Bens Latkovskis / Autori

Latvijā esot vērojams «sprādzienveidīgs uzliesmojums invaliditātes piešķiršanai... Tas dod pamatu bažām par tās iegūšanas pamatotību». Tā Invaliditātes lietu padomes sēdē atzina labklājības (?!) ministrs Jānis Reirs (Vienotība).

Ir diezgan komiski, kad cilvēki, kuri sevi pozicionē kā ārkārtīgi modernus un progresīvus, izsaka uzskatus, kuri varbūt pirms vairākiem gadu desmitiem arī ir skaitījušies puslīdz moderni, bet tagad skan pagalam arhaiski.

Ar Vācijas federālās zemes BādenesVirtemburgas gādību nupat bija iespēja nedēļu iepazīties ar turienes politiskajiem un ekonomiskajiem sasniegumiem. Atgriežoties mājās, kāds mans labs paziņa nedaudz ironiski pavaicāja – nu, kā pēc Brexit izskatās visa tā ES lieta un Latvija, skatoties no malas, no Vācijas augstumiem? Uz šo jautājumu biju spiests atbildēt – diez cik labi jau neizskatās.

Skaidrs, ka pēc Anglijas aiziešanas no ES pēdējā vairs nevarēs palikt tāda pati kā agrāk. Jau pati doma – «tas, ka briti ir ārā, neko nenozīmē, rullējam tik tālāk» – būtu ES pašnāvnieciska. Diemžēl ES vadītāju un pirmām kārtām Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera uzvedība liecina tieši par tādu attieksmi. Par laimi, ES nesastāv no viena vienīga Junkera vai viņam līdzīgiem un tieši no šiem citiem, tajā skaitā Latvijas politiķiem, būs atkarīga ES un visas Eiropas nākotne. Kāda tā būs?

Var dažādi vērtēt britu balsojumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, taču vienu var teikt pilnīgi droši. Tā ir simboliska melnā zīme visai ES politikai un tās ideoloģijai. Ja ES politiskā šķira (roka neceļas rakstīt – elite) šo zīmi ignorēs, izliksies, ka šis referendums ir tikai britu iekšpolitisko intrigu sekas, un pašapmierināti, neko nemainot, tādā pašā garā «rullēs tik tālāk», tad tā būs nepiedodama vieglprātība. Diemžēl tieši šāds turpmākās notikumu attīstības scenārijs pagaidām izskatās visticamākais.

Gandrīz ikvienā sīkākās partijas kongresā patētiski tiek teikts, ka šis ir vēsturisks notikums, kurā izšķiras mūsu tautas liktenis, lai gan šīs frāzes jēga ir apmēram tāda pati kā laika ziņās – mainīgs mākoņu daudzums, vietām skaidrosies. Proti, nekāda. Par Jāņu dienas priekšvakarā Lielbritānijā paredzēto referendumu to nevar teikt. Tas patiešām būs vēsturisks un izšķirošs ne tikai pašiem britiem, bet visai pasaulei, tajā skaitā arī mums.

Vēl pirms pāris nedēļām šķita, ka referendums par Lielbritānijas izstāšanos no ES būs tikai kārtējais ķeksīša pasākums, kurš apliecinās, ka briti ir prātīgi cilvēki, kas balso tā, «kā vajag», bet, spriežot pēc pēdējo aptauju rezultātiem, referenduma iznākums kļuvis grūti prognozējams. Lielbritānijas izstāšanās no ES kļūst pavisam reāla, un jādomā ne tikai par šāda referenduma iznākuma sekām, bet arī par to, ko tas nozīmē sabiedrībai kopumā.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs demisionējis. Lai arī melīgais «goda vārds» premjeram un sekojošie centieni daļu vainas uzgrūst pašiem ārstiem atstāja nožēlojamu iespaidu un grāva gan valdības, gan ZZS (Zaļās partijas) reputāciju, tomēr gan premjers Māris Kučinskis, gan arī ZZS vadība var atviegloti uzelpot, jo salīdzinoši nesāpīgā veidā tikuši vaļā no cilvēka, kuram ir tendence regulāri iekulties strīdīgi vērtējamās (maigi sakot) epizodēs.

Tā vien izskatās, ka līdz nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām galvenais politisko kauju lauks būs veselības aprūpe, kur problēmas ir krājušās gadiem un kur tās atrisināt uzņēmies pretrunīgi vērtētais Guntis Belēvičs. Gluži negaidīti sanācis, ka tieši no viņa lielā mērā atkarīga ZZS politiskā nākotne, jo nozarē ir skaļi pieteiktas pārmaiņas un neveiksmes gadījumā politiskās sekas var būt smagas.

Vienotības ārkārtas kongresā partijas līdzšinējā priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzdeva pamata jautājumu, kura dēļ šis kongress vispār bija jāsasauc: «Bieži esmu domājusi, kurā brīdī viss, kas tik labi bija sācies, sāka brukt?» Diemžēl, kā vēlāk liecināja kongresa gaita, ne viņa, ne arī kāds cits no runātājiem uz šo jautājumu pat necentās atbildēt. Protams, Āboltiņa uz to godīgi atbildēt negribēja, jo tad viņai būtu jāatzīst, ka viss sākās tieši tajā brīdī, kad, palikdama aiz strīpas Saeimas vēlēšanās, viņa nespēja pretoties kārdinājumam nomanipulēt ar vēlēšanu rezultātiem, lai kaut vai pa sētas durvīm tiktu Saeimā.

Jau pusgadsimtu par lielāko pasaules miera draudu tiek uzskatīts neatslābstošais saspīlējums Tuvajos Austrumos. Agrāk galvenā uzmanība tika pievērsta arābu – izraēliešu konfliktam, bet tagad priekšplānā izvirzījusies cīņa pret islāma terorismu, kura saknes arī aug šajā reģionā.

Briselē pagājušajā nedēļā ap 60 000 cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret iespējamo finansējuma samazināšanu veselības aprūpei. Kur valdībai ņemt naudu, demonstrantus galīgi neinteresē. Latvijas valdību iecienītā atruna – naudas ir tik, cik tā ir, turieties – tur neiet cauri. Latvijā, kur situācija veselības aprūpē ir krietni smagāka nekā Beļģijā, līdzīgus protestus grūti iedomāties. Kāpēc Briselē, Parīzē cilvēki iziet demonstrācijās, bet Rīgā, par spīti salīdzinoši lielajam sociāli neapmierināto skaitam, protesta akcijās piedalās niecīgs iedzīvotāju skaits?

Pēdējos divus ceturkšņus (2016. gada pirmajā un 2015. gada ceturtajā ceturksnī) Latvijas iekšzemes kopprodukts, salīdzinot ar iepriekšējo pārskata periodu, ir nedaudz samazinājies (attiecīgi par 0,4% un 0,1%). Lai arī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgajiem ceturkšņiem (gads pret gadu) vērojams neliels pieaugums (attiecīgi 2,2% un 1,3%), ir acīmredzams ekonomikas pieauguma tempu samazinājums. Ko tas nozīmē?

Deviņdesmitajos gados katrā avīzes redakcijā strādāja tekstu ievadītājas, kuras ar roku rakstītu tekstu pārrakstīja (ievadīja) datorā. Tās pārsvarā bija kādreizējās mašīnrakstītājas, kuras, redakcijām datorizējoties, pamazām kļuva liekas. Būtu dīvaini, ja vēl mūsdienās redakcijas uzturētu šādas štata vietas. Taču valsts pārvaldē joprojām pastāv iestāde, kuras pastāvēšana izskatās tikpat anahroniska kā telefona būdiņa uz ielas stūra. Runa ir par Privatizācijas aģentūru (PA), kuras uzturēšana izmaksā 2,3 miljonus eiro gadā.

Pret Stambulas konvenciju man ir piesardzīga attieksme. Kā ikviens saprātīgs cilvēks esmu pret jebkādu vardarbību, vienalga pret ko – pret bērnu, sievieti, sirmgalvi, cilvēku ar īpašām vajadzībām un galu galā arī pret vīrieti. Diemžēl diskusijas par šīs konvencijas parakstīšanu vai neparakstīšanu aizbīdījušās absurda teātra plāksnē. Šī sviesta kulšana, manuprāt, notiek apzināti, jo aiz vārdiem par vardarbību tiek bīdīta noteikta ideoloģija, kura, lai kā to formulētu, faktiski ir orientēta uz dzimumu novienādošanu.

9. maijs ir kļuvis par Krievijas galvenajiem valsts svētkiem. Uzvara tā dēvētajā Lielajā Tēvijas karā pārvērsta par reliģisku kultu ar visiem šim kultam nepieciešamajiem atribūtiem – svēto panteonu, mocekļiem, varoņiem un kanonizētu notikumu traktējumu. Ikviena atkāpe no šā kanona tiek traktēta kā ķecerība un vajāta ar inkvizīcijas bardzību.

Pēc uzvaras otrdien notikušajās priekšvēlēšanās Indianas pavalstī par vienīgo ASV prezidenta amata kandidātu no Republikāņu partijas kļuvis Donalds Tramps. Viņa konkurenti Teds Krūzs un Džons Keisiks no tālākas cīņas izstājās. Tajā pašā dienā, kad citādi maznozīmīgajā ASV vidienes štatā izšķīrās Republikāņu partijas kandidāta nominācijas liktenis, Rīgā notika deputāta un aktiera Artusa Kaimiņa vadītās partijas dibināšana.

Ar ko šobrīd, kad lats nomainīts pret eiro, nodarbojas iestāde ar skanīgo nosaukumu Latvijas Banka (LB)? Trešdienas vakara LTV raidījums Tieša runa ieviesa zināmu skaidrību šajā jautājumā. Atbilstoši likuma Par Latvijas Banku 3. pantam LB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti, taču, tā kā šo funkciju faktiski pilda Eiropas Centrālā Banka, tad LB jāizgudro kaut kādas papildu nodarbes, ar ko spēlēties (sevi nodarbināt), lai attaisnotu savas milzīgās algas. Par vienu no šādām rotaļmantiņām, izrādās, kļuvusi veselības aprūpes obligātās apdrošināšanas pīārēšana.

Portālā Manabalss.lv tiek vākti paraksti, lai lielveikalus Latvijā svētdienās slēgtu. Iniciatīva rosināta, vēloties ieviest Rietumeiropā esošo kārtību, kur svētdienās lielveikali nestrādā. Lai arī, visticamāk, ierosinājums tuvākā nākotnē negūs likuma spēku, tas tomēr uzskatāms par soli progresa virzienā, ja ar vārdu «progress» saprotam attālināšanos no jebkura veida fundamentālisma. Skaidrs, ka lielveikals mūsu apziņā ir kaut kas vairāk nekā vieta, kur iepirkties. Tas ir kļuvis par mūsdienu Latvijas dzīves jēgas simbolisko pamatu.

Vakardienas Saeimas sēdē deputāti noraidīja Reģionu apvienības ierosinājumu nodot izskatīšanai komisijās grozījumus nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likumā.

Sestdien notikušajā Zemnieku savienības kongresā sociologs, Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis izraisīja neviltotu jautrību, pastāstot, kā šīs partijas politiķus uztver parastais vēlētājs. Īpaši uzjautrinošs šķita kāda fokusgrupas dalībnieka vērojums, ka atsevišķi politiķi pirms ierašanās laukos, izkāpjot no mašīnas, nosmērē apavus, lai radītu lielāku piederības sajūtu. Freimanis šo vērojumu saistīja ar vēlētāju sajūtu, ka ir izveidojusies nošķirtība starp politiķiem un cilvēkiem.

Ir viegli runāt, grūti darīt. Pēc darbiem jāvērtē, nevis pēc runām. Ja politiķis stāsta, ka veselības aprūpes sistēmas uzlabošana ir viņa prioritāte, tad viņam uzreiz jāprasa – ko pats esi izdarījis šīs «prioritātes» labā? Ko esi darījis vēl bez mēles kulstīšanas, kas diemžēl ir mūsu tā dēvēto politiķu galvenais «darba» instruments. Ja mūsu valstī veselības aprūpei tiek izlietota otra mazākā (aiz Rumānijas) IKP daļa ES, tad ko lieki dzesēt muti – jāpalielina finansējums. Kādā veidā tas izdarāms un kur novirzāmi papildu līdzekļi, tas jau ir cits, nākamais jautājums.