Ļoti labi atceros kādu TV raidījumu, kurā pirms četriem gadiem priekšvēlēšanu debatēs sacentās premjera amata kandidāti. Viens kadrs: vidū, klusēdams un lēnām grozīdams galvu, stāv Krišjānis Kariņš, viņam blakus, no abām pusēm suņu pozā pieliekušies, viens uz otru rej Jānis Bordāns un Aldis Gobzems. Nu, skaisti un – es pat teiktu – programmatiski.
Neatminos, par ko viņi tur rējās, bet tas bija vareni: vietējā politiskā kultūra tika parādīta visā krāšņumā, savukārt pieklājīgais ārzemnieks Kariņš varēja nodemonstrēt savus neiejaukšanās principus, sak, man jūsu plebejiskie strīdi pie elkoņa, es labāk paklusēšu - tā izskatīšos labāk.
Tieši tas pats notiek tagad. Visi premjera amata kandidāti strīdas, kašķējas, veļ bumbas cits uz citu, savukārt Kariņš - klusē. Viņš nav ieradies ne tikai uz priekšvēlēšanu sarunām, viņš visu četru premjerēšanas gadu laikā ir veiksmīgi izvairījies no publiskām debatēm dažādos TV sarunu šovos.
Politologs Filips Rajevskis uzskata, ka tā ir „ciniska, pragmatiska taktika”, jo „vēlēšanu kampaņas bīdītāji acīmredzot jūt, ka daudz vērtīgāk ir rādīt Kariņu nerunājošu”. Kariņš maksimāli ietur distanci, tāpēc „viņu nevar saraustīt gabalos”. Kaut arī četros gados ir bijis daudz kas tāds, kā dēļ viņu varētu, tēlaini izsakoties, nospārdīt, „neviens netiek pie Kariņa spārdīšanas, jo viņš vienkārši... neierodas”.
Nedomāju, ka šo taktiku ir noteikuši vēlēšanu kampaņas bīdītāji: manuprāt, Kariņš pats labi saprot, ka nedz viņa zināšanas par vietējo ekonomiku un politiku, nedz viņa savādā (nabadzīgā) latviešu valoda, nedz viņa spējas novērtēt Latvijā valdošo politisko tirgu - nekas no tā nav izšķiroši būtisks, lai viņš prastu manipulēt ar faktiem, kā to briljanti spēj izdarīt kaut vai tas pats Aivars Lembergs, ar kuru Kariņš kategoriski atteicās cept smilšu kūkas vienā smilšu kastē. Un ne jau tāpēc, ka Lembergs jau gadu desmitiem „staigā zem tiesas”, bet gan tāpēc, ka viņš spētu pierādīt: tie brūnie pleķīši smiltīs nav blusas, bet gan kanēlis. Kariņam atliktu vien izbolīt ačus un noplivināt rokas.
Līdz ar to diez vai sagaidīsim Krišjāņa Kariņa pilnskanīgus stāstus par to, kā viņš redz Latvijas valsts attīstību nākamos četrus un - ja Dievs dos tik ilgi būt par premjeru - četrdesmit četrus gadus. Šādi stāsti Kariņa izpratnē būtu visai garlaicīga padarīšana, jo - nav ne zināšanu, ne vēlmes tos sacerēt, kur nu vēl stāstīt. Ja nu vienīgi - vēl gadiem varētu veģetēt premjera amatā, jo, patiesību sakot, nekas liels taču nav jādara...
Bet vienā lietā gan Filipam Rajevskim taisnība: Kariņš labi pārzina Eiropas politikas aizkulises, tur viņš jūtas kā kurkulis dīķī. Ne velti vairāki Eiropas politiķi ar jaušamu skaudību cildinājuši Latviju, kurā esot divi vienīgie ārpolitikas speciālisti Baltijas valstīs - Krišjānis Kariņš un Edgars Rinkēvičs.
Tad varbūt lai ārpolitikas speciālists Kariņš necierē uz atkārtotu nokļūšanu Latvijas premjera amata apskāvienos, bet lai dodas uz Eiropas struktūrām - atbilstoši savām spējām un interesēm? Šeit, Latvijā, no viņa tāpat maz jēgas. Un kāpēc gan ārpolitiski tik talantīgam cilvēkam vajadzētu mocīties necilajā nostūrī, ko dēvē par Latviju? Turklāt - bez cerībām uz pateicību no tautas puses.
