„Visjaukākais ir tas, ka nākamā tiesas sēde lietā, kurā Latvijas valsts mani apsūdz par to, ka es okupācijas varas kolaborantu esmu nosaucis par kolaborantu, notiks 2021. gada 17. jūnijā, Latvijas okupācijas 81. gadadienā. Tad LR prokurors tiesas sēdē lasīs apsūdzību, kurā būs teikts, ka es, balstoties uz neapgāžamiem faktiem, padomju kolaborantu esmu nosaucis par to, kas viņš ir,” smaidot saka Lato Lapsa.
Bijušais tiesnesis, tagad advokāts, grāmatas „Kolaborants” galvenais varonis Romualds Vonsovičs ir panācis, ka LR prokuratūra uzrāda apsūdzību Lato Lapsam, kas ir šīs grāmatas autors. Jo, raugi, Lato Lapsa, „apzinoties, ka minētie fakti ir apkaunojoši un neatbilst īstenībai”, publiski apgalvojis, ka Romualds Vonsovičs ir padomju okupācijas varas kolaborants. Vonsovičs un viņa sieva Baiba Strautmane vēlas saņemt morālo kompensāciju - 1790 eiro katrs.
Šodien intervija ar žurnālistu un vairāku grāmatu autoru Lato Lapsu.
Par ko īsti tiekat apsūdzēts?
Stāsts būs mazliet garāks... Mums ir tāds bijušais padomju tiesnesis un komunists Romualds Vonsovičs. Padomju okupācijas varas laikā viņš vispirms bija izmeklētājs milicijā, pēc tam veidoja labu karjeru: bija Rīgas pilsētas Kirova rajona tautas tiesnesis, tad - LPSR Augstākās tiesas tiesnesis. Lai izveidotu šādu karjeru un sasniegtu visus labumus, ko tā nes līdzi, Vonsovičs visciešākajā veidā sadarbojās ar okupācijas varu, ne tikai pats apgūstot komunistu varas „vērtības”, bet visādos veidos tās nesdams tālāk.
Ir versija, ka, izņemot Lidiju Lasmani-Doroņinu, Gunāru Astru un vēl dažus cilvēkus, visi pārējie cilvēki padomju okupācijas laikā esot sadarbojušies ar okupācijas varu.
Bet kolaborācijai (sadarbība ar okupācijas varu - E.V.) bija dažādi līmeņi, un neapstrīdami fakti liecina, ka Romualds Vonsovičs bija īpaši centīgs kolaborants. Neviens nespieda viņu darboties Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas jauno komunistu skolā, neviens viņu nespieda darboties marksisma-ļeņinisma ideoloģiskās sagatavošanas sistēmā, neviens nespieda kļūt par atbildīgo cilvēku politmasu darbā, lai starp kolēģiem izplatītu pareizo izpratni par padomju valdības un kompartijas iekšpolitiku un ārpolitiku. Visi šie fakti ir precīzi un neapgāžami atspoguļoti arhīvu dokumentos.
Nule notikušajā pirmajā tiesas sēdē bijušais padomju tiesnesis un komunists Vonsovičs stāstīja, ka visiem tiesnešiem esot bijis obligāti jākļūst par komunistiskās partijas biedriem. Taču viņš, protams, nepateica to, ka ne jau katrs cilvēks vēlējās kļūt par padomju tautas tiesnesi, lai okupācijas varas vārdā tiesātu cilvēkus, kuri ir mēģinājuši pārdot kostīmus vai džemperus, nopirkt valūtu, kuriem nav bijusi pastāvīga darbavieta un kuri līdz ar to padomju tiesnešu acīs bija „parazītiska dzīvesveida piekopēji”, un kuri ir „apgānījuši” Latvijas PSR karogu. Arī visi šie fakti ir precīzi un neapgāžami atspoguļoti arhīvu dokumentos.
Balstoties uz šiem neapstrīdamajiem faktiem, 2019. gada rudenī tika publicēta grāmata „Kolaborants”, un mans secinājums un viedoklis, balstoties uz šiem faktiem, bija skaidrs: Romualds Vonsovičs ir bijis aktīvs padomju varas kolaborants. Par šo faktu atklāšanu un par šo viedokli pret mani ir vērsusies ģenerālprokurora Jura Stukāna vadītā LR prokuratūra, kas man inkriminē to, ka, nosaucot ar padomju varu aktīvi sadarbojušos cilvēku par kolaborantu un dažādos veidos šo uzskatu paužot, es esot cēlis viņam neslavu un vajājis viņu un viņa sievu - kādreizējo žurnālisti Baibu Strautmani.
Tātad jūs tiesā par vajāšanu?
Prokuratūra man ir izvirzījusi divas apsūdzības. Vienu - par neslavas celšanu, proti, ka esmu atļāvies Vonsoviču nosaukt par kolaborantu, otru - par vajāšanu, proti, ka savu viedokli esmu paudis dažādos veidos, tostarp - popularizējot jauno grāmatu ar īpaši apdrukāta busiņa palīdzību, kā arī izsūtot e-pastus un tamlīdzīgi. Tas viss - kā prokuratūras paziņojumā var lasīt - Vonsoviča kungā esot radījis spriedzi un bailes. Vienvārdsakot, informācija par jauno grāmatu bijušajam biedram, tagadējam kungam esot radījusi bikšutrīci.
Tad jau sanāk, ka vajadzētu žurnālistiem aizliegt publicēt kritiskus rakstus, TV - rādīt kritiskus raidījumus utt. No tā visa taču arī var rasties „spriedze un bailes”.
Ja vēlamies nonākt līdz pilnīgam absurdam, tālu līdz tam nav... Bet ir divas atšķirīgas lietas normālā tiesiskā valstī. Jebkuram cilvēkam, kuram rodas spriedze, bailes un citi kreņķi un kurš domā, ka viņam celta neslava, ja viņu nosauc par to, kas viņš ir, - viņam ir visas tiesības celt civilprasību tiesā.
Viena šāda prāva par kolaborāciju mums jau ir bijusi: vēsturnieks Gatis Liepiņš kādā savā publikācijā nosauca jau mirušu padomju pilsoni Vladislavu Laizānu par kolaborantu, radiniekiem tas nepatika, viņi gāja uz tiesu, trīs instancēs prāvu zaudēja, jo tiesa atzina, ka Gatim Liepiņam, balstoties uz konkrētiem faktiem, bija visas tiesības nosaukt Laizānu par kolaborantu.
Interesanti, ka Laizāna gadījumā viņa radiniekiem acīmredzot nepietika iespēju, lai sāktu kriminālprocesu pret vēsturnieku - atšķirībā no jūsu gadījuma... Bet kāpēc jūs izvēlējāties tieši Vonsoviču? Līdzīgu personāžu mums ir tūkstošiem.
Jā, tūkstošiem. Ir versija, ka visi kolaborēja - vairāk vai mazāk. Daudzi zina par manām spilgtajām attiecībām ar esošo Valsts prezidentu, tomēr šajā gadījumā man jācitē viņa teiktais 2014. gadā, kad Egils vēl bija ES tiesas tiesnesis. Manuprāt, ir vērts atvēlēt vietu garākam viņa secinājumu fragmentam:
„Es teikšu tā - 93% Latvijas iedzīvotāju nepiedalījās kolaboracionismā, un 7% piedalījās. Kā to var redzēt? Tie ir komunistiskās partijas biedri. Komunistiskā partija ir tā robežšķirtne, tā ir formālā robežšķirtne šim režīmam, kas nostājās režīma pusē. Grāvis starp tautu un okupācijas režīmu.
Nevar būt, ka viens Staļins, viens Brežņevs viens pats kontrolēja visu valsti. Viņam jau vajadzēja cilvēkus. Un tie bija tie cilvēki. Tie cilvēki, kuriem ir varas pozīcijas. Tie bija šie kolaboracionisti. Un tie bija zināms procents. To mēs varam zināt no zināmas pakāpes, valsts pozīcijas... Tie arī ir šādā veidā piedalījušies šī režīma īstenošanā. Varbūt skolas direktors, būdams konformists, daudz, daudz minimālākā veidā.
Dažreiz tiek mēģināts teikt, ka mēs visi kolaborējām. Mēs jau dzīvojām šeit. Kaut kādā mērā piedalījāmies. Šeit jāsaka skaidri un gaiši - nē. Bija tautas lielākā daļa, lielais vairums, es teiktu, kurai saglabājās veselīga attieksme, kuri teica, būs varbūt man zināms labums, ja es iestāšos partijā, bet man tas ir grūti - pāriet šo soli.
Katrā ziņā nav pareizi teikt, ka mēs visi kolaborējām. Tieši otrādi - lielum lielais vairums, latviešu tautas vairums, 95% atturējās kolaborēt ar režīmu. Un attiecīgi uz tiem 5%, kas bija pārkāpuši šo robežu, tur ir dažādas pakāpes. Dažāda pelēkuma pakāpes, sākot no viegli pelēka līdz tumši melnam.”
Pilnībā piekrītu. Neapšaubāmi, Vonsovičs bija viens no šiem cilvēkiem varas pozīcijās un, izmantojot Levita izteikumu, diezgan, diezgan tumšā nokrāsā. Viens no iemesliem, ka es izvēlējos rakstīt tieši par viņu, bija tas, ka senā žurnāla „Liesma” numurā bija īpaši izcelts, ka viņš bijis gados visjaunākais LPSR Augstākās tiesas tiesnesis. Jā, tur vajadzēja īpašus talantus un īpašu centīgumu kolaborācijā ar padomju varu.
Vonsovičs esot pieprasījis, lai tiesas sēdes ir slēgtas. Kālab tā?
Vonsovičs un viņa sieva Baiba Strautmane kategoriski pieprasīja, lai tiesas sēdes būtu slēgtas. Viņi to pamatoja ar to, ka šādā veidā atklātībā nonāktu viņu sensitīvie dati.
Piemēram, kādi konkrēti dati?
Viņi konkrēti minēja dzīvesvietas adresi. Vēl Vonsoviča kungs uzsvēra to, ka tiesas sēdēm vajadzētu būt slēgtām tādēļ, ka man ir ieroča nēsāšanas atļauja.
Un?
Tiešām nezinu, ko tiesas sēdēs līdz šim ir piedzīvojis Vonsovičs... Bail pat iedomāties... (Smejas.) Bet lai nu kā, tiesa šo prasību atzina par nepamatotu un noraidīja. Sabiedrībai būs visas iespējas sekot līdzi šīs politiskās prāvas norisei.
Labi, atgriežamies pie loģiski izskaidrojamām lietām. Vai jūsu grāmatā ir kaut kas tāds, ko jūs tagad, ar šodienas prātu vērtējot, gribētu izņemt ārā no šīs grāmatas? Teiksim, kādi nepatiesi apgalvojumi?
Tie, kuri ir vismaz apskatījuši grāmatu, ļoti labi zina, no kā tā sastāv. Tā sastāv no arhīvā sameklētiem spriedumiem, kurus ir taisījis padomju tiesnesis un PSKP biedrs Romualds Vonsovičs. Tur ir spriedumi personām, kas tirgoja kostīmus un džemperus, kas gribēja nopirkt valūtu, kas - ak, dies tēs, - apgānīja LPSR karogu utt. Protams, daudziem gribējās kaut ko no šīs grāmatas izravēt, bet vislabāk - lai tā nekad nebūtu iznākusi. Bet ne man.
Bet jūsu paša teksts šajā grāmatā arī ir.
Protams, ir. Tas ir mans priekšvārds, kurā - tāpat kā virknē publikāciju, arī Neatkarīgajā Rīta Avīzē, - es absolūti skaidri izsaku savu viedokli, kas ir balstīts uz konkrētajiem faktiem, kurus es jau nosaucu, respektīvi, secinot, ka Vonsovičs bija īpaši aktīvs padomju varas kolaborants. Un tagad Latvijas valsts savas prokuratūras personā ir cēlusi pret mani apsūdzību par to, ka neapgāžamu faktu konstatācija un uz tiem izteikts viedoklis ir neslavas celšana.
Bet tas taču ir absurds. Šie fakti tiešām nav apgāžami.
Mēs jau esam pieraduši pie prokuratūras absurdiem. Mēs cerējām, ka atnāks jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns un visu savedīs kārtībā, bet mēs ieraudzījām, kā Stukāns pāris nedēļu laikā spēj apgriezt kažoku uz otru pusi, uztaisīt pirueti un par simt astoņdesmit grādiem mainīt viedokli nelaimīgo Ventspils vecāku lietā (šā gada 11. martā tika pieņemts lēmums izbeigt kriminālprocesu pret abiem 2017. gadā Ventspils Ūdens piedzīvojumu parka mazajā peldbaseinā noslīkušā zēna vecākiem, kas iepriekš tika sākts par saistībā ar zēna nāvi saņemto kompensāciju nedeklarēšanu Valsts ieņēmumu dienestā - E.V.).
Vai taisnība, ka pasūtījums rosināt pret jums kriminālprocesu ir nācis pavisam no citas puses - ne no Vonsoviča? Ļaunas mēles melš, ka „vainīga” esot pavisam cita jūsu grāmata - „Viltvārdis”. Tā kā Valsts prezidents pret to tiesā nav vērsies, atlika „pagaidīt”, kad pret jums vērsīsies Vonsovičs, lai, kā mēdz teikt, jūs atbildētu ne tikai par vienu, bet jau par divām grāmatām...
Esmu dzirdējis šo versiju. „Viltvārža” sakarā pretdarbība bija milzīga. Patlaban es gatavoju otro sējumu - „Valstsgribis”, un pretdarbība ir ne mazāka.
Nesaprotu, kāda var būt pretdarbība? Kas tieši pretdarbojas?
Nav jau neviena konkrēta cilvēka, bet ir vecais, labais teiciens - meklējiet to, kuram tas ir izdevīgi. Pēc pirmās grāmatas iznākšanas ļoti nekorektos izteicienos savu nepatiku pauda grāmatas galvenais varonis, un nav ne mazāko šaubu par to, ka viņam ļoti gribētos aizkavēt otrās grāmatas iznākšanu, bet vēl labāk - sodīt tās autoru par uzdrīkstēšanos saistībā ar pirmo.
Faktiski šī ir prāva pret runas brīvību Latvijā. LR prokuratūra ar šo apsūdzību apliecina, ka Latvijas iedzīvotājiem - prokuratūras ieskatā - nav tiesību izteikt savu viedokli, kas balstīts uz neapgāžamiem faktiem. Jebkurš arhīva apmeklētājs var atrast tos pašus spriedumus, tās pašas biedra Vonsoviča rekomendācijas, stājoties kompartijā, ko atradu es. Un mēs katrs sev varam pajautāt, cik Latvijā ir personu vai iestāžu, kas spēj diktēt prokuratūrai šādu rīcību? Valsts prezidents un Valsts prezidenta kanceleja noteikti ir šādu iespējamo diktētāju vidū, un viņiem ir acīmredzams motīvs tā rīkoties.
Jebkurā gadījumā būsim reālisti - bijušā padomju tiesneša Vonsoviča reālās ietekmes dienas sen ir pagājušas. Es tiesas sēdē skatījos uz šo padzīvojušo cilvēku nošļukušās biksēs un apvalkātā žaketītē, ar viegli trīcošām rokām un nefokusētu acu skatienu un nevarēju pats sev nejautāt - kas viņu izmanto kā savu marioneti, lai rezultātā sarīkotu skaļu politisku tiesas prāvu. Agri vai vēlu mēs to uzzināsim.
Diemžēl vārda brīvību cenšas apspiest ne tikai attiecībā uz jūsu grāmatu: tāda tendence ir vērojama visā pasaulē.
Protams. To visi jūt. Jautājums ir tikai tāds: kurš mēģinās kaut ko darīt? Man Dieviņš ir devis lielisko iespēju pacīnīties par vārda brīvību ļoti skaidrā veidā - tiesas prāvā. Turklāt - atklātās tiesas sēdēs, kaut arī to ļoti negribēja kolaborants Vonsovičs un viņa dzīvesbiedre. Visi Latvijas iedzīvotāji varēs uzzināt, kādā veidā prokuratūra mēģina man un citiem aizbāzt muti, lai netiktu pausti viedokļi, kas balstās uz neapgāžamiem faktiem.
Jaunajam „Valstsgribja” sējumam arī kāds stāsies pretim.
Bet katrs autors taču vēlas, lai viņa darbs tiktu novērtēts. Man ir bijušas diezgan daudzas politiski biogrāfiskas grāmatas. Viens politiķis sāka raudāt, kad iznāca grāmata - Šlesers, ja nemaldos, cita politiķa sieva - Lībanes kundze - paziņoja, ka tā - par Šķēles kungu, - vispār nav nekāda grāmata, bet tas, ka viena persona ir aizskarta tik sāpīgi, ka ierosināts kriminālprocess, ir kas jauns.
Mana pārliecība: komunisms ir visbriesmīgākā pasaules sērga, daudz briesmīgāka par visādiem kovidiem, un laika gaitā tā attīstās ar tādu mutāciju palīdzību, kādas nabaga vīrusam ne sapņos nav rādījušās. Jaunkomunistēni, visi šie mazie ērmi, paaugsies, un tad viņi nemaz nebūs maziņi, viņi būs gatavi visu atņemt un sadalīt. Tāpēc pret viņiem visos veidos jācīnās. Ja Dieviņš brokastīs man ir pasniedzis vienu padomju kolaborantu, pret kuru man jāstājas tiesas priekšā, - tad tas ir ļoti labi. Savu mazo ieguldījumu lustrācijā es būšu devis.
Vai no cunftes brāļiem jūtat atbalstu?
Daļa atbalsta, daļa - ne. Bet mēs taču visi zinām: galvenais - nebūt remdenam.
Kā lasām Bībelē: remdenos izspļauj.
Tā ir. Bet manā gadījumā ir runa nevis par cunftes brāļiem, māsām un citiem radiem, bet par sistēmu, kurā tiek apdraudēta vārda brīvība, un tas notiek no visām pusēm un intensīvi. Kad tiek zaudēts kāds gabaliņš no vārda brīvības, to zaudē ne tikai kāda konkrēta persona, tas ir zaudējums visai sabiedrībai. Domāt, ka mana būda ir pašā malā, tāpēc man nav nekādas daļas gar to visu, - tā ir visstulbākā stratēģija, kāda vien ir iespējama.
Bet varbūt jūs tiešām bijāt (un esat) pārāk ass, izmantodams vārda brīvības priekšrocības? Varbūt jums vajadzēja būt rēnākam, pielaidīgākam?
Ir daudz cilvēku, kuri to vēlētos. Bet, kad pēdējo reizi ielūkojos LR Satversmē, pantu par vārda brīvību neviens vēl nebija atcēlis.
Gan jau Sanita Osipova atcels, ja vajadzēs.
Jā, Sanita Osipova uz daudz ko ir un būs spējīga. Ja Latvijas tauta viņai to ļaus.
Vai starp šodienas aktīvajiem politiķiem redzat kādu, kuru būtu vērts aprakstīt jaunā grāmatā?
(Ilga pauze). Nespēju iedomāties... Levits ir interesants amata un biogrāfijas dēļ. Tas, ko man pēdējā laikā stāsta par mūsu jauno ģenerālprokuroru, kļūst arvien interesantāk, tāpēc neizslēdzu iespēju rakstīt arī par viņu.
Bet starp jaunkomunistēniem, kuri šodien ir tikai ērmi, bet rīt jau var kļūt bīstami normālai sabiedrībai, redzat kādu ievērības cienīgu personu?
Neiešu taču tos ērmus reklamēt. Bet ja vispārīgi: starp viņiem nav nekādu intelekta milžu, taču nav jābūt intelekta milzim, lai rāptos uz augšu un izdevīgā brīdī sevi parādītu.
Nāk prātā anekdotīte par jaunkomunistiem, proti, kas jāņem vērā, domājot par viņiem. Reiz kāds vecs alkoholiķis pakrīt zem tvaika lokomotīves un tiek smagi savainots. Viņš tomēr izārstējas, aiziet ciemos pie drauga un taisās iedzert tēju. Draugs uzliek vārīties tējkannu, tā sāk svilpt, vecais metas tējkannai virsū ar kruķi, sadauza to lupatās, kliegdams: „Šitie ir jāsit, kamēr maziņi!” Un tiešām - ir tādi, kuru potenciāls ir jānovērtē, kamēr viņi vēl maziņi. Citādi viņi izaug lieli, kļūst par padomju tautas tiesnešiem un notiesās jūs par to, ka jūs esat gribējis pārdot džemperi.
