Mana draudzene atklāja traģisku savas dzīves nogriezni: viņas jaunākā meita vairs neredz jēgu dzīvei. Meitai ir 15 gadi. Un tā nav mirkļa refleksija, sak, gan jau pāries. Diez vai pāries, ja paliek arvien sliktāk: kādreiz, pirmskovida laikos, dzīvespriecīgā meitene spēlēja tenisu, dejoja tautasdejas, bija labākā skolniece klasē, tagad viņa vairs neko nevēlas darīt, jo „tas, kā mēs dzīvojam tagad, nav dzīve, tā ir nožēlojama eksistence”. Meitene pat ir izteikusies, ka vēlas nomirt. Un tas ir visbriesmīgākais, ko var dzirdēt vecāki.
Psihoterapijas speciāliste Inga Birkmane „sejugrāmatā” ierakstīja: „Jau pirmajā pēcatvaļinājuma darba nedēļā esmu stacionējusi trīs pusaudžus. Citkārt tie ir viens vai divi stacionēti pusaudži gada laikā. Vēlaties zināt, ko viņi dara? Nu, piemēram, kāds visu dienu guļ gultā, kāds griežas, kāds žņaudzas, kāds dedzina sevi, kāds trauksmes un panikas lēkmēs trīc visu dienu, un vienīgais, kur viņš rod mierinājumu, ir zālīte. Kāds raud nonstopā, kāds pārdozē medikamentus, kāds pie datora apčurājas, jo pazudusi vēlme noiet no datora. Cik vēl ir to, kuri vienkārši neredz vairs dzīvei jēgu un kuri jau gadu apātiski kaut kā aizvelk sevi no gultas līdz stundai datorā, uz virtuvi un atpakaļ?...”
„Laidiet bērnus skolā, ļaujiet viņiem būt kopā ar saviem vienaudžiem!” - aicina mana draudzene. „Pretējā gadījumā šī būs zaudētā paaudze, un sekas tam būs daudz bēdīgākas nekā pēc visiem kovidiem, kopā ņemtiem. Skolotājiem ir jābūt prioritāri vakcinējamo grupā, bet tā tas nav. Kādas katastrofas vēl ir jāgaida? Mūsu bērni šīs „attālinātās dzīves” rezultātā iet bojā, bet valdība tikai „diskutē”!”
Viņai neklātienē pievienojas Inga Birkmane: „Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tāda pandēmijas apkarošana, kāda notiek šobrīd, ir iznīcinoša. (..) Mīlestības katastrofāli trūkst visos līmeņos, ne tikai ģimenēs. Bet ja vien cilvēkam ir iespēja situāciju nepasliktināt, nu, nepieliekam roku, nu. Pusaudži nemīlestību izlīdzsvaro ar socializēšanos, treniņiem, hobijiem, savu komūnu, skolu, kādu ieinteresētu „citu pieaugušo”. Tagad... izdzīvo tie, kuriem ir tās stiprās ģimenes. Bet ne tuvu visiem nav. Man jau trūkst spēka argumentēt. Tur, varas krēslos, kādam vajag nopietni pārdomāt dzīvi. Man sarkanās lampiņas uz galda vairs nemirgo. Man sen jau šauj korķus.”
Par dramatisko situāciju pusaudžu vidū, par to, kas tiek darīts, lai situāciju vismaz nedaudz mēģinātu izlīdzināt, stāsta Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, Bērnu un pusaudžu resursu centra vadītāja Liene Dambiņa.
Kāda situācija ir šobrīd ar pusaudžiem?
Ja salīdzinām šā gada pirmos mēnešus ar pagājušā gada pirmajiem mēnešiem: pērn tie bija 344 jauni lūgumi pēc palīdzības - gan zvani, gan ziņojumi „WhatsApp” un e-pasta formā, un palīdzību lūdza gan pusaudži, gan viņu vecāki. Šogad tajā pašā laika periodā - jau 578 lūgumi pēc palīdzības.
Tas ir nopietns palielinājums. Kas tam ir pamatā? Pandēmija, kuras rezultātā nenotiek socializācija? Valdības nereti absurdie rīkojumi, kas cilvēkus dzen stūrī?
Galīgos secinājumus varēs izdarīt pēc kāda laika. Bet skaidrs, ka pamatā tas ir kovids - par to nav šaubu. Pasaules dati rāda, ka pusaudžu vidū pieaug trauksme, depresija, kas ir arī pašnāvību riska faktori. Bērni un pusaudži jūtas apjukuši. Vecāki uztraucas par atkarībām no viedierīcēm - mācības notiek tikai ar datora palīdzību, un grūti saprast, kur tad ir šī robeža - kur sākas atkarība. Protams, arī attiecības ģimenē ir svarīgas - tas ir fizisks un emocionāls nogurums, jo visu laiku jābūt saskarsmē ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tā ir arī neziņa un bailes par to, kas mūs gaida nākotnē. Cerības tiek „pārliktas” uz arvien attālāku laiku, bet - cik tad ilgi tu dzīvosi neziņā un gaidās?!
Tuvojas skolas noslēgums, eksāmeni, izlaidumi...
Tas jauniešiem ir ļoti liels dzīves notikums. Un tas notiek šobrīd. Un neviens nezina, kā šis notikums risināsies un vai vispār risināsies. Jaunietis pat nezina, vai varēs turpināt mācības izvēlētajā augstskolā, vai tiks nodrošināta kvalitatīva zināšanu pasniegšana. Mēs mēģinām izskaidrot, ka šobrīd nedroši justies - tas ir normāli, jo tā jūtas ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie vai vismaz liela daļa no viņiem.
Kā liecina Pasaules veselības organizācijas dati, Latvijā ir devītais augstākais pašnāvību skaits pasaulē uz 100 000 iedzīvotāju. Pērn Latvijā pašnāvību veica 288 cilvēki, viņu vidū - 40 pusaudži un jaunieši. Tas ir ārprātīgs skaitlis.
Jā. Ir pusaudži, kuri raksta mums un atzīstas, ka ir bijušas domas par pašnāvību, ka viņi jūtas nomākti, ka viņi neredz jēgu dzīvei. Strādājam ar šiem pusaudžiem ļoti nopietni. Vecāki redz, ka viņu bērnam ir zudusi motivācija jelkur piedalīties, viņam krītas sekmes, viņš ir apātisks. Kad mēs parunājam ar vecākiem, arī viņi saņem atbalstu, tad viņiem kļūst vieglāk „tulkot” sava pusaudža uzvedību, līdz ar to - daļa problēmas tiek atrisināta. Nereti ir tā, ka pusaudža vēlme aiziet no dzīves ir saistīta ar bezizejas sajūtu, tāpēc, lai cik grūti būtu par to runāt un arī uzklausīt, tas ir ļoti svarīgi, jo saruna var novērst pašnāvības mēģinājumu. Un ir jāvēršas pēc profesionālas palīdzības - situācijās, kad pusaudzim ir domas par pašnāvību vai kad novērojama paškaitējoša uzvedība, atbalsts ir vajadzīgs gan pašam jaunietim, gan viņa ģimenei.
Vai jēdziens „mentālā veselība” nav stigmatizēts?
Daudzējādā ziņā tā ir problēma. Kādreiz par to skaļi nemēdza runāt, un kaut kādā mērā joprojām ir saglabājies priekšstats, ka mentālās veselības grūtības nozīmē diagnozi. Liepājā mums ir Pusaudžu resursu centra filiāle, un ir skaidrs, ka tur šī stigma ir izteiktāka. Varbūt tāpēc, ka Liepāja ir daudz mazāka par Rīgu, cilvēki cits citu pazīst... Vēl daudz darba jāiegulda, lai pārliecinātu sabiedrību, ka problēmas mentālajā veselībā - tās ir īslaicīgas grūtības, tās pāriet, ja profesionāli un laikus tiek risinātas. Un ir absolūti pareizi - lūgt palīdzību. Vecāki nereti uztraucas: ja bērns pieteiksies palīdzībai - vai viņu neliks reģistrā? Nē, protams! PRC neliek bērnus nekādos reģistros! Ja tas tā notiktu, tas būtu milzīgs šķērslis pusaudža turpmākajā dzīvē, jo tādā gadījumā daudzi izvēlētos palīdzību nesaņemt.
Jūs esat lielākā organizācija Latvijā, kas sniedz palīdzību pusaudžiem ar mentālās veselības grūtībām.
Jā, mēs šo organizāciju izveidojām tā, lai pusaudzis pie mums var vērsties ar dažādām problēmām, lai pusaudzis un viņa vecāki zina, ko darīt tālāk. Ja mēs nevaram palīdzēt, tad mēs zināsim, uz kurieni novirzīt pusaudzi, lai viņam tiešām palīdzētu. Lai nesanāk tā, ka cilvēks ir griezies pie mums pēc palīdzības - un tas pats par sevi jau ir liels solis -, bet viņš paliek bez nekā. Mēs sniedzam bezmaksas pakalpojumu, un tam ir liela nozīme no pieejamības viedokļa. Pie mums strādā pusaudžu psihologi, narkologi, uztura speciālisti, sociālie darbinieki, mentori... Ja tas viss būtu ielikts privātā sfērā, tāds pakalpojums nebūtu samaksājams.
Vēl viens pluss: lai tiktu pie mums, nav vajadzīgs nosūtījums. Iedomājieties: četrpadsmitgadīgs pusaudzis zvana ģimenes ārstam un lūdz nosūtījumu. Nu, nav tādu pusaudžu! Valsts finansējums (Labklājības ministrija un Veselības ministrija) ir pamats mūsu pārliecībai, ka visi pusaudži, kuriem nepieciešama palīdzība, to saņems. Pieprasījums šobrīd gan pārsniedz piedāvājumu, bet - mēs skatāmies arī ziedotāju virzienā, un, par laimi, panākumi ir. Mums ir laba sadarbība ar garīgās veselības fondu „Esi”, kas pērn ziedoja 30 000 eiro, lai mēs varētu izveidot konsultatīvo tālruni - krīzes konsultācijām. Tiem pašiem pusaudžiem un vecākiem, kuriem palīdzība vajadzīga ātrāk, tūlīt, bet palīdzības rinda ir divas nedēļas līdz pirmajai konsultācijai.
Kā tas viss notiek? Pusaudzis piezvana un saka: zināt, man ir domas par pašnāvību...
Pusaudzis mums uzraksta „WhatsApp”, viņš mums nezvana. Speciālists sāk ar viņu sarakstīties. Kādā brīdī sarakste var pārtapt par telefona sarunu, par konsultāciju „Zoom” platformā. Ir gadījumi arī šobrīd, Covid laikā, kad mums vajag konsultēt klātienē - tad, kad ir runa, piemēram, par pašnāvības riskiem. Statistika: šobrīd 22% ir to pusaudžu, kuri pie mums vēršas tieši ar šāda veida problēmu... Ir domas par pašnāvību, ir pat plāns, kā to veikt, daži arī mēģinājuši to īstenot. Šādās situācijās klātienes konsultācijas ir ļoti svarīgas. Ir pusaudži, ar kuriem mēs strādājam pusgadu. Vidējais ilgums ir trīs līdz četri mēneši. Jāpiebilst, ka ļoti svarīga lieta pusaudžiem ir fiziskās aktivitātes, un jau sen ir pierādīts, ka tās uzlabo mentālo veselību. Tāpēc mūsu komandā ir arī sporta pedagogi.
Bet katram pusaudzim nevar nolikt blakus kādu speciālistu, lai viņu, kā mēdz teikt, uzpasētu 24 stundas diennaktī.
Tāpēc jau mums ir resursu centrs - lai mēs visi iemācītos identificēt tos resursus, kas mums katram ir. Varbūt tie ir vecāki, brāļi un māsas, kāds skolotājs, treneris vai draugs. Lai ir, pie kā pieturēties. Varbūt ir kādas nodarbes, pēc kurām pusaudzis jūtas labāk. Visbiežāk tas resurss ir pašu ģimenē, un ar individuālo konsultāciju un atbalsta grupu palīdzību vecāki sevī bieži vien atrod šo resursu. Bet pusaudžiem situācijas mēdz būt ļoti sarežģītas, un tās nevar atrisināt viens cilvēks vai pat organizācija. Tāpēc mums ir visplašākā sadarbība sociālajā, veselības un tieslietu jomā, sadarbojamies, piemēram, ar Bērnu slimnīcu, Probācijas dienestu, SOS bērnu ciematiem, pat ar Latvijas Olimpisko komiteju.
Kā Pusaudžu resursu centrs var palīdzēt?
