Lejupejošā eksponente kļūst stāvāka
Apvienotās Karalistes pilsoņu Sergeja Skripaļa, viņa meitas Jūlijas un notikuma vietā bijušā policista noindēšana ir saasinājuši starptautiskās attiecības, iespējams, vairāk nekā 2014. gadā notriektais Malaizijas Boeing.
Toreiz pasaule vēl dzīvoja tajā paradigmā, kad šķita - civilizētajā pasaules daļā ir iestājies mūžīgs miers, un nekas patiesi ļauns ar pasauli notikt nevar. Samērā inertais un ārpus tropiskiem apgabaliem grūti izdzīvojošais Ebolas vīruss jau likās milzu apdraudējums.
Pēdējos četros gados pasaule ir mainījusies. Tā kļuvusi nestabilāka, un parādījusies agrāk nejusta nedrošība. Var jau teikt, ka nekas tāaads nav noticis, jo Londonas reakcija uz masu iznīcināšanas ieroču (2 grami šādas indes var nogalināt 500 cilvēku) lietošanu viņu valstī bija samērā maiga. 23 krievu diplomātu izsūtīšanu nevar uzskatīt par asu reakciju (1977. gadā par vienkāršu spiegu skandālu tika izsūtīti 90 padomju diplomāti), taču runa ir par ko citu.
Lai cik nežēlīgs ir šis noziegums, svarīgāka ir kopējā tendence. Diemžēl tā iet pa lejupejošu eksponenti. Krievijas publiskajā telpā pavārtes huligānu runasveids kļūst aizvien izplatītāks. Visaugstākajā, tajā skaitā diplomātiskajā līmenī. Dažādos šovos spriedelējumi par iespējamo karu kļuvuši tikpat ikdienišķi kā runas par gaidāmo laiku. Nav noslēpjams, ka par kara tēmu ar prieku runā gan pats Putins, gan TV šovu viesi. Cilvēki piemin iespējamo karu ar tādu sajūsmu, it kā runātu par ilgi gaidītu ballīti.
Ilustrācijai daži citāti no publicista Aleksandra Haldeja raksta Neesmu diplomāts, tāpēc teikšu tieši. Raksts pārpilns ar norādēm, ka «Krievija izdarīs visu, lai iznīcinātu ASV. Vispirms reputācijas ziņā, bet pēc tam ekonomiski un militāri. Krievija nesamierināsies ar ASV pastāvēšanu. Visas riebeklības, kādas Krievija var ASV izdarīt, tā izdarīs. Kuras nevarēs, tās atliks uz vēlāku un darīs tad.» Mūs vairāk interesē tas, kas attiecas tieši uz mums.: «Baltijā arī tiks atjaunota mūsu kontrole. Iemesls vienkāršs: Krievijai nepieciešams kontrolēt izeju no Baltijas jūras caur dāņu šaurumiem uz Ziemeļjūru, un tas tiks panākts. Eiropa nevarēs mūžīgi iesprostot Krieviju caur Baltijas ostu pudeles kaklu. Ja vajadzēs sagraut NATO, tad Krievija neapstāsies, kamēr to izdarīs. Es neesmu diplomāts, tāpēc teikšu tieši. Neceriet, ka ar krieviem jums ir paveicies. Jums ar viņiem ir nepaveicies.»
Par šādiem rakstiem vienmēr var teikt - nu ko gan cilvēki nesaraksta un nesarunā. Taču šo konkrēto rakstu viens no mūsdienu izcilākajiem krievu rakstniekiem Dmitrijs Bikovs atzīmējis kā idejisko kvintesenci pārliecībai, kura pilnā nopietnībā valda Krievijas politiskajā šķirā.
Bērnībā kā zinātkārs «kāpēcīša» tipa bērns izjautāju cilvēkus, kuri bija pārdzīvojuši kara un pirmskara laiku jau kā pieauguši cilvēki (nevis bērni). Tolaik tādu vēl bija daudz. Visi stāstīja vienu un to pašu, kas man jau toreiz dziļi iespiedās atmiņā. Lai gan vēlāk ar atpakaļejošu datumu katram kā pašsaprotams bija šķitis drīzais (neizbēgamais) karš, līdz pat pēdējam brīdim valdījusi dziļa neticība karam - gan jau viss kaut kā nomierināsies un beigās būs labi. Šī acīmredzamu tendenču ignorēšana un mierinoša pārliecība, ka gan jau cilvēce rīkosies saprātīgi, man šķita satraucoša toreiz un uztrauc arī tagad. Attīstības kurss ir absolūti vienvirziena - uz situācijas eskalāciju.
Dažkārt mierinājumam tiek piesaukta Karību krīze 1961. gadā un militārā histērija 1983. gadā. Ja toreiz nekas nenotika, tad arī šoreiz panikai nav vietas. Taču ir atšķirības. 1961. gadā Krievijas kodolpotenciāls bija nesalīdzināms ar pašreizējo, un Hruščovs atklāti blefoja. 1983. gadā pie lemšanas vēl bija cilvēki, kuri paši bija piedzīvojuši karu, un vispārējais uzstādījums bija - ka tikai nebūtu kara. Tagad tādu, kuri reāli uz savas ādas izbaudījuši, ko nozīmē karš, pie lemšanas nav. Vispārējais uzstādījums ir gandrīz vai pretējs - nu cik ilgi vēl cietīsim tos pārmetumus. Jau sen bija jāsadod visiem pa purslām, lai zina, kur vēži ziemo.
1940. gadā Latvija centās saglabāt neitralitāti, bet tas mums nekādu labumu nedeva. Arī nepretošanās politika situāciju tikai pasliktināja. Rūzvelts pavisam viegli Baltiju atdeva Staļinam, tāpēc Latvijas galvenajam uzstādījumam tagad jābūt - lai latvju saule nenoriet, lai NATO zobens nesarūs nekad!