„Aizsardzības resors sapņo par vispārēju karaklausību, bet 32% skolas vecuma puišu ir liekais svars un aptaukošanās, 25% piemīt stājas problēmas un mugurkaula deformācijas. Vairāk nekā puse skolas bērnu nesporto nemaz, ja nu vienīgi planšetē vai datorā, toties pēdējos divos gados vairojušās atkarības (arī no narkotiskām vielām), un tas lielā mērā ir, pateicoties dažu iepriekšminēto partiju labvēlībai pret atkarību jomu,” spriež ārsts Pēteris Apinis. Šodien pēcvēlēšanu saruna ar viņu
Vēlēšanas ir garām. Viens otrs tavs kolēģis, regulāri lasot tavus rakstus par bijušo veselības ministru Danielu Pavļutu, teic, ka tu ar šiem rakstiem politpulciņu „Attīstībai/Par” esot aizsūtījis pa „Latvijas ceļu”.
Nē, man šķiet, ka pa „Latvijas ceļu” vai drīzāk - pa dzelzceļu - devās Linkaita/Bordāna politpulciņš. Nevienam līdz šim nebija izdevies teju vai iznīcināt dzelzceļu, ostas un autobusu satiksmi un novest tādā stresā vai epileptiskās konvulsijās tiesu varu, nemaz nerunājot par ziloni labklājības jomas trauku veikalā.
Man no šī politpulciņa sanāca saplēsties ar Sandi Riekstiņu, kurš uzmetās par sporta kuratoru un centās iznīcināt Latvijas Olimpisko komiteju, šķiet - lai paņemtu „otkatu” no sporta naudas. Jau tas vien, ka par Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentāro sekretāru bija ielikts cilvēks, kas lepojas, ka viņam nav izglītības, par kaut ko liecina.
„Attīstībai/Par” sadalīsies gluži kā baktērijas - vairosies daloties un cita klāstera veidā atgriezīsies pie siles. Viņiem nav problēmu ar polittehnoloģiju, zināšanām, izglītību vai tieksmi pēc varas.
Par ko tu balsoji?
Neteikšu. Varu atzīties, par ko balsoju 11., 12. un 13. Saeimas vēlēšanās: par Ingrīdu Circeni, par Gunti Belēviču, par Danielu Pavļutu. Tie, par kuriem nobalsoju, līdz šim kļuvuši par veselības ministriem, bet konkrēti man - par literāriem tēliem. Šķiet, ka man pat pieder tiesības rakstīt par Gunti vai Danielu, gluži kā Hašekam bija visas tiesības aprakstīt Šveiku. Bet kā ierindas vēlētājam man ir tiesības kritizēt to ministru, ko pats esmu iebalsojis.
Ja es tagad atzīšos, par ko es nobalsoju 14. Saeimas vēlēšanās, visi sāks meklēt nākamo veselības ministru šajā sarakstā. Pamatoti.
Tad jau tu zini, kurš būs nākamais veselības ministrs. Padalīsies?
Valdības bīdīšanas štelles ir pašā plaukumā, politiķi un viņu saimnieki bīda ministru krēslus kā šaha figūras. Cīņu apstāsti par vides aizsardzības un reģionālās attīstības, aizsardzības vai izglītības ministru portfeļiem jau nopludināti tautas apspriešanai. Brīdi pa brīdim kāds smalkjūtīgi atceras par tautu, nosauc kādas nākamās valdības prioritātes vai stratēģiskos mērķus.
Bet ne ar pušplēstu vārdu no valdību veidojošiem bonzām nav pieminēta veselības joma. Par prioritāti veselību nav nosaukusi neviena no partijām, kas gatavojas veidot valdību, valdības darbā piedalīties vai vismaz topošo valdību atbalstīt. Vēl vairāk - neviena no šīm partijām veselības jomu publiskajā retorikā nav pieminējusi ne ar vārdu.
Viņķeles un Pavļuta sasniegumi veselības ministrijas vadībā ir politiķos radījuši apziņu, ka veselības jomā kaklu spēj nolauzt katrs medicīnas neprofesionālis, turklāt tas viņiem var nelāgi beigties uz apsūdzēto sola. Šķiet, ka arī Daniels par miljarda izšķērdēšanu, seškārt pārspīlētiem vakcīnu iepirkumiem kaut kādus paskaidrojumus drošības iestādēs būs spiests rakstīt...
Toties veselības jomas profesionāļi, kas ministriju spētu un prastu vadīt, nesēž uz politiķu pirmā soliņa, viņiem nav politiskā „engeidžmenta” un pieredzes. Tā nu „Jaunā Vienotība”, „Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība laipni veselības ministrijas portfelīti sviež cits citam.
Vienīgais augsta ranga politiķis, kas spēj jaunajā valdībā ieņemt jebkuru pozīciju, ir Edvards Smiltēns. Novēlu „Jaunajai Vienotībai” viņu uzņemt savā valdībā kā pazudušo dēlu. Manuprāt, Edvards kopā ar Krišjāni Kariņu varētu radīt interesi Latvijas iedzīvotājiem sekot notikumiem valdībā kā seriālam „Sirdsmīļā Monika”. Edvardam Smiltēnam un Danielam Pavļutam ir viena kopēja īpašība - basketbolā vienmēr, saņemot bumbu jebkurā laukuma vietā, to nekavējoties met pa grozu, tikai paši... Dažkārt precīzi. Piespēles un spēlētāju klātbūtne lieliem meistariem ir nevajadzīga greznība.
Man šķiet, ka manis prognozētais ministra amata kandidāts šajā reizē netiks nominēts. Labpatiktos domāt, ka NA un AS veselības jomu tomēr laipni atdos „Jaunajai Vienotībai”, kurai tad nu par vēlēšanu labajiem rezultātiem nāksies atbildēt ne tikai par enerģētikas cenām, neesošu siltumu, inflācijas sagrauztu pārtikas tirgu, uzņēmumu bankrotiem, bēgļiem, finanšu krīzi, bet arī par to, ko darīt ar Kariņa/Pavļuta pārmēru iepirktajām vakcīnām, nēsāt vai nenēsāt maskas Linkaita vienīgajā, superdārgajā jaunajā vilcienā vai - kādā mērā turēt vai neturēt šī paša Kariņa solījumus celt mediķu algu.
Vai vari pateikt, ko gaidi no jaunā ministra?
Prāta spējas, lasītprasmi, spēju uzklausīt dažādus viedokļus, plašu redzeslauku. Veselību visās politikās, nevis politiku veselībā.
Un ko tas nozīmē?
Vienkāršoti tas būtu tā. Valsts izdala vairāk naudas aizsardzībai. Vismaz piektā daļa no šīs naudas būtu jānovirza medikamentu, medicīnas instrumentu, pārsienamo materiālu rezervēm, medicīniskam autotransportam un lielāko slimnīcu kapacitātes celšanai iespējama kara gadījumam. Derētu arī jaunus ārstus nosūtīt uz Ukrainu mācīties. Skan ciniski, bet kari vienmēr bijuši medicīniskās domas virzītāji. Tā, piemēram, Otrais pasaules karš radīja revolūciju ķirurģijā, asins pārliešanā un antibakteriālajā terapijā.
Un vēl - aizsardzības resors sapņo par vispārēju karaklausību, bet 32% skolas vecuma puišu ir liekais svars un aptaukošanās, ceturtajai daļai piemīt stājas problēmas un mugurkaula deformācijas. Vairāk nekā puse skolas bērnu nesporto nemaz, ja nu vienīgi planšetē vai datorā, toties pēdējos divos gados vairojušās atkarības (arī no narkotiskām vielām), un tas lielā mērā ir, pateicoties dažu iepriekšminēto partiju labvēlībai pret atkarību jomu.
Attieksmei pret bērnu sportu jābūt prioritātei aizsardzības, veselības un izglītības ministriem - nekavējoties jānodrošina katram bērnam stunda sporta nodarbību katru dienu.
Vēl viena politika, kur veselībai būtu jāienāk, ir izglītība. Jāatjauno veselības mācība. Apdraudējums ir pietiekami liels, lai skolas bērniem būtu jāiemāca ne tikai masēt lelli, bet arī prast pārsiešanu, sniegt pirmo palīdzību apdegumu un kontūziju gadījumā. Kovidpandēmija parādīja, ko cilvēku galvās sadarījusi veselības nemācīšana. Tas attiecas ne tikai uz antivakseriem, bet arī uz kariņiem/pavļutiem/rečekistiem, kas proponēja mājsēdi, mazkustību, citu slimību neārstēšanu, padarot visu Latviju par vienu milzīgu psihopandēmijas placdarmu.
Trešā politika būtu Veselības ministrijas ierēdņiem parādīt - kur atrodas Labklājības ministrija - un otrādi. Vismaz jautājumos par vides pieejamību, darba nespējas lapām, invaliditāti, veselības aprūpi sociālās palīdzības namos šīm ministrijām būtu jāstrādā kopā.
Tad varbūt ticams būtu Andas Čakšas plāns apvienot Veselības un Labklājības ministriju?
Nu, tas vismaz šogad nenotiks. Andas Čakšas ambīcijas ir krietni vien lielākas, piemēram, Finanšu ministrija, bet - ja Kariņš nespēs izveidot valdību, iespējams, tieši Anda Čakša pretendēs uz izpildvaras līdera lomu. Es Andai laipni novēlu jebkuru amatu, izņemot veselības ministru.
Labi, nerunāsim par personālijām. Ko tu gaidi no nezināmā veselības ministra likumdošanas jomā?
Jebkura joma, arī veselība, sākas ar likumdošanu. Medicīnas un veselības jomas virslikums saucas Ārstniecības likums, kas ir haotisks, neskaidrs, pretrunīgs. Tas šobrīd ietver gan to likumdošanas apjomu, kam vajadzētu saukties par Sabiedrības veselības likumu, gan to, kas varētu definēt medicīnas un ārstniecības jomas, gan psihiskās veselības likumdošanu.
Šie likumi ir jāraksta no jauna, moderni, pietiekami īsi, konkrēti un sasaistīti ar zemākiem likumdošanas aktiem. Savukārt Ārstu prakses likums, Veselības aprūpes finansēšanas likums un Pacientu tiesību likums būtu jāiekļauj tajā likumā, kas reglamentē ārstniecību. Nemēģinu uzspiest tieši šādu struktūru, bet noteikti esmu gatavs strukturētai diskusijai.
Patiesībā rūpes par sabiedrības veselību pēdējo astoņu gadu laikā nav nonākušas neviena ministra interešu laukā. Rūpes par katra cilvēka veselību, veselības pratību, kustībām, smēķēšanas, alkohola un atkarību ierobežošanu būtu jāapkopo vienā likumā.
Savukārt psihiskā veselība esošajā Ārstniecības likumā aizņem lielāko daļu. Tā ir Eiropā šobrīd aktuāla likumdošanas joma, kas būtu izdalāma atsevišķā likumā.
Nākamajos četros gados ministram es vēlu izveidot veselības likumdošanas bāzi, vienlaikus daudzkārt samazinot birokrātisko Ministru kabineta noteikumu un pašas Veselības ministrijas reglamentējošo dokumentu apjomu.
Tu neko nerunāji par naudu. Kāpēc tā?
Kā - nerunāju? Vai tad es neteicu, ka vēlos Andu Čakšu redzēt finanšu ministra amatā? Es viņai katru dienu zvanītu un prasītu - kur solītā nauda veselībai? Kariņa valdība Ministru kabineta līmenī taču ir sasolījusi algas medicīnas darbiniekiem, bet savus solījumus aizmirsusi, dokumentus noslēpusi un pārklājusi aizmirstības zirnekļu tīmekļiem.
Latvijas pieredze liecina, ka sabiedrības veselības un ārstniecības naudas jautājums nav sarunu, diskusiju vai argumentu līmenis. Valdība jebkādas kustības veic tikai tad, ja arodbiedrības līderis Valdis Keris aicina streikot un ceļ barikādes iepretim Ministru kabinetam vai ēkai Brīvības ielā 72 ar neonā mirdzošu nosaukumu „Tītariņš” - ēkai, kurā līdz šim rezidēja Daniels Pavļuts.
Tas, ka es zinu un Kariņam uzrakstu - cik no kopprodukta veselībai izdala OECD valstis vai tepat mūsu kaimiņvalstis, un to, ka šie skaitļi ir ievērojami lielāki par Latvijas veselības budžetu, - nekādi neietekmē valdības lēmumu pieņemšanu.
Un kāda ir tava ceturtā prioritāte?
Paplašināts ģimenes ārstu dienests jeb primārā aprūpe. No tā paša mazumiņa, kas tiek veselības aprūpei, ģimenes ārstiem Latvijā izdala mazāk par septiņiem procentiem, bet vidēji Eiropā - 11%.
Visi pēdējie ministri ir bijuši pārliecināti, ka pacientus ārstē slimnīcu ēkas un krāsotas sienas, arī dažādi dzelži. Bet valsts iedzīvotāju veselība balstās uz ģimenes ārstiem. Un mums vajadzētu primārajā aprūpē iekļaut psihiskās veselības speciālistus, fizioterapeitus, vēl vienu medicīnas māsu.
Tas, ko Pasaules veselības organizācija saprot kā vispārējo veselības aprūpi jeb universālo pārklājumu, nenozīmē ģimenes ārstu, kuram vairāk nekā 20 stundas nedēļā iznāk tērēt tikai birokrātisku papīru, žurnālu, veidlapu vai elektronisku atskaišu aizpildīšanai. Pavļuta reforma nozīmē vēl vairāk formalitāšu un birokrātijas, vēl mazāk naudas reālai ārstniecībai ģimenes ārsta praksē.
Vai to visu neatrisinātu e-veselība?
Lietosim pilnu nosaukumu - Andas Čakšas vārdā nosauktā, nestrādājošā un vecmodīgā e-veselība. No šīs e-veselības ar pārtraukumiem strādā e-recepte.
Un e-darba nespējas lapa.
Jā. e-darba nespējas lapa ir radīta nedzīva un vēl joprojām ir bezcerīga. Tie, kuri radīja e-veselību, nedomājot pārtulkoja padomju laiku slimības lapas formātu. Pieļauju, ka ne Gatis Eglītis, ne Daniels Pavļuts ne reizi mūžā nav atvēris e-veselībā šo unikālo digitālo logu, bet A veselības lapai var būt tikai trīs cēloņi: „ceļu satiksmes negadījums”, „saslimšana ar tuberkulozi”, „cits cēlonis”. Tieši tā e-veselības māte un tēvi ir sapratuši un iedalījuši iespējamos darba nespējas iemeslus.
A lapa principā attiecas uz darba devēju, kuram tā jāapmaksā līdz deviņām dienām, pilnībā nenojaušot, kas ir tas „cits cēlonis” viņa līdzekļu tēriņam. Savukārt B lapa attiecas uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA), un tajā iemesli šai lapai var būt jau desmit - „arodslimība”, „bērna ar kaulu lūzumiem kopšana”, „pēcdzemdību periods”, „nelaimes gadījums darbā” u.c. Viss uzskaitītais nav ne simtā daļa no iespējamajiem darba nespējas iemesliem. Līdz ar to mēs pat nenojaušam, ar kādu slimību, traumu, fizioloģisku stāvokli pacients nonācis ārsta redzeslokā un saņēmis darba nespējas lapu, taču Eiropā zināms, ka 70% visu darba nespējas lapu saistītas ar specifiskām vai nespecifiskām muguras sāpēm.
Vēl smieklīgāka ir iespējamā izvēle ārstam paskaidrot, kas ir par iemeslu pacienta ilgai slimošanai un nesūtīšanai pie speciālista (piecas izvēles, kuru vidū ir „DNL cēlonis ir astma”, „Darbnespēja ilgst vairāk nekā 30 dienas un persona ir ārstējusies stacionārā”). Bet tas, ko par darba nespējas lapu nejēdzībām stāstu es, ir tikai maza daļa no tā, kas satrauc darba devējus.
Vai prioritāšu nebūs par daudz?
Portālā par maz vietas? Tomēr ātri pārskriešu vēl dažām tēmām.
Vides veselība ir jautājumu kopums, ko tieši šonedēļ mūsu veselības ministram ir uzdevusi Eiropas pastāvīgā komisija, un es varētu Pavļuta vietā aizsūtīt atbildi - Veselības ministrija šajā jomā nav darījusi absolūti neko. Tomēr tieši veselības ministram bija jābūt tam, kas pretotos Latvijas mežu izciršanai, pieprasītu nekavējošu rīcību, lai Rīgā samazinātu izplūdes gāzes utt. Lielākā problēma Latvijai ir Gerhards ar atklātu pesticīdu lobiju, Latvijas augsnes piesārņošanu, kam ir milzīga ietekme uz mūsu iedzīvotāju veselību.
Vēl viena joma, kas būtu veselības ministram jāzina vai vismaz jānojauš, ir nacionālā farmācija. Tikai iepriekšējās valdības bezatbildīgas rīcības dēļ Latvijai gāja secen bioloģisko medikamentu rūpnīca, tautā saukta par vakcīnu rūpnīcu. Tā būtu Latvijas „nokija” ar miljardu apgrozījumu.
Arī šobrīd - militāra apdraudējuma gadījumā stratēģiski būtu jāsniedz valsts atbalsts nacionālajiem zāļu ražotājiem sortimenta palielināšanā. Lai stimulētu Latvijas ražotājus paplašināt sortimentu, veidojot nacionālās zāļu rezerves, nepieciešams paredzēt rezervēs ievērojamas priekšrocības nacionālajiem ražotājiem. Vienkārši - ja Latvijas ražotājs ražos ampulētus pretsāpju līdzekļus un infūzus, tad tas spēs tos ražot arī tad, ja kara apstākļos apstāsies visa piegāde no Eiropas.
Latvijas lielās zāļu rūpnīcas var organizēt ražošanu līdz 25% ikdienā lietojamo medikamentu nomenklatūras, bet šobrīd dod mazāk par 10%.
Un vēl šajā pašā sadaļā - jāstiprina NMPD, ko tautā sauc par „ātro palīdzību”, bet patiesībā tas ir arī Katastrofu medicīnas centrs. Mēs zinām, ka tieši „ātrā palīdzība” paveic grandiozu darbu Ukrainā, bet tai visu laiku trūkst degvielas, darbaspēka, pārsienamā materiāla un medikamentu. Ja mums šodien katastrofāli pietrūkst darbinieku NMPD, jo algas mazas, noslodze un atbildība liela, tad grūti iedomāties, kas notiktu Krievijas militāras agresijas vai milzīgas Krievijas bēgļu plūsmas gadījumā, piemēram, ja Krievijā sāktos pilsoņu karš.
Cik tev vēl ir padomu topošajam ministram?
Nav jau man necik daudz - pa kādam katrā jomā - onkoloģijā, sirds un asinsvadu slimībās, ortopēdijā. Es vienkārši ikdienā sarunājos ar ārstiem, kolēģiem - gan TV24, gan dzīvē, uzklausu viņus un dzirdu, ko viņi saka. Mums ir izcili speciālisti, kas zina visu katrs savā specialitātē. Ministram vienkārši jāspēj iespējami plaši aptvert to, ko citi Latvijā jau zina.
