Mārcis Bendiks: Savulaik teicu, ka šī valdība nekritīs. Nevar nokrist tas, kurš rāpo

© Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

„Apkārt ir sociāli un politiski asas tēmas, taču nacionāļi tajās neiesaistās. Pabriks kasās ar Kariņu, vēl tur kāds ar kādu, bet vai ir dzirdēta diskusija starp Rosļikovu un Dzintaru? Šāds klusums var būt par iemeslu nacionāļu graujošam kritumam. Šajā brīdī, kad ar tautas iniciatīvu zibenīgi tika nogāzts Pārdaugavas okupeklis, ar karogiem staigāja liberāļi – nevis nacionāļi,” spriež Mārcis Bendiks, publicists un politisko procesu vērotājs. Šodien – par 14. Saeimas vēlēšanām un to paradoksiem.

Vai redzat kādu atšķirību starp iepriekšējām un šāgada Saeimas vēlēšanām?

Līdzīgi ir tas, ka ik pa četriem gadiem no Daugavas izpeld kāds personāžs un jautā: vai Rīga jau gatava?

Aptuveni tā: vai Latvija jau gatava?...

Jā. Šogad ir par kādu sarakstu vairāk. Šā gada atšķirība: ir pieci vēlēšanu saraksti, kurus cilvēki bez ļaunām aizdomām dēvētu par politiskajiem pārpratumiem, bet cilvēki ar ļaunām aizdomām - tādi kā es - teiktu, ka tā nav nejaušība. Proti, izpeld saraksti, no kuriem daži nāk ar skaidri koordinētu ziņojumu - ja ne pat ideoloģiju -, kas pilnīgi noteikti nav mums draudzīga.

Vai domājat prokrieviskos politpulciņus?

Jā. Pieci ir nullvērtīgi saraksti, bet citi pieci - var mums ieriebt.

Tad jau kopā desmit.

Nu, deviņi. Prokrieviskie plus mazie meža dīvainīši. Ja skatāmies dinamiku, tad redzam: katrās nākamajās vēlēšanās ir arvien mazāka apmeklētība un Saeimā pieaug frakciju skaits. 2018. gadā valdības ilgā veidošana tika norakstīta uz to, ka esot bijis ļoti grūti izveidot koalīciju tāpēc, ka ir daudz frakciju. Protams, bija arī tādi brīnumaini faktori kā premjers Gobzems un premjers Bordāns - tas nekādi neveicināja procesa gludumu, bija jāgaida, kamēr šī bezjēdzība izvēdinās. Jautājums bija vienkāršs: kuru atstāt ārpus koalīcijas - KPV.LV vai ZZS? Tomēr pagāja divi mēneši...

Smukuma pēc stīvējās?

Nu, nē. Tas bija stulbums un politikas neprašana - viss kopā. Atceros, žurnālists jautāja kādam KPV.LV deputātam: kas jau izdarīts divu dienu laikā Saeimā? Es atradu bufeti, deputāts atbildēja. Deputātei Rukšānei („Attīstībai/Par”) kāds pajautāja: kādās komisijās būsiet? Divās... Bet kādās? Nezinu, viņa atbildēja.

Mazākā frakcija - „Jaunā Vienotība” (JV) - četru gadu laikā uztaisīja sev trīskāršu reitingu.

Tas nav unikāls notikums. Līdzīgi savulaik bija ar „Latvijas ceļa” frakciju Rīgas domē. Toreizējais mērs Andris Bērziņš, balstīdamies gan uz otrā plāna, gan uz aizkulišu cīņās jaudīgām personām, uztaisīja koalīciju, paceļot reitingus.

JV 2018. gada Saeimas vēlēšanās ieguva vien nepilnus astoņus procentus balsu.

Lai no 7,8% nokristu līdz 4,8% balsu, ir vajadzīgs tikai viens skandāls īstajā brīdī. Baidos, ka, ievēlot 14. Saeimu, mums pat 13. Saeima vairs nešķitīs tik saskaldīta. Iespējams, būs desmit vai pat vairāk frakciju. Šobrīd izskatās tā, ka iekšā gandrīz vai garantēti tiek pieci saraksti; būtu savādi, ja iekšā netiktu „Progresīvie” un „Attīstībai/Par”, no pārējiem - vēl trim ir labas iespējas iekļūt Saeimā, un tie ir „Konservatīvie”, Šlesera „Latvija pirmajā vietā” un Rosļikova „Solidaritātei!”. Iespējams, arī Latvijas Krievu savienība.

Un pirmie pieci ir...

„Jaunā Vienotība”, NA, Ulda Pīlēna „Apvienotais saraksts”, ZZS, „Saskaņa”.

Mazajiem meža dīvainīšiem nav cerību iekļūt Saeimā?

Tiem ir nulle, komats, štrunts iespēju. Kāds racionāls cilvēks, piemēram, domā: balsošu vai nu par „Jauno Vienotību”, vai par Pīlēna „Apvienoto sarakstu” (AS), jo JV ir Rinkevičs, bet AS - arī ir daudz gudru kandidātu. Šajā gadījumā vēlētājs ir politiskās dzīves subjekts, viņš saprot, ka jābalso, lai sasniegtu to, to vai to. Bet šie mazo meža dīvainīšu saraksti... Tie taču robežojas ar sektantismu. Ūū, līderis teica, ka viņam spīd naba, mēs tagad rokas pavicināsim un uzvarēsim! Sektanti un viņu atbalstītāji noteikti aizies uz vēlēšanām.

Vesela kaudze ar tādām „partijām”. Kaut kādi „Tautas sulaiņi”, „Tautas mentu spēks un vara” un vēl visādi. Kur rodams racionālais grauds, lai vispār kaut ko tādu izveidotu, uzturētu un kultivētu cerības, ka šie politpulciņi iekļūs parlamentā?

Paskatieties, par vai pret ko iestājas šie sektanti. Ir zināmas līdzības ar noderīgajiem idiotiem.

Viņiem, domāju, maksā, turklāt pieklājīgi.

Paskatīsimies uz Kramiņa partiju „Tautas kalpi Latvijai”. Tās birojs jau kādu pusgadu atrodas Rīgas centrā, komerciāli pieprasītā vietā.

No kurienes, nez, nauda?

Lūk, jautājums! Blakus birojam visu laiku stāv autobuss. Bet biroja telpas nullpartijas birojam ir salīdzinoši lielas. Ja ir teksti, ko bīdīt, ja ir nauda, ko maksāt, tad ir arī pasūtītājs.

Neredzu mērķi, lai par to maksātu.

Kādreiz bija cilvēki, kuri maksāja un bija apmierināti ar rezultātu. Atcerieties, bija tāds dakteris Rubīns - labs ārsts, bet politiski mazliet komisks. Viņam uz vēlēšanām vienmēr bija partija, viņš apkrāsoja savu personisko mašīnu un veidoja savu kampaņu. Es arī varu atļauties fotografēt uz melnbaltajām filmām - nu, pilnīgi bezjēdzīga nodarbošanās.

Bet tā ir jūsu personiskā bezjēdzīgā nodarbošanās.

Protams. Taču Kramiņa un pārējo „partijas” nemaz neizskatās pēc daktera Rubīna gadījuma. Līdz ar to es nebeidzu bezkaunīgi aģitēt: nevis par to, lai balsotu par kādu konkrētu partiju vai personu, bet gan par to, ka vajag aiziet un nobalsot. Jo vienīgais glābiņš pret šo 10 vai 12 frakciju parlamentu ir: celt 5% barjeru. Vienīgais veids, kā nobalsot pret kādu, ir - nobalsot par kādu citu.

Var nobalsot arī ar tukšu aploksni.

Jā, bet tad jābūt vismaz kādiem 50 000 cilvēku, kuri tā izdara, tad kaut kas nedaudz mainīsies. Pagājušajās vēlēšanās tādu nebija pat pieci tūkstoši. Mums tomēr ir demokrātiska vēlēšanu sistēma - ar defektiem, ko var labot, - un mums ir Saeimas sastāvs, kas mūs neapmierina ar katru reizi vairāk, bet nevar noliegt, ka Saeima ataino to, kas tai ir jāataino, proti, to, kādi mēs patiesībā esam. Paņemiet spoguli un paskatieties. Un valdība arī ir tāda, kādu no konkrētās Saeimas var uztaisīt.

Man ir gandarījums par savām prognozēm. Kad tika izveidota šī valdība, daudzi teica - ai, tas uz vienu ziemu! Bet es teicu: šī valdība nekritīs. Nevar nokrist tas, kurš rāpo. Tā arī notika. Ieskaitot to, ka valdībai kāds iespēra pa sāniem vai pa dibenu.

Jā, savādi, ka tā nenokrita garšļaukus... Bet man ir cita neizpratne. Kāpēc tik klusa un neizteiksmīga ir Nacionālā apvienība - ņemot vērā notiekošo Ukrainā un arī pie mums?

Esmu ilgāku laiku nodarbojies ar NA kritizēšanu - par spīti savām rudimentārajām simpātijām pret viņiem. Bet tas, ko sakāt, ir traģiski. Jo tajā - nacionālajā - nišā neviena cita nav, un atparistus vai progresistus tur nevar iekļaut.

Nacionāli domājošajiem cilvēkiem vēl falši šķita tas, ka tajā nišā savulaik tika ieskaitīti arī „konservatīvie”. Pašā 13. Saeimas sasaukuma sākumā Juris Jurašs uztaisīja skandālu, iesaistot tajā Raivi Dzintaru no nacionāļiem - tas tika darīts, lai nopozicionētos pret nacionāļiem. Pat vismiegainākajam cilvēkam tapa skaidrs, kas īstenībā ir „konservatīvie”.

Bet par nacionāļiem... Apkārt ir sociāli un politiski asas tēmas, taču nacionāļi tajās neiesaistās. Artis Pabriks, piemēram, kasās ar Krišjāni Kariņu, vēl tur kāds ar vēl kādu, bet vai ir dzirdēta diskusija starp Rosļikovu un Dzintaru? Šāds klusums var būt par iemeslu nacionāļu graujošam kritumam. Šajā brīdī, kad ar tautas iniciatīvu zibenīgi tika nogāzts Pārdaugavas okupeklis, ar karogiem staigāja liberāļi - nevis nacionāļi...

Pieminējāt „konservatīvos”. Viņi no konservatīvisma ir tikpat tālu, cik zilonis no baleta. Jābrīnās, ka atrodas vēlētāji, kuri tomēr gatavi balsot par šiem savu principu nodevējiem un vēlētāju krāpējiem.

To kādreiz varētu norakstīt vēsturisko kuriozu grozā. Kamēr bija viens pats Bordāns, kurš sevi dēvēja par konservatīvo, viņš bija tieši turpat, kur tagad Kramiņš ar saviem „tautas kalpiem”. Pie Bordāna brenda nolēma pieslēgties labi organizēta grupa, kuras līderi bija Strīķe un Jurašs. Brends ir nostiprinājies, tad kāpēc viņiem sevi pārdēvēt? Tāda kārtīga, stabila uzmetēju partija.

Zīmols uzrunā patērētāju, un vēlēšanu nozīmē mēs esam politikas patērētāji, mums tiek iedots viens talons reizi četros gados, kas pusnaktī - ja tu neesi to izmantojis, pārvēršas par ķirbi - kā pasakā par Pelnrušķīti. Mums pretim ir deviņpadsmit bodītes - katra ar savu zīmolu -, izvēlieties! Zīmola nosaukumam ir liela nozīme: piemēram, ir tāds „Microsoft”, kas tulkojumā nozīmē „sīciņš un mīksts”, bet vai tad šim zīmolam iet slikti? Nē taču! Domāju, ka pat ļoti labi. Tāpat ar „konservatīvajiem” - viņiem nebūt nav jābūt konservatīviem pa īstam. Galvenais ir nosaukums.

Labi, par „konservatīvo” nosaukuma „svarīgumu” skaidrs. Bet kas šajās vēlēšanās ir svarīgs patiesībā?

Nav tik svarīga, piemēram, ausaino pelikānu aizstāvība. Tā, protams, ir svarīga lieta, bet ne šoreiz. Ir svarīga arī piemaksāšana par baltajiem burkāniem - iepretim tiem oranžajiem, imperiālistu ievazātajiem, svarīga ir arī piemaksāšana par lubiņu jumtiem... Ļoti svarīga. Bet ne šoreiz! Tagad svarīga ir drošība, valoda un izglītība. Bez izglītības būs apdraudēta valoda, bez tām abām - drošība.

Sakoncentrējamies uz šiem trim punktiem, ejam cauri sarakstiem un programmām. Un tad izrādās, ka ir virkne sarakstu, kas apdraud valsts drošību. Mēs izmantojām brīdinājuma sistēmu: dzeltenais mazliet apdraud, zaļais saraksts būtu ļoti labs drošības ziņā, oranžais apdraud stipri, bet sarkanais - par to nedrīkst balsot nekādā gadījumā. Sanāca tā, ka sarkano krāsu mēs iedevām 16 sarakstiem...

Kas tad palika pāri?

Trīs saraksti, taču nevienam netika zaļā krāsa. Šie saraksti bija „Jaunā Vienotība”, NA un „Apvienotais saraksts”. Vienā no saviem raidījumiem izanalizējām ZZS un „Attīstībai/Par”. ZZS ir satrunējusi kā vecs dīķis: partija, kurai tās elektorāts pateica - Brigmani ārā! Šī ir partija, kas teorētiski ieņem konservatīvo nišu, sastāv no Brežņeva un Čerņenko tipa darbiniekiem, un tas apdraud valsts drošību. Savukārt atparisti - kaut arī it kā ir par Ukrainu un vēl tur ko - viņi balsoja par kolorādo lenteņiem, kavēja un joprojām kavē valsts robežas izbūvi. Tas arī ir valsts drošības apdraudējums.

Intervijas

Ierobežot pārtikas preču uzcenojumu lielveikalos un piedāvāt uzskatāmus cenu veidošanas rīkus – šādus pasākumus piedāvās Ekonomikas ministrija. Mērķis ir panākt, lai pamata nepieciešamības preču grupā cenu samazinājums būtu līdz 20%. Detalizētāk par to “nra.lv” stāsta ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).