina par to, ka tur tāda varētu būt. Mēs redzam tikai 2008. gada Gruzijas karu, 2014. gada Ukrainas karu, dažādus hibrīduzbrukumus valstīm un organizācijām, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka Krievija turpinās izmantot militāru spēku,” no vienas puses, mierinot iedzīvotājus par militāra uzbrukuma neiespējamību, no otras – vēršot uzmanību uz lielkaimiņa neprognozējamību, teic aizsardzības ministrs Artis Pabriks („Attīstībai/Par”). Šodien – saruna ar Arti Pabriku.

Nē, tā nevar būt, ka vienā politkopā ir salasīti visi palīgskolas koridora absolventi, vēstures zinātņu antidoktori un citi sadzīves ģēniji. Bet tā tomēr sanācis: politpulciņš „Progresīvie” pēdējā laikā izcēlies ar tik izmeklētu kreiso tupumu, ka marksisma klasiķi skaudībā nobāl. Nespēju necitēt vienu no spožākajiem piemēriem – „progresīvo” Zani Pūpolu: „Satversmes preambula ir apkaunojošs vārstījums, šī valsts ir visiem. Tai skaitā gejiem, krieviem, vārnām, un jebkuram, kas grib mierīgi dzīvot.”

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

„Krematorija ir dāvana manam tēvam 60 gadu jubilejā,” ar īstu kapu jociņu savu stāstījumu sāk Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapsētas „Citi medību lauki” direktors, kura tēvs – modes mākslinieks, dzīvnieku mīļotājs un bohēmists Uģis Rūķītis – bija šo kapu izveidotājs. Uģis šogad svinētu apaļu jubileju, ja vien pirms sešiem gadiem nebūtu aizsaukts uz Viņsauli.

„Traģiskākais, kas var notikt šajā četru politisko bloku koalīcijā, ir intrigu sākšanās un sašķeltība. Viens no iemesliem, kādēļ savulaik, pirms trīs gadiem, aizgāju no „Vienotības”, bija nemitīgās intrigas. Uz šo situāciju es skatos ar tādu kā līdzjūtību, jo skaidri saprotu Šadurska kunga un „Jaunās Vienotības” spēles: stratēģija, kā iegūt un paplašināt ietekmi un varu, ir balstījusies uz savu sadarbības partneru savstarpēju sarīdīšanu un sašķelšanu – skaldi un valdi! Ja kāds cer, ka NA un LRA frakcijā varētu parādīties plaisas, ar pilnu pārliecību varu teikt – tas tā nenotiks. Neceriet!” ‒ uzskata Edvards Smiltēns (NA/LRA), Rīgas domes (RD) vicemēra amata kandidāts.

„Šodien saku lielu paldies visiem „Attīstībai/Par!” un KPV deputātiem, kas nobalsoja pret aizliegumu priekšvēlēšanu aģitācijai krievu valodā. Uz kopējā fona šis solis ir īpaši drosmīgs, un Latvijas krievvalodīgie to novērtē! Paldies par cilvēcīgumu un veselo saprātu!” – tviterlentē gavilē Vjačeslavs Dombrovskis („Saskaņa”) pēc Saeimas balsojuma par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu. Gavilēt vēl pāragri: priekšlikums ar balsu vairākumu nosūtīts izskatīšanai komisijās. Taču nekaunība un atklāts pretvalstiskums kā pretīga ložņa atradīs arī visslēptākos vārtiņus, pa kuriem ielīst mūsu apziņā.

„Šodien saku lielu paldies visiem „Attīstībai/Par!” un KPV deputātiem, kas nobalsoja pret aizliegumu priekšvēlēšanu aģitācijai krievu valodā. Uz kopējā fona šis solis ir īpaši drosmīgs, un Latvijas krievvalodīgie to novērtē! Paldies par cilvēcīgumu un veselo saprātu!” – tviterlentē gavilē Vjačeslavs Dombrovskis („Saskaņa”) pēc Saeimas balsojuma par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu. Gavilēt vēl pāragri: priekšlikums ar balsu vairākumu nosūtīts izskatīšanai komisijās. Taču nekaunība un atklāts pretvalstiskums kā pretīga ložņa atradīs arī visslēptākos vārtiņus, pa kuriem ielīst mūsu apziņā.

„Kas gan ir daži Latvijas miljoni, salīdzinot ar Krievijas miljardiem?... Mani gan dara bažīgu viena lieta. Mēs nonāksim Rīgas domē, kur ir ļoti sakārtotas... hmm... Kā politiķis mēģināšu izteikties taktiskāk... kur ir ļoti sakārtotas naudas plūsmas. Un tās ir sakārtotas no pašas apakšas līdz pat augšai. Bijušajai augšai. Tagad nomainīsies „augša” – cik daudz pūļu un enerģijas vajadzēs, lai to visu salauztu?” – prātojot par korupciju Rīgas domē, saka bijušais izglītības un zinātnes ministrs, tagad – Rīgas domes deputāts Kārlis Šadurskis („Jaunā Vienotība”).

„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.

„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.

„Kā tas tā var būt? Saeimas deputāti nepilda solījumus, melo, izvairās no atbildēm, bet viņiem par to nekas nav! Un viņus ievēlē atkal un atkal. Skolotāj, es nesaprotu – kā tas var būt?” – jautā skolēns, kurš vēlas zināt. Tas, kurš nevēlas, iet uzpīpēt aiz stūra. Visticamāk, skolotājs, kurš ieraudzīs ļuļķējošo pusaudzi, neko viņam nedrīkstēs aizrādīt: tā noteikti tiks traktēta kā vardarbība pret bērnu.

Poļu tautas kustība – „Solidaritāte” („Solidarność”) – piedzima 1980. gadā. Cēloņi: tautas neapmierinātība ar politisko iekārtu un tās vadoņu neprasmi vadīt ekonomiku. Pirms tam – 1970. un 1976. gadā Polijā arī notika nemieri, tomēr tos nežēlīgi apspieda. 1980. gadā krasi cēlās pārtikas preču cenas, un atkal sākās nemieri. Augusts iezīmējās ar streikiem: pirmais notika 14. augustā Gdaņskas kuģubūvētavā. Par strādnieku līderi kļuva elektriķis Lehs Valensa (Lech Wałęsa), un viņa vadītā komiteja izvirzīja 21 politiska rakstura prasību valdībai.

„Viss būtu zem ūdens? Viss – šīs mājas, kapi un kalni?” – neticīgi pārjautā mana meita Linda, lai gan tas tik sen zināms, kaut arī sirds nespēj noticēt: Slutišķu sādža jau sen dusētu ūdens kapsētā, ja augšpus Daugavpils 1986.gadā PSRS monstrālo celtņu plānotāji būtu sākuši būvēt hidroelektrostaciju. Vairs nebūtu arī gleznaino Daugavas loku, pļavu un kraujo krastu. No Latgales daiļuma taptu atšķelts biezs, asiņains rieks.

„Kā jums šķiet, ko atgādina JKP priekšplānā izvirzītā Linda Ozola?” – šādu jautājumu nesen man uzdeva kāds politikas vērotājs. Padomāju. Un sapratu. Jutu Strīķi. Aizsaulē aizgājušās politiķes tēls tik ļoti bija iespaidojis eventuāli nākamo Rīgas domes vadītāju, ka viņa publiskajās debatēs kopēja ne tikai runas manieri, nesatricināmo revolucionāro pārliecību un Dāmokla zobina švīkstināšanu virs korumpantu galvām, bet arī, pietrūkstot kompetencei, vēlamo uzdeva par esošo. Taču tas jēkāpistiem ir normāli.

„Tie politiķi, kuri atbalsta Stambulas konvenciju, ir vai nu naivi nejēgas, vai arī nelietīgi cilvēki bez sirdsapziņas. Vairums no viņiem ar saviem bērniem eksperimentēt nevēlas. Viņu pašu dēli apkārt princešu kleitiņās neskraida, bet meitas nedižojas mežacirtēju kostīmos. Taču šie politiķi grib to uzspiest visiem pārējiem Latvijas bērniem,” kā vienu no katastrofālajām Stambulas konvencijas blaknēm nosaucot bērnu fizisku un morālu kropļošanu, minēto juridisko dokumentu, ko daži Saeimas politiskie spēki ir gatavi ratificēt, analizē tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.

„Atkal privatizējat 18.novembri?” – vieglā greizsirdībā Jānim Iesalniekam (NA) uzklupa kāda tviteriste. Iesalnieks, droši vien nedomādams neko par privatizāciju, bet gan par Rīgas domes vēlēšanām, bija ielicis savā tviterkontā nelielu aptauju: „Šonedēļ rīdziniekiem būs iespēja tiešā veidā ietekmēt Rīgas nākotni. Kādu Rīgu izvēlēsies tu Rīgas domes vēlēšanās?”

„Politiskajiem konkurentiem skauž mūsu panākumi, tāpēc viņi ar mums mēģina izrēķināties!” – brīnos, kāpēc vēl nedzird tādas klaigas no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoņiem un līdzrāpotājiem. Bet būtu jau laiks: savas augstprātības un pāķiskā tupuma dēļ pēdējā laikā šis politpulciņš dabūjis pa seju ne tikai no tvitertautas, bet arī gluži oficiāli.