Esperanto liktenis jeb "sorosītu" aktivizēšanās
Gadus piecus savos rakstos centos nelietot vārdu sorosīti. Ja nu kādreiz bez šī apzīmējuma tomēr bija grūti iztikt, tad to lietoju ar piebildi – tā saucamie. Šķita, vienreiz taču jābeidz tā plēšanās murgosfērā. Īpaši pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, kad būtiski palielinājās mūsu valstiskuma apdraudējums, un 2015. Jaungada notikumiem Ķelnē, pēc kuriem sorosiskā ideoloģija (tūlīt paskaidrošu, kas tā tāda) uz brīdi ierāva galvu plecos. Taču viss plūst, viss mainās. Ar Putina draudiem esam apraduši, un pēc migrantu krīzes sorosīti ir aplaizījuši brūces un atkal aktivizējas.
Daudziem sorosītiem, īpaši tiem, kuri nekad nav bijuši saistīti ar Sorosa finansētām organizācijām, ne visai patīk viņu sasaistīšana ar konkrēto miljardieri Džordžu Sorosu. Viņi apvainojas un uzsver, ka nekādu naudu no Sorosa nesaņem un viņu par savu garīgo autoritāti neuzskata. Lieciet taču tam Sorosam mieru! Ne viņš domā par tādu Latviju, ne par mūsu iekšpolitiskajām batālijām. Protams, taču pasaules prakse rāda, ka nekas bez pamata cilvēku apziņā neiesakņojas. Ja sorosītu apzīmējums nebūtu tik trāpīgs, tad to nelietotu. Tas nozīmē, ka ideoloģijai, kuru Latvijā pieņemts dēvēt par sorosisku, Sorosa faktors ir būtisks.
Kas tā ir par ideoloģiju? Lai par to runātu, jāsaprot Sorosa pasaules redzējums. Cilvēka pasaules uzskatu lielā mērā veido viņa vecāki, ģimene, kurā viņš audzis. Sorosa uzskatu ģenēzē ārkārtīgi svarīgs moments ir tas, ka viņš piedzima ļoti neparastā ģimenē. Viņa vecāki bija dedzīgi mākslīgās esperanto valodas aktīvisti, un viņa paša pirmā valoda bija esperanto. Tas, ka Sorosa vecāki ar savu bērnu sarunājās mākslīgā valodā, daudz par ko liecina.
Šī šūpulī ieliktā tendence dekonstruēt esošo un konstruēt visu no jauna Sorosa bērnības gados bija populāra. Staļins pārveidoja Maskavu, Hitlers Berlīni, bet Ulmanis plānoja nošķūrēt līdz ar zemi «vācisko» Vecrīgu un tās vietā būvēt īsteni latvisko Rīgu. Arhitektūra, protams, šeit bija tikai plānoto pārmaiņu ārējā izpausme. Otrais pasaules karš vēl vairāk nostiprināja jaunā Sorosa pārliecību, ka vecā pasaule ar tās daudzajām tautām, valstīm, dažādību, šo valstu, tautu un atsevišķu indivīdu cīņu par vietu zem saules ir principiāli greiza, tāpēc tā līdz pat pamatiem jānojauc un jāuzbūvē no jauna. Sorosa ideoloģijas stūrakmens ir - dekonstruēt un tad no jauna konstruēt jau pēc pavisam citiem principiem. Tad jau redzēs, kas iznāks. Ja ne labāk, tad citādi.
Man nav šaubu, ka civilizācija attīstās un turpinās attīstīsies. Pasaule kopumā kļūst patīkamāka dzīvošanai. Jā, varbūt vienam otram, kuram labākās dzīves dienas ir pagājušas vai kurš sevi tā arī nav atradis, šķiet otrādi, bet tas nemaina situāciju kopumā. Jautājums ir par pārmaiņu tempu un attieksmi pret tiem, kuri ir pret nosacītās Vecrīgas nojaukšanu un tās vietā visa būvēšanu no jauna.
Ne katrs cilvēks ar kreisi liberāliem uzskatiem uzskatāms par sorosītu. Ja viņš par varītēm nemācas visiem virsū ar savām idejām, kā pareizi jādzīvo un jādomā, tad viņš ir tikai cilvēks ar saviem uzskatiem. Taču tiklīdz viņš kļūst par apmātu savu «ideju» virzītāju sabiedrībā un katru lietu (piemēram, skaistuļu klātbūtni F-1 sacensībās) redz caur savas «mācības» prizmu, tā viņš automātiski iestājas Sorosa sektā, pat ja formāli nav saistīts ar Sorosa struktūrām.
Sorosīta raksturīga iezīme ir neiecietība un agresivitāte pret katru, kuram ir kaut par kripatu atšķirīgs redzējums par pasaules vēlamo attīstības vektoru. Sorosīta vēlme mainīt pasauli ir uzmācīga un pārvēršas par apmātību. Cilvēce ir radikāli jāmaina (jāuzlabo) tūlīt un tagad. Tā pa riktīgam. Kas tur slikts? 1917. gadā vairums boļševiku arī bija progresīvi domājoši jauni cilvēki (Trockim apvērsuma dienā, 1917. gada 7. novembrī, palika 38 gadi), kuri sapņoja par jaunu, labāku pasauli. Rīt uz brokastu laiku. Kā tas beidzās, negribas pat pieminēt.
Kad redzam visu to ņemšanos ap sociālajām dzimtēm, genderiem, Stambulas konvencijām, tad jāatceras Sorosam šūpulī ieliktā projekta - esperanto - liktenis. Sorosiskā ideoloģija pēc būtības ir kaut kas ļoti līdzīgs esperanto valodai - falšs, ar uzmācīgām idejām apmātu aktīvistu bīdīts projekts. Ar līdzīgām perspektīvām.