Pagājušo nedēļu ļoti īsā laikā sabruka (tika nobrucināta) pēc aktīvu lieluma trešā lielākā Latvijas banka – ABLV banka. Par to, kā tas notika, jau rakstīts daudz. Šoreiz gribu runāt par ko citu. Par tās sabiedrības daļas reakciju, kuru pie mums ierasts dēvēt par sorosisko. Jāuzsver, ka runa ir par vērotāju no malas reakciju, nevis bankas reālajām iespējām.
Šī reakcija bija izteikti asinskāra. Jau no pirmā bankas nedienu brīža sociālajos tīklos izskanēja jūsmīgas cerības, ka banka tiks piebeigta. Līdz galam. Uzreiz tika iezīmēts vēlamais iznākums - absolūti nesaudzīgs. Netika dotas nekādas otrās iespējas, ka banka varētu labot kļūdas un turpināt darbu. Jebkura iespēja, ka banka, vienalga, cik lielus zaudējumus ciešot, varētu izķepuroties, tika noraidīta kā nepārprotams zaudējums.
Tiklīdz kāds pauda mērenāku nostāju, piemēram, kultūras žurnāliste Eva Ikstena-Johansone, kura bikli centās norādīt, ka viss ap šo banku saistītais nav tik melnbalti vērtējams, tā nekavējoties pieslēdzās smagā artilērija reBaltic žurnālistu Sanitas Jembergas un Ingas Spriņģes personās, kuras ar saviem «izglītojošajiem» tvītiem burtiski nobombardēja kolēģes samierniecisko pozīciju. Lai saglabātu piederību «pareizajai» nometnei, Eva Ikstena-Johansone bija spiesta atkāpties ar vārdiem - paldies, priecājos, nu viss ir skaidrs.
Tam, ka 1) bankas nodarījumi ir notikuši sen; 2) par tiem banka ir saņēmusi Latvijas banku sistēmas vēsturē lielāko sodu; 3) to samaksājusi; 4) izpildījusi visas pārējās FKTK prasības, vairs nebija nekādas nozīmes. Par to, kā šajā brīdī jūtas bankas akcionāri, darbinieki, klienti, daudzie sadarbības partneri, šie bankas nīdēji neizrādīja ne mazāko interesi. Banka ir jāaizklapē, lai tur vai kas.
Nav pamata šaubīties, ka ABLV banka savulaik ir darījusi lietas, par kurām šodien dabū ciest. Skaidrs, ka pasaule ne tuvu nav ideāla. Šajās dienās atklātībā nonāca ziņas, ka arī Danske banka Igaunijas filiāle atmazgājusi Putina režīma miljardus. Ar to nevēlos attaisnot mūsu baņķierus. Citu nodarījumi nekalpo kā attaisnojums. Runa ir par citu. Pat ne par soda samērīgumu. Par identifikāciju; par to, kurai pusei jūtam līdzi.
Sorosieši ar pilnīgu līdzcietības trūkumu, nevēlēšanos kaut solīti nākt pretī skaidri nodemonstrēja, ka vietējā ABLV banka viņiem ir sveša, nevēlama, toties zviedru Swedbank, kuru tie paši cilvēki dažus gadus atpakaļ ar izmisīgiem tvītiem centās paglābt panikas laikā, ir savējā. Stāsti, ka viena banka ir darbojusies tīri, bet otra netīri, ir saruna par gluži citu tēmu. Mēs šeit runājam par identitāti. Kad mūsu hokejisti uzvar, tad runas par to, cik pamatoti noraidīts pretinieku komandas spēlētājs, ir nevietā, bet, ja viņus neuztveram kā savējos, tad arī attieksme ir cita.
Sorosieši īpaši neslēpj, ka viņiem īstenībā riebjas Latvijas valsts. Tā viņu uztverē ir atpalikusi pažobele, kur dzīvo nožēlojami, dumji ļautiņi (skatīt šo aprindu iecienītu rakstu sēriju, kura tiek publicēta zem kolektīva pseidonīma - Cehs.lv). Lūk, Zviedrijā, Francijā dzīvo attīstīti, progresīvi ļauži, kamēr viņiem te jāmokās vienā teritorijā ar atpakaļrāpuļiem, kuri visādus nepareizos gatavi atkal savēlēt. Uz katru iebildi viņi tēlotā izbrīnā atbild - bet vai tad tā nav?
Ir, ir. Kanādieši un pat krievi hokeju arī spēlē labāk, bet līdzi jūtam nevis tiem, kuri labāk spēlē, bet savējiem. Sorosiešu pozīcija daudz neatšķiras no brāļu Kaudzīšu aprakstītā Švauksta tēla. Mūsdienās Švauksts izskatās pēc kariķēta pamuļķa, taču tāds viņš ir, tikai skatoties no šodienas augstumiem. 19. gadsimtā caurmēra latvietis nudien bija visai aprobežots. Ja viņš bija kādās augstākās skolās gājis un bija lasījis Voltēru, Hēgeli vai Gēti, tad visbiežāk latviski tikpat kā nerunāja un latvieti sevī centās aizmirst. Tieši tāpēc Krišjāņa Valdemāra uzsvērtais latviskums tika uztverts kā īsta varonība. Savukārt Švauksta tēls iemiesoja tos vāciskā kultūrvidē apbružājušos letiņus, kuri augstprātīgi centās norobežoties no saviem mazāk izglītotajiem tautas brāļiem. Šodien dažnedažādu uzpūtīgu švaukstu savairojies bez sava gala. Jāatgādina tikai, ka uzpūtība pie laba gala neved.
