Mēs neesam tiesīgi pieaicināt medijus, lai publiski parādītu to, ko cilvēki izdara ar dzīvniekiem, respektīvi, mēs nedrīkstam rādīt, mūsuprāt, vainīgos cilvēkus, – šāda doma izskan diskusijā „Mājdzīvnieki Rīgā 21. gadsimtā: spožums un posts”, ar ko tiek atklāts dzīvnieku aizsardzības tēmai veltītais mēnesis. Runa ir par nežēlību, vienaldzību, sadismu... Varbūt tieši par to vajadzēja vairāk runāt šajā diskusijā? Garie monologi par kovidpandēmijas radītajām blaknēm attiecībā uz dzīvnieku turēšanu – tie diez ko neiedvesmoja.
Latvijā 37% mājsaimniecību dzīvo kaķi, savukārt suņi mitinās 27% mājsaimniecību. „Mīļdzīvnieki ir liela daļa no mūsu dzīves,” atzīst filozofs Artis Svece, kurš vada diskusiju. Viņam var piekrist. Taču apzīmējumu „mīļdzīvnieki” ir tiesīgi izmantot vien tie cilvēki, kuri pret dzīvniekiem izturas tiešām ar empātiju, mīlestību un izpratni. Cik tādu ir - par to statistikas diemžēl nav.
Diskusijā, kas notika Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, bija pieteiktas šādas tēmas:
Pusotras stundas laikā nav iespējams izanalizēt vienu, nerunājot nemaz par divām pieteiktajām tēmām, kur nu vēl par atlikušajām. Pat tad, ja to dara pudiem sāls apēdušās Lita Konopore (veterinārās klīnikas „Hīrons” vadītāja), Astrīda Kārkliņa (dzīvnieku patversmes „Labās mājas” vadītāja) un Vija Klučniece (Latvijas kinoloģiskās federācijas prezidente). Sarunā piedalījās arī Gundars Simonovičs (PVD Rīgas pilsētas pārvalde) un Renārs Grīnbergs (Rīgas dome).
To, ka pret dzīvniekiem ļoti daudzi izturas ne tikai bezatbildīgi, bet arī nežēlīgi un pat sadistiski, mēs ļoti labi zinām, un par to liecina regulārās publikācijas medijos. Piemēram, daži samērā „svaigi” notikumi. Augusta beigās uzzinājām par kaķi, kuru kāds nelietis sašāva ar pneimatisko ieroci. Kaķis tika nogādāts klīnikā, viņam veica operāciju, tomēr dzīvnieks pēc dažām dienām diemžēl nomira. Drīz pēc šī notikuma uzzinājām par suni, ko saimnieks apraka dzīvu (!). Un tikai pateicoties vērīgiem ļaudīm, kuri pamanīja kaut ko nelāgu, suns tika atrakts un izglābts. Abos gadījumos tika uzsākts kriminālprocess.
Trīs reizes drīkst minēt: vai vainīgie ir sodīti? Nekas nav dzirdēts ne vienā, ne otrā gadījumā. Sak, kas tad tur, kaut kāds kaķis vai suns, mūsu policija cilvēku slepkavas nevar atrast, ko jūs te par kaut kādiem plušķiem satraucaties?!
Šis salīdzinājums ir cinisks un atbaidošs. Dzīvnieks ir absolūti neaizsargāts pret cilvēka pārspēku, tāpēc nežēlība ir jāsoda. Iespējams, pat pamācoši jāsoda - lai citiem nesagribētos atkārtot sadistu paveikto. Dzīvnieku patversmes „Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone gan atzīst, ka panākt, lai tiktu ierosināts kriminālprocess par sliktu izturēšanos pret dzīvnieku, nav viegli. Izrādās, ka vajag ieraudzīt nepieciešamās „nozieguma pazīmes”, proti, ka dzīvnieks ir neatgriezeniski sakropļots vai miris - tikai tad varot sākt kriminālprocesu.
Dzīvnieku spīdzināšanas gadījumu skaitam diemžēl ir tendence pieaugt, un viens no iemesliem ir nesodāmība un likums, kas ir pārāk maigs pret dzīvnieku mocītājiem - saka Ilze Džonsone. To gan neatzīst Valsts policija, jo par dzīvnieku mocīšanu un spīdzināšanu, kā arī turēšanu nepiemērotos apstākļos Valsts policija katru gadu sāk vismaz simt kriminālprocesu pēc krimināllikuma pantiem, kuri kā smagāko sodu paredz brīvības atņemšanu pat līdz pieciem gadiem. Izmeklēšana dažkārt ilgstot vairāk nekā gadu un pat vairākus gadus.
Tad paliek jautājums: kāpēc sabiedrība nekad neuzzina par šiem procesiem un par - jācer taču - arī sodītajiem sadistiem un cita veida neliešiem? Cik šādu „dzīvnieku draugu” ir ieslodzīti cietumā? Valsts policijai sabiedrisko attiecību nodaļā nav neviena darbinieka, kurš pastāstītu sabiedrībai, cik atbildīgi un čakli ir policijas darbinieki? Es, protams, bez ironijas to saku.
Un vēl. Ja jau Dzīvnieku aizsardzības likums ir tik universāls un uz dzīvnieku labturību vērsts, tad - kurš tieši un kā kontrolē likuma pantu, kurā teikts, ka „personai ir aizliegts turēt dzīvnieku, ja tā ir sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku”?
Vai arī. Kurš šā likuma pants nosaka, cik dzīvnieku drīkst turēt vienā dzīvoklī? 2019. gadā no kāda dzīvokļa Pārdaugavā tika izņemti 57 (!) suņi. Tos konfiscēja pēc tam, kad Rīgas pašvaldības policijas darbinieki bija saņēmuši informāciju par kādu dzīvokli, kur antisanitāros apstākļos tika turēti suņi - ar mērķi tos pavairot. Ieejot dzīvoklī, policisti tajā konstatēja izkārnījumu smaku, visa grīda bija piegānīta, tur skraidelēja arī žurkas. Suņus konfiscēja. Bet kas notika ar bezatbildīgo dzīvokļa saimnieci, par kuras galvas veselību, piedodiet, bija šaubas? Kāpēc, sakot A, policijai ir slinkums pateikt arī B un citus alfabēta burtus, lai, kā mēdz sacīt, teikums būtu pabeigts?
Lai cilvēkiem atvērtos acis - pašiem uz savu nežēlību un vienaldzību -, ir nepieciešams, pirmkārt, sākt ievērot Dzīvnieku aizsardzības likumu, kurā ir ielikti visi nepieciešamie aspekti, otrkārt, medijiem jāaudzina sabiedrība, medijiem jābūt sabiedrības spogulim, nevis jāslēpj no tās pašas atspulgs. Lai visi uzzina par Jāni, Feģu vai Šuru - dzīvnieku mocītājiem -, lai nekādi datu aizsardzības noteikumi netraucē viņus parādīt sabiedrībai.
Tāds, raugi, spožums un posts. Taču tas attiecas ne uz dzīvniekiem, bet gan uz cilvēkiem. Uz „radības kroni”, kā mēdz teikt. Bet šis „kronis” nereti ir tik zemiski nožēlojams, ka posts vien redzams, no spožuma ne vēsts.