„Izmantojot krievu okupācijas varas pakalpiņu rakstītus „iesniegumus no Baltijas valstu vietējās garīdzniecības puses”, Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhātam. Latvijas pareizticīgā baznīca tika likvidēta, tās īpašumus konfiscēja, sinodi atlaida un toreizējam metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu atņēma,” par Latvijas pareizticīgās baznīcas vēsturi stāsta zvērināts advokāts Aldis Alliks. Par šiem un citiem jautājumiem šodien saruna ar viņu.
Latvijas pareizticīgās autonomās baznīcas Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā sinodes priekšsēdētājs Dailis Jakobsons ir vērsies ar vēstuli pie valsts prezidenta Egila Levita, ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa un tieslietu ministra Jāņa Bordāna. Vēstule tapusi saistībā ar Saeimas 2022. gada 8. septembrī pieņemto likumu „Grozījumi Latvijas pareizticīgās baznīcas likumā”.
Viņš lūdz amatpersonas iedziļināties vēstulē izklāstītajos argumentos un apsvērumos attiecībā uz netaisnību, kuru Latvijas valsts joprojām izrāda tiem pareizticīgajiem, kuri vēlas būt Konstantinopoles (nevis Maskavas) patriarhāta pakļautībā, un pauž gatavību sadarboties ar visām valsts amatpersonām, lai šie svarīgie jautājumi tiktu atrisināti.
Ko, jūsuprāt, mūsu valsts likumdevējs ir „sastrādājis”, pieņemot šo likumu?
Šī likuma projekta anotācijā norādīts, ka „pastāv zināms risks, ka Krievijas pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji varētu likvidēt Latvijas pareizticīgās baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību un „de facto” mainīt tās kanonisko statusu”, kas „skartu Latvijas pareizticīgās baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un pašas baznīcas statūtu jautājums”.
Ar šiem likuma grozījumiem ir iecerēts korekti atspoguļot un nostiprināt „situāciju, ka Latvijas pareizticīgā baznīca ir neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes”.
Manuprāt, ar 2022. gada 8. septembra likumu vien nav iespējams sasniegt tā mērķus. Izskatījās, ka jau drīz vien likumdevējs pats vai arī tālāk jau izpildvara (Ministru kabinets) saprata, ka ar „laicīgās pasaules” izstrādājumu - likumu - vien nevar izraisīt praktiskas, jēgpilnas sekas. Proti, par mūsu valsts varas atzīšanos brāķī uzskatāms tālākais, jau pēc likuma pieņemšanas notikušais - Ministru kabinets nolēma, ka tieslietu ministram jādodas sankciju diktētās realitātes apgrūtinātā ceļā uz Maskavu pie paša patriarha Kirila un jālūdz visžēlīgi Latvijas pareizticīgajai baznīcai izsniegt autokefālijas Tomosu...
Izskaidrojiet, lūdzu, lasītājiem, kas ir autokefālijas Tomoss?
Grieķu vārda „autokefālija” nozīme ir - pašnoteikšanās spēja, īpašība jeb spēja būt patstāvīgam, neatkarīgam. Tas ir hierarhiskas kristiešu baznīcas statuss, kas nozīmē, ka tās galvenais bīskaps nepakļaujas nevienam citam augstāka ranga bīskapam. Tomoss ir dokuments, ar ko šādu statusu oficiāli apliecina un nostiprina.
Vai tad Latvijas pareizticīgā baznīca līdz šim nav bijusi neatkarīga? Tā joprojām ir pakļauta Maskavai?
Saskaņā ar Latvijas pareizticīgās baznīcas statūtu 1. paragrāfu (vismaz vēl pavisam nesenā tā redakcijā) šī baznīca kanoniski atrodas Maskavas patriarhātā. Ar mūsu valsts palīdzību šī pakļautība ir tikusi „tiesiski nostiprināta” jau kopš neatkarības atjaunošanas. Proti, pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, taču pareizticīgā baznīca - nē. Mūsu Tieslietu ministrija savulaik leģitimizēja to, ka Latvijas okupācijas sekas attiecībā uz pareizticīgo baznīcu Latvijā netiek likvidētas, savukārt likumdevējs tai vēl vairāk nodarīja pāri.
1992. gada 30. decembrī LR Tieslietu ministrijā tika reģistrēta reliģiskā organizācija „Latvijas pareizticīgā baznīca” ar Latvijas pareizticīgās baznīcas 1936. gada statūtu atjaunoto redakciju, atzīstot 1992. gadā reģistrēto reliģisko organizāciju par pirmskara Latvijas pareizticīgās baznīcas tiesību pārmantotāju. Tas bija nepareizi un netaisnīgi.
2008. gadā Saeima pieņēma Latvijas pareizticīgās baznīcas likumu, ar kuru joprojām Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā esošajai baznīcai nostiprināja tiesības uz pirmskara Latvijas pareizticīgajai baznīcai piederējušajiem nekustamajiem īpašumiem, kā arī reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm.
Vai Latvijas pareizticīgā baznīca nonāca krievu pareizticīgās baznīcas pakļautībā jau tad, kad PSRS 1940. gadā okupēja Latviju?
Jā. Izmantojot krievu okupācijas varas pakalpiņu rakstītus „iesniegumus no Baltijas valstu vietējās garīdzniecības puses”, Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhātam. Latvijas pareizticīgā baznīca tika likvidēta, tās īpašumus konfiscēja, sinodi atlaida un toreizējam metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu atņēma.
To garīdznieku vietā, kuri atteicās sadarboties ar Maskavu, stājās krievu okupācijas varai padevīgie. Vāciešus mūsu pareizticīgā baznīca un tās problēmas neinteresēja. Pēc krievu okupācijas varas atjaunošanās 1944. gadā Latvijā atsāka darboties Staļina (Maskavas patriarhāta) kontrolē esošā pareizticīgā baznīca, kuru vien formāli sauca par Latvijas pareizticīgo baznīcu.
Kad 1990. gadā tika atjaunota Latvijas valsts, šī baznīca turpināja izlikties, ka to „nekas īpašs” ar Maskavas patriarhātu nesaista, jo tai ir „pašnoteikšanās tiesības”. 1992. gadā Maskavas patriarhs Aleksijs II „atjaunoja” Maskavas patriarha Tihona 1921. gada 19. jūnija lēmumu par Latvijas pareizticīgās baznīcas patstāvību (autonomiju) „garīgi kanoniskā vienotībā ar Maskavas patriarhātu”.
Kas ir pats galvenais, par ko ir pausts satraukums Daiļa Jakobsona vēstulē valsts prezidentam, ministru prezidentam un tieslietu ministram?
Pats galvenais, uz ko norādīts vēstulē, bet par ko vispār ne vārda nav bilsts 2022. gada 8. septembra likuma anotācijā vai citur un kā dēļ arī es ceļu trauksmi, ir - Konstantinopoles patriarhāts jau 1936. gada 4. februārī Latvijas pareizticīgajai baznīcai izsniedza Tomosu Nr. 375/240 par tās autonomijas tiesībām. Tas nozīmē, ka ar šo 1936. gada 4. februāra Tomosu jau toreiz tika atzīta pirmskara Latvijas pareizticīgās baznīcas autonomija un neatkarība no Maskavas! Šī Tomosa esības faktu apliecina arī manā rīcībā esošā Latvijas Valsts vēstures arhīva izziņa „Par Latvijas Pareizticīgās baznīcas stāvokli 1936. g. - 1940. g.”.
Vēsturiskie fakti ir tādi, ka 1934. gadā toreizējās Latvijas pareizticīgās baznīcas sinode nolēma un paziņoja par kanonisko pakļaušanos Konstantinopoles patriarhātam un lūdza to uzņemt Latvijas pareizticīgo baznīcu savā jurisdikcijā. Pēc dažiem mēnešiem piekrišana tika saņemta. 1936. gadā par Rīgas un visas Latvijas metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons, kurš par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu valodas ieviešanu dievkalpojumos, pieprasot pareizticīgo garīdzniekiem latviešu valodas zināšanas.
Līdz ar to Latvijas pareizticīgajai baznīcai (te es to domāju plašākā nozīmē, proti, ne tikai kā mūsu valsts līdz šim kā vienīgo, īsto un pareizo atzīto reliģisko organizāciju ar vienoto reģistrācijas Nr. 90000085869 un tās draudžu locekļus) ir ievērojami lielāks kanoniskais statuss, nekā mūsu likumdevējs - un diemžēl laikam jau arī likumprojekta un tā anotācijas autori - to ir uztvēruši un sapratuši.
Manā ieskatā 2022. gada 8. septembra likums par grozījumiem Latvijas pareizticīgās baznīcas likumā vispār nav solis, kas būtu sperts vēsturiskās taisnības virzienā, proti, lai visas Latvijas pareizticīgās baznīcas (plašākā nozīmē) atgrieztos Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Igaunija to izdarīja sen. Pat Ukraina to izdarīja jau pirms vairākiem gadiem.
Tāpēc neizprotami, ka vēl šobaltdien turpinās Latvijas likumdevēja un citu augstāko valsts institūciju un amatpersonu centieni turpināt atzīt tikai un vienīgi Maskavas patriarhāta jurisdikcijā esošo organizāciju, kurai arī pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ar mūsu valsts svētību ļauts īstenot teju ekskluzīvu reliģisko varu pār pareizticīgajiem Latvijā. Šādi rīkojoties, Latvijas valsts institūcijas un amatpersonas vistiešākajā veidā pūš Kremļa stabulē.
Atgriežoties pie 2022. gada 8. septembra likuma, vēlreiz uzsveru, ka mūsu likumdevēja rīcība ir, maigi sakot, dīvaina - no vienas puses, „uz papīra” tiek paziņots, ka „Latvijas pareizticīgā baznīca ir neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes”, taču pēc tam - ar mērķi panākt to, ka šim „papīram” patiešām ir likuma spēks un iedarbība - tieslietu ministrs tiek sūtīts uz Maskavu izlūgties no Kirila autokefālijas Tomosu.
Bet ar to dīvainības nebeidzas: ar Saeimas pieņemto likumu vienlaikus arī tiek aizslēgtas durvis potenciāliem Latvijas pareizticīgo centieniem pakļauties Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijai!
Diez vai Saeima pieņems likumu par Latvijas katoļu baznīcas neatkarību no Vatikāna varas un ietekmes... Vai sanāk tā, ka Latvija iet ceļu, kas ir pretējs, piemēram, Ukrainas izvēlētajam?
Jā, diemžēl. Ukraiņi jau pēc Krimas okupācijas un aneksijas, kas notika 2014. gadā, sāka runāt un pēc tam rīkoties. Liela daļa turienes pareizticīgo nolēma pieslieties pasaules pareizticīgo kristiešu centram jeb visaugstākajam sēdeklim - Konstantinopoles patriarhātam. Cita lieta, ka ne visi pareizticīgie Ukrainā izvēlējās neatkarību no Maskavas.
Nedomāju, ka arī Latvijā pilnīgi visi pareizticīgie to izvēlētos. Taču tās ir pašu ticīgo izvēles iespējas, kuras valstij ir jānodrošina - nostāties ar seju un sirdi Konstantinopoles vai Maskavas virzienā. Latvijas likumdevējs vārdos vēlas aizliegt Maskavas virzienu, taču nu jau desmitiem gadu nav neko darījis un joprojām neko nedara, lai tiem Latvijas pareizticīgajiem, kuri vēlas, ļautu doties Konstantinopoles virzienā!
Ko saka Latvijas metropolīts Aleksandrs? Kāpēc viņš absolūti nekur publiski nepauž savu nostāju?
Latvijas pareizticīgās baznīcas mājaslapā ir pausta lojalitāte attiecībā pret Saeimas pieņemto likumu, vienlaikus paziņojot, ka ar to netiek skartas šīs baznīcas kanoniskās tradīcijas un paražas. Neizslēdzu to, ka Latvijas metropolīts Aleksandrs ilgi neklusēs, jo likumdevējs ar konkrēto likumu varētu būt „iebraucis auzās” un devis viņam pamatu un iemeslu vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot 2022. gada 8. septembrī pieņemtā likuma atbilstību mūsu Satversmei.
Vai Latvijas pareizticīgās baznīcas neatkarība no Maskavas patriarhāta ir tik svarīga, ka likumdevējam bija jāsaka savs, lai arī neveiksmīgi formulēts, vārds? Nav šaubu par to, ka Krievijā valdošajai varai allaž ir bijusi tāda nostāja, ko visprecīzāk raksturot ar vārdiem „ticība Dievam nav nemaz tik slikta, jo ar tās palīdzību var kontrolēt ļaužu masas”. Krievijas režīms allaž bijis īpaši ieinteresēts savas ietekmes paplašināšanā un saglabāšanā ne tikai Krievijas, bet arī citu valstu pareizticīgajās baznīcās, lai padarītu to par paklausīgu instrumentu savu specdienestu rokās un ar tā palīdzību kontrolētu Krievijas un attiecīgo citu valstu iedzīvotājus.
Taču kaut kā tāda novēršanai Latvijā ir domāti mūsu valsts specdienesti, kuru kompetencē ir saskatīt un novērst reālus draudus mūsu valsts drošībai. Nav pareizi, ka likumdevējs ar vienu spalvas vilcienu vēl vairāk sašķeļ sabiedrību, teju vai apgalvojot, ka visi Latvijas pareizticīgie ir izsekojami, uzmanāmi jeb, profesionālajā terminoloģijā runājot, „izstrādājami”. Ja ir konkrēti fakti, kas apliecina, ka Latvijas pareizticīgā baznīca ir kļuvusi par instrumentu Krievijas specdienestu rokās, ir jāvēršas pret konkrētām personām, nevis jāmet visa konkrētā baznīca vai pat visi konkrētajai konfesijai piederīgie pār vienu kārti.
Vai un cik lielā mērā valsts vispār drīkst iejaukties kādas reliģiskās konfesijas vai vispār baznīcu jautājumos?
Par šo jautājumu jau ir daudzviet (tostarp portālā „telos.lv”) izteicies mūsu valsts vadošais tiesībzinātnieks ar ilgstošu akadēmisku un arī praktisku pieredzi tieši baznīcas tiesību jautājumos - profesors, dr. iur. Ringolds Balodis.
Starp citu, kad Saeima 2019. gada jūnijā pieņēma grozījumus tajā pašā Latvijas pareizticīgās baznīcas likumā, ieviešot kvalifikācijas prasības tās garīdzniekiem, Saeimas Juridiskais birojs pret šādiem likuma grozījumiem iebilda, norādot, ka tie ir pretrunā ar starptautiskajiem nolīgumiem, Latvijas likumam, reliģijas brīvībai un baznīcas iestāžu autonomijai, ko nosaka Satversmes 99. pants. Pagaidām neesmu dzirdējis, vai un kādu nostāju Saeimas Juridiskais birojs ir paudis attiecībā uz šī gada 8. septembra likumu.
Šis likums nav ne tuvu vienīgais, ar kuru esošais, nu jau drīz pagātnē aizvadāmais Saeimas sasaukums ir ne visai glīti sevi izcēlis. Pieņemu, ka Saeimas Juridiskajam birojam šī Saeimas sasaukuma darbības laiks varētu būt bijis drūmākais laika posms šī biroja pastāvēšanas vēsturē...
