Viena uzpūsta balona gals
Neatkarīgi no tā, kā beigsies Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča «ciemošanās» KNAB īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, skaidrs, ka nekas nepaliks «tā kā agrāk». Gadiem, pat gadu desmitiem pūstais Rimšēviča tēls ir plīsis, un to, tāpat kā caurdurtu balonu, otrreiz vairs neuzpūst.
Sestdienas vakarā, kad atklātībā parādījās ziņas par Rimšēviča un politiskajās aprindās labi pazīstamā uzņēmēja Māra Martinsona aizturēšanu, sociālajos tīklos izskanēja satraukums par draudiem mūsu valsts finansiālajai stabilitātei. Izskanēja prasība, lai valsts augstākās amatpersonas nekavējoties nāktu klajā ar kādiem steidzamiem paziņojumiem. Šādi paziņojumi nesekoja, un arī nākamajā dienā premjers Kučinskis aprobežojās vien ar īsu ziņojumu, ka izmeklēšanas darbā nejauksies, bet valsts finanšu stabilitātei nekas nedraud.
Šādai atturībai ir zināms pamats. Latvijas Banka jau sen kā kļuvusi par tīri dekoratīvu iestādi. Ar savu galveno pēc likuma noteikto uzdevumu - cenu stabilitātes nodrošināšanu - tā tikusi galā ļoti viduvēji, īpaši pirmskrīzes periodā 2005.-2008. gadā, kad Latvijas Bankai ar Rimšēviču priekšgalā vainu par inflācijas spirāles izvēršanos un kredītpakaļmešanas drudzi izdevās uzgrūst Kalvīša valdībai. Aktīvu, patstāvīgu monetāro politiku Latvijas Banka šajā gadu tūkstotī tā arī nav veikusi, bet kopš tā atbrīvojusies no komercbanku uzraudzības funkcijas, kura nodota Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, viena no redzamākajām Latvijas Bankas funkcijām ir kļuvusi jubilejas monētu izlaide un publiski spriedelējumi par lietām, kas nav tās prerogatīva. Piemēram, par valsts veselības aprūpes modeli, kurš Rimšēviča & Co versijā bija uzkrītoši labvēlīgs privātām apdrošināšanas kompānijām. Šodienas notikumu gaismā šī apdrošinātāju interešu lobēšana vairs neizskatās tik nesavtīga.
Ne velti TV Rīta Panorāmā Kučinskis atzina, ka nevarot iedomāties, kā Rimšēvičs pēc notikušā varētu turpināt darbu pašreizējā amatā. To tiešām grūti iedomāties, jo tagad katrs Rimšēviča vārds izklausītos nevis kā pārtikuša, bet taisnīga valsts darbinieka rūpe par nabaga Latvijas daudz cietušajiem iedzīvotājiem, bet gan rūpe, kā atstrādāt par Rimšēviču vēl bagātāku onkuļu iespējamās dāvanas. Uzsveru, izklausītos, nevis obligāti tāds būtu. Tas pats attiecas arī uz agrākajiem Rimšēviča izteikumiem.
Rimšēviča gadījums izgaismo vēl kādu problēmu. Tā ir atsevišķu iestāžu neatkarība. Latvijas Banka pēc likuma ir tik neatkarīga, ka pat pēc visa notikušā, ja Rimšēvičs iespītētos un teiktu - ejiet jūs visi dēt, nebūtu nekādu sviru, kā piespiest viņu atkāpties no amata. Šī neatkarība parasti tiek pamatota, lai nodrošinātu attiecīgās iestādes spēju norobežoties no ārēja politiska spiediena, taču šai «neatkarībai» ir kāda būtiska blakne. Ir ārkārtīgi grūti kaut ko darīt, ja iestādes vadītājs (vai tās iekšienē izveidojusies grupa) sāk aizrauties ar dažādu savu, tajā skaitā tīri materiālu, interešu bīdīšanu. Šīs blaknes recidīvus mēs savulaik redzējām KNAB darbībā, kad tur bija izveidojusies Juraša - Strīķes grupa; šīs blaknes iedīgļus mēs redzējām Latvijas Radio, kur atsevišķi darbinieki saņēma neproporcionālu atalgojumu un reklāmas tika tirgotas par ļoti dīvainām cenām, kā arī citur.
Rimšēviča gadījums arī atklāj, cik maldīga dažkārt var būt sabiedriskās domas pamatplūsma. Rimšēvičam sabiedrības acīs bija izveidojies dzelzsbetona ciets Latvijas finansiālās stabilitātes garanta tēls. Savā amatā viņš tika pārvēlēts tikpat kā bez debatēm, jo politiķi nevēlējās bojāt savu tēlu, uzstājoties pret tik populāru personu. Es personiski un laikraksts NRA kopumā pret Rimšēviču jau gadiem bijām noskaņoti skeptiski, norādot uz viņa pasivitāti dažādu krīžu epizodēs un pilnīgu bezdarbību (ja neskaita tēlainu metaforu piesaukšanu), lai novērstu pirmskrīzes ekonomikas burbuļa pārfinansēšanu. Tagad paša Rimšēviča PR burbulis beidzot ir plīsis, taču gandarījuma no tā maz. Latvijas tēlam ir radīts kaitējums, tomēr ir cerība, ka šis gadījums kalpos kā laba mācība turpmāk, vērtējot arī citu amatpersonu uzpūstos tēlus.