„Urnas jūs gaida! Visi pie urnām!” skandē koalīcijas partiju sponsorētie mediji – cerībā, ka vajadzīgie cilvēki nobalsos par vēl vairāk vajadzīgajiem cilvēkiem un viss paliks kā iepriekš. Vēlētāji mulst, mētādamies starp izvēlēm – balsot vai nebalsot. Protams, balsot. Pretējā gadījumā jūsu vietā nobalsos citi.
Tas viss notiek kādā nelielā karaļvalstī, kas var lepoties ar to, ka pēdējos četros gados nevienu (!) reizi nav kritusi valdība, jo tā ir bijusi tik vāja, ka kritinādams to nenokritināsi: tā - kā teica kāds slavens publicists - rāpoja, šļūca uz vēdera, un kā tu, cilvēks, to nokritināsi, ja tai tik stabils atbalsta punkts, proti, kovidafēras nobarots vēders.
Visi, kuriem nebija slinkums, iesaistījās dažādu politkopu reklamēšanā, un slinkuma patiešām nebija, jo tas tika pārliecinoši aizmēzts ar dažādu reklāmas aģentūru pūlēm, kas iesmērētas ar konkrētām naudas summām. Dažas aģentūras iesaistījās pat bez naudas, piemēram, Seksuāli nomaldījušos personu alianse „Varavīksne” deva lietderīgus padomus tādiem pašiem maldos iestigušiem indivīdiem. Pēc „Varavīksnes” domām, visdrošākā izvēle šajās Saeimas vēlēšanās - pat bez prezervatīviem - būtu „Jaunā sašķeltība”, „Regresīvie” un „Atpalicībai - Par!”.
Mazliet padomājot, „Varavīksne” prātīgi noteica, ka tā „redz iespēju” arī „Konservos”. Taču - ar vienu nosacījumu: ja šī politkopa beidzot mainīs savu melīgo nosaukumu uz patieso, proti, uz „Liberastiem”. Galu galā, tās vadonis Mordāns taču tik bieži ir apliecinājis savu patieso liberast... liberāl... librāl... eh... nu, pareizo nostāju, tāpēc nedrīkst vairs kavēties. Pirms tam jau nekavējās: uzdāvināja 40 miljonus eiro afēristiem, atbalstīja viendzimuma laulības, iestājās par OIK2 sava draudziņa Ausradzīša interesēs. Un ko tik vēl ne! Tāpēc - tā ir laba iespēja „Liberkonserviem”, kuri ir klasisks piemērs tam, kā apkāst savus vēlētājus.
„Varavīksne” par „lielu nezināmo” nodēvēja „Sarkano saskāņu” (SaSa). Nu, kāds tur nezināmais! SaSa jau sen ir par Latvijas krievināšanu, un tas beidzot jāsaprot „čotko i jasno” (precīzi un skaidri - krievu val.). Vēl čotkāk to ir pateicis latvju, fui, internacionālais boksētājs Mairis Breģis, priekšvēlēšanu reklāmā mudinādams tautiešus „iztaisnot saliektās galvas”, proti, „izmainīt nākotni”. Kā tieši - nav zināms. Bet var nojaust.
Par „vienotiem neiecietībā” tika nosaukti šādi politpulciņi: Apvienotais saraksts, LKS, ZZS, „Latvija pirmajā vietā”, NA, „Katram un katrai”. „Neiecietība” netika konkretizēta, bet - visticamāk - tā ir šo sarakstu kopīgā neiecietīgā attieksme pret siļķes putru ar kāpostiem, kā arī pret tenisčībiņu spodrināšanu ar krītu. „Varavīksne” tomēr ir par iekļaujošu sabiedrību, un šāda attieksme pret siļķēm un tenisčībiņām nav pieļaujama.
Vēl neesam izanalizējuši „visdrošāko izvēli”. Par „Jauno sašķeltību” un „Atpalicībai - Par!” tiešām nav nekādu šaubu: abas politkopas ir izcēlušās ar jaudīgu darbību kovidafēras, piedošan, pandēmijas laikā - uztaisīja pāris lohdaunus, aizliedza tirgot apakšbikses un tulpju sīpolus, iepirka un uzdāvināja pašiem nederīgas vakcīnas, apzeltīja vakcīnbiroju un privātās laboratorijas, padzina no darba vairāk nekā 60 000 cilvēku utt., u.t.jpr. Tā ka - jābalso par viņiem, jābalso! Vēl jau daudz ko var izdarīt.
Par „Regresīvajiem” derētu pat kādu ciemata maģistra grāda cienīgu darbu uztamborēt: marksistiskie oktobrēni ir gatavi ratificēt Stambulas konvenciju, mazās pensijas piemērot dzīves dārdzībai, īstenot institucionālo reformu, paplašināt dabas aizsardzības tīklu un kompensācijas, iestāties par visu laulību vienlīdzību blā, blā, blā...
Vienvārdsakot - šie jaunie marksisti ir gatavi bakstīt ar pirkstu ūdenī tik ilgi, kamēr no tā sāk lēkt ārā zelta zivtiņas ar jau nodrukātām naudaszīmēm žaunās... Galvaspilsētu regresisti jau ir padarījuši par savu iedomu miskasti, tagad kārta valstij, ko šie kvēlie stambulētāji ir gatavi uztaisīt par nekonkrētu bezvārda teritoriju, kur latviešu valoda skan tikai etnogrāfiskajā muzejā.
Protams, mēs varam nedēļām analizēt parlamentā iekļūt gribošo politpulciņu intelektuālās virsotnes, bet vēlēšanas ir jau šodien! Un beigu beigās katram nāksies izvēlēties to vienīgo politkopu, kuras atlases kritērijs būs - labākā no sliktākajām. Ja mēs katrs - katrs! - neiesim balsot, tad mūsu vietā to izdarīs kāds cits. Un „kādam citam” mēs vairs nevarēsim neko pārmest - tikai sev. Tā ka - vēlētāji, jūs gaida urnas. Un nevis zelta zivtiņas vai siļķu putra ar kāpostiem.
