„Pedagogiem izteiktais piedāvājums par kopumā apmēram 60 miljoniem eiro esošajos apstākļos ir ļoti dāsns,” optimistiski klāsta vadības vadītājs Krišjānis Kariņš. Ko nozīmē – dāsns? Tas izskatās aptuveni tā: še jums nauda, aizverieties! Turklāt Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtais piedāvājums attiecas tikai uz vispārējās izglītības pedagogiem, bet prasības ir izvirzītas par visām pedagogu grupām.
Atalgojuma problēma skar visus pedagogus. Tomēr valdības „dāsnais piedāvājums” aptver tikai daļu izglītības jomas darbinieku: patlaban pilnīgi nekas netiek piedāvāts 20 000 pedagogu, un tie ir pirmsskolas, profesionālās ievirzes un interešu, kā arī profesionālās izglītības pedagogi.
Ja runa būtu tikai un vienīgi par naudu, to, finanšu ministram skopumā zobus griežot, varbūt arī atrastu. Bet runa patiesībā ir par attieksmi, kādu valdošajos krēslos tupošie ir kultivējuši gadu desmitiem: tas ir nicinājums pret skolotājiem, kopumā - pret visiem, kuri strādā izglītības sistēmā. Šī attieksme ir radījusi situāciju, ka Latvijas skolās joprojām trūkst vairāk nekā 1000 skolotāju. Garumgarās pārrunas ar ministriju neko īpaši nav mainījušas, situācija ir dramatiska. Pedagogi gatavojas streikam.
Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore Gundega Rancāne uzskata: ir jāstreiko. „Visi mūsu kolēģi streikos,” viņa turpina, „direktori to nedarīs, jo mēs strādāsim, lai piesegtu citus. Mūsu skolotāji protestēs algu jautājumā, izglītības satura un mācību grāmatu trūkuma jautājumā... Vēl viena problēma: pedagogi noveco, jaunie nenāk klāt. Pedagogu vairums ir vecumā virs piecdesmit gadiem, profesijas prestižs ir zems, drīz laukos vairs nebūs skolu, bet lielajās pilsētās nebūs skolotāju... Pēc pieciem gadiem izglītības sistēmā iestāsies kolapss. Bet IZM tikai turpina runāt par jauno saturu. Tas patiesībā ir bezsaturs un ceļš uz tautas debilizāciju. Nemitīgās, bezjēdzīgās un nepamatotās reformas ir pedagogu, skolēnu un skolu vadītāju spīdzināšana un pazemošana. Vai kādreiz izglītības politika būs izglītojamo un izglītotāju interesēs? Un kad tā būs valsts interesēs?”
Retorisks jautājums, protams. Tikpat retorisks kā skaļi uzprasīt: kurā brīdī pedagogi zinās, kāda viņiem būs alga, ja viņi tagad - septembra vidū - vēl to nezina? Gundega Rancāne skumji ironizē: tik „laba” ir attieksme pret pedagogiem...
Par jauno saturu runājot: Gundega stāsta, ka 12. klasei izvēles grozā ir kultūra un māksla, programma ir uzrakstīta, bet grāmatu, no kurām mācīties - nav. Sak, meklējiet internetā. Līdzīgi ir ar vairākiem citiem mācību priekšmetiem. Pasakiet, lūdzu, man priekšā: cik ilgi jau tiek runāts par jauno, „kompetencēs balstīto” mācību saturu un cik ilgi tiek solīti mācību līdzekļi, kas palīdzētu apgūt šo saturu?
„Ja kāds no valdības apgalvo, ka nav īstais laiks streikot, varu pateikt: viss ir novests līdz tādam absurdam, ka ir pēdējais laiks streikot,” teic Gundega Rancāne. „Pedagogu muļķošana - gan ar „jauno saturu” un bezjēdzīgām reformām, gan ar algām un slodzēm, gan citos veidos - joprojām sit augstu vilni. Cik ilgi tas viss turpināsies?”
Izskatās, ka pedagogiem ir dotas tiesības vien uzdot retoriskus jautājumus, bet nepavisam ne pretendēt uz adekvātu atalgojumu vai, pasarg dievs, uz cieņpilnu attieksmi no valdīkļu puses. Tāpēc tomēr ceru, ka valdības „dāsnie piedāvājumi” neaizmuļļās acis skolotājiem un pirmdien streiku patiešām sāks vairāk nekā 23 000 pedagogu un citi izglītības iestāžu darbinieki, kuru mazapmaksātais darbs rit visur - sākot no pirmsskolas izglītības iestādēm un beidzot ar augstskolām. Lai aizejošajiem varas turekļiem tā būtu laba skola ar apkaunojošu mācību.
